Aktuāla pieturvieta ir Dailes teātris, kurā oktobra sākumā notika viņa režisētās Tenesija Viljamsa komiskās traģēdijas _Tetovētā roze _pirmizrāde.3.novembrī Jurijs pats kāpa uz skatuves killera Nikolaja lomā Dž. Dž. Džilindžera izrādē Ļaujiet izšaut!, kuras pamatā ir Fransisa Vebēra franču komēdija. Strauji tuvojas arī _Spēlmaņu nakts _balvu pasniegšanas ceremonijas vakars, kurā – viss var gadīties – laimīgā loze varbūt kritīs tieši Jurijam kā gada jaunajam skatuves māksliniekam par Elvja lomu Nacionālā teātra izrādē Gals. Tomēr vairāk par atzinību un lauriem viņuteātrī saista kas cits. Vai, iestudējot killera lomu izrādē Ļaujiet izšaut!, nepiepildi kādu savu puišeļa sapni? Galu galā gandrīz katrā Holivudas filmā, kas bija skatāmas bērnībā un arī tagad, šāds tēls ir sastopams itin bieži.Jā, man šķiet, ka tā ir. Taču, kad es sapņoju, ka kādreiz spēlēšu tādu lomu, cerēju, ka būs krietni vienkāršāk un vieglāk. Arī tas ir darbs – piepildīt savus puišeļa sapņus.Tevi ir aizrāvuši kādi konkrēti aktieri, kuri spēlē killerus?Esmu no paaudzes, kas piedzīvoja pirmo bojeviku parādīšanos. Domājot par savām pirmajām bērnības atmiņām un iespaidiem, man nāk prātā filma Leons (franču režisora Lika Besona 1994. gada filma ar Žanu Reno galvenajā lomā – L. K.), kura atstāja ļoti spēcīgu iespaidu.Kādā sarunā režisore Kristīne Želve man citēja Andreja Tarkovska teikto, ka viss būtiskais notiek bērnībā, viss pārējais vēlāk – tikai tāda rosīšanās. Kā tev šķiet, kas nozīmīgs mazotnē noticis ar tevi?Manuprāt, visnozīmīgākās lietas, kas ar mums notiek bērnībā, parasti neatceramies. Tās droši vien notiek tādā neapzinātā vecumā, un mēs paši bieži nezinām cēloņus saviem ieradumiem un domāšanas veidam. Ir atsevišķas meditācijas grupas, psihodrāmas nodarbības, kas palīdz cilvēkiem atgriezties tajā laikā un atrisināt kaut kādas bērnības problēmas. Šobrīd, izceļot kādu konkrētu notikumu un sakot, ka tas ir ietekmējis visu turpmāko, es melotu gan lasītājam, gan sev.Par ko tu bērnībā sapņoji?Es atceros, ka izklaidējos, savā prātā izdomādams filmas. Tas parasti notika tad, kad nespēju aizmigt, taču vajadzēja gulēt, un man neļāva skatīties televizoru. Varēju tikai klausīties, kas notiek ekrānā, vai pa šauru durvju šķirbiņu skatīties. Fantazēju filmas – tādas, kurās viss notiek tā, kā gribu es, – un darīju to diezgan bieži. Brīžiem daru to arī tagad.Kad pirmoreiz nonāci uz skatuves?Neņemot vērā daiļrunas konkursus un skolas priekšnesumus, pirmo reizi tas notika 10. klasē (Jurijs mācījies Jelgavas 5. vidusskolā – L. K.), kad intereses pēc aizgāju uz teātra studiju, kas bija piesaistīta skolai. Nonākot publikas priekšā, sajūta bija pacilājoša – pilnīgi jaunas emocijas.Spriežot pēc tālākās izglītības, tu tiecies uz režiju, taču ir sanācis tā, ka teātra skatītāji tevi vispirms iepazina kā aktieri.Tā sanāca. Darīju to vienkārši sev, taču negaidot parādījās publika, kas sāka skatīties un novērtēt. Es biju ieguldījis tajā pietiekami daudz darba, laika un enerģijas, līdz ar to rezultāts ir diezgan loģisks – mani pamanīja, jo tā ir ļoti publiska profesija. Man šķiet, ka tas sākās ar Vladislava Nastavševa Mitjas mīlestību.Jā, tā bija. Pirmā izrāde, kuru uztaisījām atvērtu publikai, bija Klusā daba, ko veidoja Elmārs Seņkovs. Līdz 18 gadu vecumam tu neesot runājis latviski. Kā bija, kad saprati, ka tavs ceļš ir skatuve? Nebija jāpārvar psiholoģiska barjera, lai sāktu to darīt?Nebija tāda posma, kurā es saprastu, ka mans ceļš ir skatuve. Lai režisētu – tas ir cits jautājums.Viss sākās ar to, ka es pēkšņi izjutu vēlmi komunicēt ar cilvēkiem un nepieņēmu faktu, ka es varētu runāt valodā, kuru pārējie nesaprot. Šķita diezgan loģiski, ka man ir jāiemācās valoda. Man tas bija interesanti – tāds labs pārbaudījums. Vajadzēja trīs mēnešus, lai iemācītos, un pēc tam tikai paplašinājās vārdu krājums.
