Spoži balta mēnesgaisma, bezvējš un četru atpūtnieku silueti, kas palēninātā kustībā, it kā pretojoties gravitācijai, pārslīd pār skatuvi. Visai aizdomīgs prologs, ja reiz darbība notiek Meksikas ievērojamajā Kankunas kūrortā, kur saule spīd ne vairāk un ne mazāk kā 365 dienas gadā un ko arvien maigi glāsta Karību jūras siltās brīzes. Turklāt Maiju Rivjēras pludmales izdaudzinātas balto smilšu dēļ, bet Veronikas Plotņikovas Reme ar Anatolija Fečina Visenti un Olgas Ņikuļinas Laura ar Rodiona Kuzmina-Reizviha Pablo savus zviļņus izklājuši oļiem noklātā krastmalā.
Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra Lielajā zālē teātra mākslinieciskais vadītājs Sergejs Golomazovs ir iestudējis mūsdienu katalāņu dramaturga Žordi Galserāna lugu Kankuna – negaidīti smeldzīgi, nevienkāršojot dzīves īstenību, bet vienlaikus nezaudējot rotaļīgu vieglprātību, kas arī saspringtos dzīves brīžos mēdz spēji piemeklēt, sniedzot negaidītu pacēlumu, bet jau pēc mirkļa – noplakt, atstājot mūs vienus ar pašu drūmajām domām.
Psihoanalītiski motīvi
Latvijas teātra skatītāji Žordi Galserānu ir iepazinuši ar mūsdienu korporatīvo vidi cietsirdīgi atmaskojošo intrigu Grenholma metode, kuras skatuves variantu bija radījis gan pats Sergejs Golomazovs Rīgas Krievu teātrī 2011. gadā, gan Ģirts Ēcis gadu vēlāk Jaunajā Rīgas teātrī. Un nav velta režisoru interese, jo šī autora lugām ir ne tikai pamatīgs komercpotenciāls atraktīvo tipāžu, atjautīgo dialogu un spraigi šķetinātās darbības dēļ. Acīmredzami dramaturga iztirzātajās visumā ikdienišķajās norisēs – vai tā būtu personāla atlase vai atvaļinājums ģimenes draugu lokā – uzmanīgāka lasītāja acis pamana ne vien mūžam mainīgā un neprognozējamā cilvēka portretējumu, bet arī – indivīda niecīgo iespēju saviem spēkiem vien pretoties lietu noteiktajai kārtībai. Turklāt Kankunā iezīmējas arī iztēli rosinoši psihoanalītiski motīvi.
Priekšlaikus neatklājot sižeta intrigu, kuras sagādātie pārsteigumi lielā mērā nosaka izrādes panākumus, pagaidām var atklāt vien to, ka psihe ar Remi izspēlē fantasmagorisku triku. Pēc laiski pavadītas dienas viņa šampanieša skurbulī draugiem atzīstas šķietami nevainīgā akcijā, ko jaunībā sarīkojusi, lai paliktu kopā ar nākamo vīru Visenti, vienlaikus atsēdinot vienmēr skaisto, veiksmīgo un apķērīgo draudzeni Lauru, kurai toreiz nācās samierināties ar panaivo Pablo. Paģiras – gan fizioloģiskās, gan morālās – viņa pārlaiž zem pilnmēness stariem, nevīžīgi ietinusies pledā, bet pamodusies par pašas pārdzīvotu uzdod svešu pieredzi…
Spilgtās videoprojekcijas ar galaktiskiem sižetiem un bērnu dienu atmiņu zibšņiem, ko pavada kosmisko raķešu pacelšanās dārdošais troksnis, Remei iemiegot, liekas, burtiski iemieso smago sapņa darbu klātienē, bezapziņai un realitātei kā starp diviem iesprūdušiem zobratiem plēšot līdz šim dzīvespriecīgo un atraisīto Remi.
