Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +4 °C
Apmācies
Trešdiena, 27. novembris
Lauris, Norberts

Normunds Naumanis: Spēlmaņu nakts balva ir rutīnas un formālu principu varā

Jā, man neprātīgi garšo zemenes, varu tās patērēt kilogramiem kopā ar vasaras sauli, kas mūs šomēnes nepavisam nelutina. Manam draugam turpretī iecienītākais "frukts" ir ķirši, īpaši lielie saldie, kurus kopš padomju laikiem tirgū joprojām sauc par čerešņu. Mūsu kopējai paziņai šie augļi ir vienaldzīgi, jo viņa metusies uz dažādu "zortu" termiski neapstrādātiem dārzeņiem – zaļēšana ir modē.

Mēs visi, protams, zinām, ka tās ir dabas veltes cilvēkiem – citgad dāsnas, kā no pašas auglības dievietes klēpja birušas, citu reizi – paknapas un skopulīgas, jo saules trūkums Latvijā nav reta parādība. Trīs cilvēki – trīs izvēles.

Hamletisks jautājums

Augļu un dārzeņu vietā tagad iedomāsimies teātra izrādes visdažādākajās Latvijas kultūras iestādēs – jo arī teātri mūsu valstī dzīvo pēc saviem noteikumiem: ir valsts (nepietiekami) finansēti repertuāra teātri, notiek vienu teātru līderu migrācija pie kaimiņiem un viesu – režisoru ciemošanās, ir eksperimentālas radošās grupas, kas vienmēr uzsver, ka esot nevalstiskie – valsts dotāciju veidā regulāri nefinansētie teātri, kaut gan tie saņem Kultūrkapitāla fonda (valsts nodokļu maksātāju "eiriki" taču!) naudiņu, tikai privāto teātru tikpat kā nav, ja neskaita dažus peļņas projektus, ko dēvē gan par brīvdabas izrādēm, gan šoviem un koncertiem ar teātru aktieru līdzdalību.

Un ir Spēlmaņu nakts – vienīgie Latvijas teātru svētki vēlā rudenī, ap leģendārā latvju teātra patriarha, romantiskā modernista Eduarda Smiļģa dzimšanas dienu, kad soģu (pārsvarā kritiķu) pulciņš piešķir daudzus sezonas labāko teātra darbu "medāļus" – līku apzeltītu skatuves naglu uz smaga melna metāla pamata un mazliet naudiņas tā sauktajās individuālajās nominācijās: labākajai aktrisei, scenogrāfam, aktierim, režisoram, debitantam un tā tālāk.

Jā, un te jau vairāk nekā desmit gadus valda putra, ko nespēj ierobežot nedz pasākuma organizators Latvijas Teātra darbinieku savienības valde, nedz paši teātros strādājošie, par savstarpēji tik koleģiālajiem kritiķiem ij nerunājot. Vienam patīk māte, citam meita, citai kleita, bet citiem – dēls. Šķēpu laušana Spēlmaņu nakts žūrijas lēmumu (nominantu nosaukšanas) pasludināšanas nedēļā uzbango kā vilnis, tikpat ātri noplok, bet, vai tas atstāj mieles vai prieka sajūtu teātra ļaužu prātos un sirdīs, – nu, tas ir hamletisks jautājums.

Būtu tā kā jāšķiet pašsaprotamam, ka žūrijas lēmumi nekad nebūs matemātiski objektīvi divu iemeslu dēļ – mākslas darbs nav sports, kur ar hronometru var konstatēt precīzu uzvarētāju, un pati žūrija ir dažādu teātra speciālistu domu un uzskatu summa summarum, un tas ir tikai normāli – katram indivīdam ir savas gaumes un vērtību prioritātes un pat atšķirīga teātra mākslas izpratne. Kā lai vienojas, ja vienam garšo zemenes, bet otra kategoriski ēd tikai tomātus? Spēlmaņu nakts žūrijas darbs ir kā tāds vidējais kompromiss starp ideālajām vēlmēm un viedokļiem, turklāt no abām – vērtētāju un vērtējamo – pusēm.

Nevajag nekādu "objektivitāti"

Taču nu laiks ķerties pie OXI – tā senajā Grieķijā sauca protesta grafisko zīmi, kad grieķi klusuciešot to zīmēja uz tēvzemes polisu namu sienām, vienojoties cīņā pret barbariem – romiešu okupantiem. Ja esam godīgi, katra Spēlmaņu nakts žūrētāju kompānija ir sava veida "barbari" – citu darba patērētāji ar tiesībām tos ievērot un atzīmēt vai, gluži otrādi, – ignorēt. Mana nemainīga pārliecība kopš sezonas, kad pats biju šādas žūrijas sastāvā (visnotaļ draudzīgas un tik tiešām koleģiālas), – tas OXI būtu beidzot jāpasaka teātru cilvēkiem – mums nevajag nekādu "objektivitāti", bet gan skaidrus spēles noteikumus.