Visu, ko darīju, darīju tādēļ, lai attīstītos pats, jo nekad nebiju domājis, ka mani novērtēs arī kā aktieri, ņemot vērā, ka man ir akcents. Jau no sākuma bija skaidrs, ka aktieros neņem cilvēkus, kuri runā ar akcentu. Tas bija it kā pats par sevi saprotams, tāpēc uz aktiera lauriem nekad arī nebiju cerējis.
Tāpēc studēji režiju?
Man vienmēr ir patikusi iespēja manipulēt ar to, kas notiek uz skatuves. Protams, aktieris arī to var darīt, tikai citādi un mazāk. Ja tā padomā, jā, varbūt akcents bija viens no iemesliem, jo es pat nemēģināju sevi definēt kā aktieri.
Vai šodien attieksme pret izloksnēm, citu valodu akcentu nav kļuvusi draudzīgāka?
Grūti pateikt. Lai gan dzīvojam interneta laikmetā, atgriezeniskā saite ar skatītāju, manuprāt, vēl ir par mazu. Tāds sirsnīgs, godīgs un atvērts dialogs ar skatītājiem vēl nenotiek, tāpēc es nezinu, ko viņi par to domā. Nesen man izteica komplimentu – nezinu, kā to pareizāk nosaukt –, ka esmu pirmais krievvalodīgais aktieris, kurš Latvijas Nacionālajā teātrī uz lielās skatuves spēlē trupā repertuāra izrādē. Tagad spēlēju Voicekā. Sāku domāt: interesanti, vai tas kaut ko nozīmē? Vai tam ir kaut kāda simboliska jēga, vai tas ko mainīs? Kaut kādas pārmaiņas uz to pusi ir, ņemot vērā arī to, ka esam Eiropas Savienības daļa, pie mums brauc arvien vairāk ārzemnieku, kuri sāk šeit dzīvot. Pirms desmit gadiem vēl bija brīnums, ja uz ielas ieraudzījām melnādainu cilvēku. Tas viss mainās. Daudzkur pasaulē, piemēram, Londonā, Parīzē, Holivudā, ir melnādainie, baltādainie, aziāti – visādi aktieri. Mums tas vēl nav iegājies – to varētu nosaukt par stereotipu vai tradīciju ievērošanu.
Laiks rādīs. Tomēr ir krievvalodīgie aktieri, kuri ik pa laikam kaut kur spēlē, piemēram, Jakovs Rafalsons UgunsGrēkā. Neesmu redzējis, taču esmu dzirdējis, ka viņš ļoti veiksmīgi tiek galā.
Tauta viņu mīl.
Jā, tauta viņu mīl, un tas ir galvenais. Mīlestība un atvērta sirds ir svarīgāka par visu pārējo. Runājot par tautas apziņu un mentalitāti – par to, kas ir jāsaglabā un kas varētu mainīties –, cilvēks var atnākt uz valsts teātri un paskatīties, kā es spēlēju latviešu valodā un daru to ar lielu cieņu pret latviešu valodu un mentalitāti.