Turklāt būtiska nozīme ir arī atkārtojuma elementam, lai Reme, ieraudzījusi sev tuvos un tik labi pazīstamos cilvēkus jauno atmiņu gaismā, mēģinātu vēlreiz sākt kādu laika nogriezni no jauna, maldīgi domājot, ka absurdais dzīvē nav iespējams un ka no sev nevēlamas pieredzes būtu iespējams šķirties tikpat viegli, cik neizbēgami ir jāpieņem dzīves realitāte.
Neticamo sižetu no ikdienas racionālās dzīves veikli abstrahē scenogrāfa Mihaila Kramenko kā starp sapni un nomodu iekārtotā spēles telpa, bet realitātē ik pa brīdim atgriež visnotaļ sadzīviskas detaļas – vēja pūsma, kas pār skatuvi pārdzen nez no kurienes turpat sabirušās nodevīgi sakaltušās rudens lapas, pāršķir pludmalē aizmirsta glancēta žurnāla lapu un sašūpo pār zvilni pārmesto dvieli.
Maigums pret cilvēku
Izrāde ir izcili izklaidējoša, ja ar to saprotam vienkārši prieku, ko sniedz aktieru azartiskā rosība un intonatīvi koši krāsotās un skatuves partneru virzienā mērķtiecīgi izšautās replikas. Aktieri nevainojami jūt cits citu, katru acu skatu un atbildi uztverot tik svaigi kā pirmo reizi. Turklāt varoņiem ir ļauts izdzīvot vairākus krasi atšķirīgus dzīves scenārijus, to katrs no sirds arī izmanto.
Savstarpēji jau labi pazīstamo aktieru lokā negaidīti pārliecinoši iekļāvies Rodions Kuzmins-Reizvihs, kurš trupai ir pievienojies 2018. gadā. Aktieris gan pierāda sevi kā raksturotāju, atveidojot tipizētu augstskolas sausiņu, kurš neviltoti priecājas par to mazumu, ko dzīve tam sniegusi, gan demonstrē neforsētu un tāpēc patiesu vīrišķību fiziskajā un emocionālajā stājā, kur sava vieta ir arī šaubām, bailēm un vainas izjūtai, bet pāri visam – rūpes un maigums pret cilvēku, ar kuru kopā jau ceturtdaļgadsimts aiz muguras un vismaz tikpat vēl priekšā.
Apgrieztā kārtībā, bet tikpat virtuozi arī Anatolijs Fečins nospēlē kašķīgu ciniķi, kurā dusošo plebeju apspiedis tikai materiālais nodrošinājums un stāvoklis sabiedrībā, un turpat piecdesmitgadīgu pajoliņu, kura blīvo darba kārtību aizņem soda kvīšu izlīmēšana par neatļautu parkošanos un pusdienu pārtraukumi, bet trešdienās – arī ātrs sekss apartamentos par draudzīgu cenu. Arī Olga Ņikuļina ne reizi vien ir apliecinājusi, ka viņas graciozās, reizēm viegli manierīgās varones nav tikai vēsas aprēķinātājas, viņām nav sveša ne pašironija, ne arī bailes atklāt personības neglītās šķautnes. Tā vien gribētos, lai aktrisei būtu iespēja nospēlēt kādu pretrunīgāku un nepareizāku tēlu, kura ētiskās dilemmas padrupinātu rūpīgi ieturētu fasādi (piemēram, kādreizējā šī teātra režisora Alekseja Kazanceva lugā Vecais nams, kuru pirms dažiem gadiem ar panākumiem Dramaturģijas un režijas centrā Maskavā iestudējis Krievijas vidējās paaudzes režisors Vladimirs Pankovs ar Jeļenu Jakovļevu galvenajā lomā).