Jo galvenā Spēlmaņu nakts vērtēšanas sistēmas problēma, manuprāt, ir tā, ka žūrijas (vismaz pie mums teātra jomā) ir reaktīvas, nevis proaktīvas. Tās tikai novērtē redzēto, bet ne ar mājienu neprognozē un nenorāda teātru nākotnes attīstības ceļus un virzienus. Šī idejiskā neskaidrība rada jucekli, kad ar prātu nevari saprast, kādēļ tieši šis konkrētais režijas vai aktiera/aktrises, vai komponista, vai telpogrāfa, vai horeogrāfa, dramaturga utt. darbs šogad izpelnījies labākā titulu. Spēles noteikumu neskaidrība, ja pieņemam, ka arī Spēlmaņu nakts žūrijas darbs ir teatrālā procesa/spēles sastāvdaļa.

Nerunāsim par tādiem hroniskiem ekstrēmiem kā itin biežā Spēlmaņu nakts žūrijas viena skatuves mākslinieka nominēšana uzreiz par vairākiem darbiem (absurds – tad aktrise katru lomu tēlo kā labāko vai kostīmu māksliniece katru izrādi "ietērpj" vienādi izcili?). Vai hroniskā politkorektuma liga – katrai māsiņai piešķirt pa auskariņam, lai tikai kāds teātris neapvainojas, ka nav ievērots un nominēts. Šogad klāt nācis vēl viens, manuprāt, galēji neētisks ekstrēms – atsevišķi žūrijas locekļi pirms fināla svētkiem izmanto publiskās tribīnes, lai nosauktu katrs savus favorītus (pirmkārt, parādot, ka žūrijā nevalda vienprātība, otrkārt – atklājot profesionālo klusēšanas apņemšanos, kādu ievēro visi man zināmie citzemju nacionālie vai starptautiskie mākslas forumi). Nav iedomājams, piemēram, ka Kannu kinofestivāla žūrijas locekļi pļāpātu ar presi vai televīziju pirms sava balsojuma rezultāta pasludināšanas, īpašu dokumentu par klusēšanas jeb konfidencialitātes noteikumiem paraksta Oskara filmu vērtētāji, Edinburgas festivāla, Berlīnes Theatertreffen (vācvalodīgo zemju labāko izrāžu konkursskates) un Krievijas teātru nacionālajā skatē Zelta maska rīkojas tieši tāpat. Latvijā ne.

Spēt prognozēt

Kvalitātes un prestiža celšanas iespēja būtu arī Spēlmaņu nakts žūrijas atklāti pausts paziņojums, ka šosezon šī žūrija īpaši orientējas uz, teiksim, novatoriskiem, eksperimentāliem, interaktīviem un žanru robežas šķērsojošiem teātru darbiem. Proti – esmu pārliecināts, ka prioritāšu publiskošana ilgi pirms nomināciju pasludināšanas ļautu izvairīties no daudziem vērtēšanas kritēriju neskaidrības kurioziem, par kuriem, kā saka, sen "abižoti" smejas teātros. Nenoliedzot, ka nominētie, protama lieta, jūtas aizkustināti vai pat glaimoti. Tāda ir teātra ļaužu daba.

Proaktīvas žūrijas goda lieta būtu arī sava veida idejisko rāmju noteikšana – kad visiem ir skaidrs, kādu teātra virzienu un stilu šī žūrija atbalsta. Un, esmu pārliecināts, tam jābūt ar pozitīvu vēstījumu.

Piemērs – uzskates līdzeklis nav tālu jāmeklē. Jau pāris sezonu, izskatās, labākās Latvijas izrādes statusā nonāks māksla, kas apliecina, cik lielos, atvainojos, sūdos mēs dzīvojam. Atzīt par labāko, lai cik profesionāli spoži veidotu, izrādi, kas uzrāda mūsdienu Latvijas dzīves visbēdīgākās, melnākās puses, manuprāt, ir zināma gļēvulība. Jo skaidrs taču, ka kritizēt (sociālkritiski moralizēt mākslas tēlu vai plakātu formā un valodā) ir vieglāk un ērtāk, nekā saskatīt pozitīvo, rosinošo, cilvēkus (publiku) uzmundrinošo "mesidžu" izrādē. Pat ja tā nav ideāli uzbūvēta (un vēl ņemot vērā apstākļus, ka Latvijā visi teātri izdzīvošanas nolūkos strādā pārprodukcijas un spriedzes režīmā, bieži izrādes uz premjeru nav gatavas…). Lūk, kritiķa profesionālais viedums – spēt prognozēt to labo, kas dzimst. Lai nav jābrīnās par itin biežajiem pārsteigumiem, kad kritiķis/-ķe mēnesi pēc pirmizrādes ceļ augstu debesīs darbu, kas zibensrecenzijā pēc pirmā vakara pelnījis neizpratni un nievas: ak, kā izrāde attīstījusies! Bet varbūt pats kritiķis nebija "attīstījies" uz pirmizrādi?

