Teātris atzīmē, ka aktrises vecākais brālis, rakstnieks un tulkotājs Jānis Žīgurs Otrā pasaules kara sākumā strādāja par diktoru Latvijas Radio, vēlāk kļūstot par bērnu raidījumu galveno redaktoru. Karadarbībai aktivizējoties, Žīgurs kopā ar māsām Hildu un Ernu un citiem pazīstamiem kultūras darbiniekiem evakuējās uz Astrahaņu.
Teātra pasaule Žīgurei nebija sveša, jau pirms kara viņa bija apguvusi aktiermākslas pamatus Latvijas dramatiskajos kursos. 1942. gadā, atrodoties bēgļu gaitās Ivanovā, LPSR Mākslas ansambļa paspārnē Žīguri kopā ar dzejnieci Mirdzu Ķempi un citiem latviešu inteliģences pārstāvjiem izveidoja leļļinieku ansambli, kurš jau 1944. gadā ieguva oficiāla teātra statusu un iespēju atgriezties Latvijā.
Žīgurs kļuva par jaundibinātā teātra direktoru, Ķempe - par māksliniecisko vadītāju, savukārt Žīgure - par vienu no vadošajām aktrisēm. Teātrī viņa pavadījusi visu savu radošo mūžu - no tā dibināšanas līdz pat 1986. gadam, kad devās pelnītā atpūtā.
Jau ar pirmajām darba sezonām teātrī Žīgure izvirzījās par vienu no trupas vadošajām aktrisēm. Par to liecina lielas un atbildīgas lomas. Žīgures darbu un talantu vienmēr novērtējuši gan pašmāju skatītāji, gan leļļu teātra draugi bijušās PSRS un ārvalstu leļļu mākslas festivālos, kuru biežs viesis bija toreizējais LPSR Valsts Leļļu teātris. Recenzijas liecina, ka viņas niansēto aktierspēli pamanīja arī pašmāju teātra kritiķi un zinātnieki.
1967. gadā Žīgurei tika piešķirts LPSR Nopelniem bagātās skatuves mākslinieces goda nosaukums. Ilgus gadus Žīgurei piederējis Latvijas vecākās aktrises gods.