Taču nevienā brīdī skatītājs netiek novērtēts par zemu – aktieri publiku nesmīdina, lai gan būtu tik viegli ieturēt pauzi un uzprasīties pēc aplausiem, kad atkal ir izdevies skatītājus pārsteigt nesagatavotus ar kādu komisku repliku. Aktieri arī neļaujas melodramatismam, izrādes konfliktu nereducējot līdz sev apnikušu īgnu lauleņu sadzīviskajām ķildām, kurās iespraucas arī rupjība un vulgaritāte. Runa nav vienīgi par viņu atjēgšanos kaut kur dzīvei pa vidu, līdz šim esot mierā ar ikdienu, kuru paši nemaz nevēlas dzīvot. Tā stāsta kaut ko vairāk par nepieciešamību dzīvot šodien, bezbailīgi stāvot pāri reiz izdarītajām izvēlēm, par kurām tagad atgādina sirdsapziņā nodevīgi gruzdošie pagātnes nospiedumi.
Viens pret ikdienu
Režisoru, par laimi, ir nodarbinājuši eksistenciāli jautājumi par cilvēku vienpati, kuram gan ir vajadzīgs bars un partneris, lai izdzīvotu un dzīvotu, bet kurš galu galā tomēr paliek viens pret ikdienu un pasauli, ko tā piepilda. Tas skar ikvienu – gan precētos, gan šķirtos un vienus pašus palikušos, gan tos, kuri ir apprecējuši īstos, gan tos, kuriem nācies samierināties ar pāri palikušajiem. Arī tos, kurus neviens nav izvēlējies, bet kuriem nācies izvēlēties pašiem.
Un te izšķiroša loma ir Veronikas Plotņikovas neikdienišķi intensīvajam un iekšējas spriedzes piesātinātajam aktierdarbam. Ne tikai tāpēc, ka aktrise gandrīz visu vienā elpas vilcienā paskrējušo izrādes laiku – divas stundas bez starpbrīža – ir līdzās uz skatuves. Psihoanalīzē cilvēku strukturē viņa mijiedarbība ar apkārtējiem. Reme burtiski un nežēlīgi tiek pakļauta identitātes veidošanas nebeidzamībai, uzskatāmi atklājot, cik ļoti identitāte ir atkarīga no cilvēkiem, kas viņu uztver un atpazīst.
Runā, ka vienīgi atmiņas nav atņemamas – ne par skaistiem mirkļiem un brīnišķīgu satikšanos, ne arī par piedzīvoto kaunu, izmisumu, bailēm, kas veidojušas cilvēka skatu uz lietām. Bet – ja nu nevar uzticēties savām atmiņām un ar tām noticis kas vairāk par nevainīgu retušu? Vēl vairāk – vai ir iespējams no tām atteikties un likumsakarīgi – pazaudēt arī daļu no sevis? Remes mazliet aušīgais tēls tiek konfrontēts ar kaut ko viņai kā turīga tipogrāfa sprogainajai meitiņai negaidīti fatālu. Aktrise tik intensīvi tiecas savienot neiespējamo – dzelžainu apņēmību pastāvēt par sevi un vienlaikus šaubas par sevi, kad atkrīt viens patiesības pierādījums pēc otra –, ka izdodas noticēt neticamās situācijas iespējamībai, viņas pārdzīvojumu izdzīvojot kā savu. Ķermenis sniedzas pēc sviras, lai palaistu psihes aizsargmehānismu, bet Remi, pieaugošā mēness acs novērotu, šķiet, nodarbina apzināta izvēle starp labprātīgu došanos vājprātā un atteikšanos no sevis, turpinot dzīvi ar sev nepieņemamu identitāti. Izrādes fināls liek domāt, ka Reme izvēlas dzīvot, pārdomu pilnu, bet noteiktu skatienu veroties parterā. Un, par spīti smieklu šaltīm, kas ne bez iemesla brīžam pārņem skatītāju zāli, teātris sniedz vajadzīgu stāstu par cilvēka spēku, ko katrs var atrast tikai sevī.
Kankuna
Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī 26., 27.III, 21.IV, 9., 10.V