Kāpēc tu esi teātrī?
Kādreiz izvēlējos to darīt, jo man tas patika. Tas ir ne tikai darbs, bet arī bauda. Ja vēl ir cilvēki, kuri spēj to novērtēt, viss ir kārtībā. Mans mērķis ir izprast sevi, atrisināt kaut kādas iekšējās lietas. Runāt caur mākslu ir viens no retajiem veidiem, ko vari izmantot, lai cilvēki tevī ieklausītos. Parasti, kad cilvēki sarunājas, dialogs sastāv no tā, ka viņi katrs gaida savu kārtu, kad varēs sākt runāt. Tā ir vispārēja cilvēku problēma – mēs nedzirdam cits citu, esam diezgan egoistiski. Mēs visi esam nelaimīgi, visi meklējam dzīves jēgu, gribam mīlēt un būt mīlēti, taču mēs par to nerunājam.
Mēs runājam par daudz "svarīgākām" lietām: kuram ir labāks telefons, kas notiek politikā, ko rāda televizorā. Tas mūs interesē! It kā tā būtu galvenā dzīves jēga. Par pārējām lietām nerunājam, jo tas ir pārāk sāpīgi. Īpaši mūsu mentalitātei tas ir raksturīgi. Man teātrī gribas būt vidutājam starp cilvēku, dabu, Dievu un kosmosu. Starp cilvēku un harmoniju.
Kad vairāk jūties gandarīts – ja tevi uzaicina piedalīties izrādes tapšanā kā aktieri vai režisoru?
Jūtos priecīgs, ja darbs labi izdodas – kad esmu ieguldījis gana daudz enerģijas, nehalturējis un visu iespējamo izdarījis līdz galam. Tas var attiekties ne tikai uz teātri, bet uz jebkuru cilvēka darbību.
Tie abi – aktieris un režisors – tevī kādā brīdī nekonfliktē?
Man tik bieži uzdod šo jautājumu…
Tad tev ir jābūt gatavai atbildei!
Es katru reizi godīgi uzdodu sev šo jautājumu no jauna. Ja prātīgi izmanto savas prasmes, tas nevis traucē, bet palīdz. Spēlējot kā aktieris, vari novērtēt, cik režisoram tomēr ir grūti. Ja režisē, atceries par aktieri, kuram reizēm režisora norādījumi var šķist diezgan nekonkrēti un abstrakti. Ar režisoru Elmāru Seņkovu vienreiz runājām: nu kas tas ir, ka aktieri visu laiku, lai ko režisors teiktu, jautā: "Kāpēc?". Visu laiku tikai "kāpēc, kāpēc, kāpēc", neko nevar izdarīt, neko nepiedāvā... Tieši tad taisījām izrādi Makbets. Mono Andrejsalā. Labi, Jurij, parunājām, tagad ej spēlēt. Es uznāku uz skatuves un saku: "Nu, ko darām?" Elmārs saka: "Tagad pamēģini šitā." Es apstājos un prasu: "Kāpēc?…" Līdz tādam absurdam.
Aktierim jāprot nospēlēt jebko, lai arī kāds viņš patiesībā būtu pēc dabas. Vai vari definēt, kāds esi pats līdz mēģinājumam vai izrādei teātrī?
Droši vien var uzdot šo jautājumu jebkuram cilvēkam, un viņš apmulsīs.
Piedzīvojumu gars tevī ir.
Laikam, bet katrā jau ir – viss atkarīgs no mēroga. Varbūt kādam cilvēkam iziet uz ielas un saprast, ka viņš ir aizmirsis mājās maku, ir ļoti liels piedzīvojums. Kādam citam sacelt traci, sasist kafejnīcā spoguli nemaz nav piedzīvojums – ikdiena. Reizēm šķiet, ka visi cilvēki ir unikāli un skaisti un es it īpaši atšķiros no visiem pārējiem, taču pienāk nākamā diena, un tev atkal šķiet, ka mēs visi esam vienādi un dvēsele mums sāp par vienu un to pašu. Nevaru neko konkrētu atbildēt, jo pats tam rītdien vairs neticēšu.