Nav teātra līdera jau gadiem

Proaktīva žūrija dotu stimulus tiem teātriem un režisoriem, un citiem skatuves māksliniekiem, ka viņu izvēlētais ceļš ir pamanīts un atbalstāms. Reaktīva žūrija tikai vērtē jeb saliek atzīmes kā skolā – šis bija labs darbs, šis darbs ne tik labs, bet šis vispār nav uzmanības vērts. Komplicēti? Protams, jo prognozēt attīstību mākslā patiesi spēj tikai izcili profesionāļi, kas seko līdzi teātra procesiem vismaz Eiropā un kaut vai tādam "sīkumam", ka viesrežisors X no kaimiņiem Latvijā vienkārši halturē, atstrādā savu izbijušā ģēnija medāli, ar rimeikiem pelna vieglo naudu.

Mulsina arī publiski žūrijas izteikumi par "spožo sezonu" dažos Latvijas teātros. Uzreiz prasās loģisks jautājums – kāds spožums var būt teātrim, ja tā līderis atrodas dziļā radošā krīzē jeb apmulsumā (bet attiecībā uz jauno režisoru darba zemo apmaksu – ir elementāri pārstrādājušies un pavirši, jo jāpelna iztikai). Vai tiešām Spēlmaņu nakts žūrijas cilvēki dzīvo uz citām planētām un nesaprot, ka Latvijā pēc ekonomiskās krīzes teātri ir spiesti veidot repertuāru, ko neiespējami nosaukt par repertuārpolitiku? Ja kritiķis, kas tiek dēvēts par ekspertu, televīzijā atļaujas paust tādas galējas dumjības, ka, lūk, Valmieras teātrim esot "sadrumstalots repertuārs", gribas gan dzirdēt, kuram no Latvijas teātriem repertuārs NAV sadrumstalots? Gribas arī saprast, ko mūsdienās multikulturālisma un žanru daudzveidības laikmetā kritiķi saprot ar vārdiem "teātris – līderis"? Kurš tāds mūsu valstī ir? Nemelosim paši sev – nav tāda teātra līdera jau gadiem, lai kā mēs gribētu vēlamo uzdot par esošo. Teātri ir peļņas iestādes, teātra produkcijas ražotnes, kam jāapmierina visdažādākās publikas gaumes pieprasījumi. Un tikai retais "kultūras nams" var atļauties drosmi nekoķetēt un neizdabāt publikas prasībām (kuras vairākumā apmierinās ar "vīnu un izpriecas" gaumi), bet kopt un lolot, un cienīt savu skatītāju loku. Piemērus nosauciet paši (es zinu labākajā gadījumā trīs teātrus, kas cenšas izklaidi tomēr aizstāt ar mākslu gudram skatītājam, nevis patērētājam).

Vai Spēlmaņu nakts vērtētāji nevarētu kļūt par mūsu teātru procesu stimulējošiem domubiedriem un neaprobežoties tikai ar bezprincipiālu padarīto darbu novērtētāju grupu? Ideālā gadījumā – jā.

Tikai – lai šāda proaktīva žūrija taptu, arī tai ir, pirmkārt, jākļūst mazākai, kompaktākai (septiņi un vairāk vērtētāji daudz grūtāk nonāk pie saskaņota "kā kulaks" viedokļa un vērtējumu argumentācijas). Otrkārt, arī žūrijas virsvadībā ir jābūt visu teātra profesionāļu cienītam līderim, kā šī pati žūrija paģēr no teātriem, un jāstrādā ar vienotu, nevis sadrumstalotu argumentu kopumu, kāpēc un kā vārdā šī žūrija strādā pēc akurāt tādiem, ne citiem noteikumiem.

Kamēr Spēlmaņu nakts fināla ceremoniāla likteņa izlēmēju darbā notiks tikai formalizēšanās – visiem žūrijas locekļiem jāredz visas izrādes visos sastāvos (padomājiet, kurš teātra profesionālis var atļauties gadu ziedot ik pārvakaru teātra apmeklējumam teju vai spaidu kārtā un par simbolisku apmaksu?) vai tagad nu dalām/šķirojam izrādes mazās un lielās formās (vai tikai 77 x 53 cm mazā Leonardo Mona Liza ir mazāk šedevrs par Mikelandželo Vatikānā radīto Siksta kapelas milzu griestu gleznu?) –, tikmēr nacionālais teātra pagodinājuma akts būs formalizētu subjektīvu viedokļu kaprīze, nevis visu teātra dzīves profesionāļu, tostarp žūrētāju, goda lieta. Ar nākotnes vīziju un mērķi – audzināt, nevis uzjautrināt skatītāju. Un komercmākslai īstā vieta tomēr būtu aiz kultūras, ne tās priekšplānā.

Šaubu nav – vienmēr būs un var gadīties izņēmumi kā pēkšņu talantu uzplaiksnījumi, kas ignorē jelkādas teātra tradīciju sistēmas, taču tālab jau tie ir izņēmumi, kas gadās ļoti, ļoti reti. Pagaidām Spēlmaņu nakts balva ir rutīnas un formālu principu varā. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja