Valmieras teātra Apaļajā zālē iestudētais darbs Ardievas ieročiem ir ļoti, ļoti Vara Braslas izrāde. Ernesta Hemingveja slavenā romāna (1929) skatuves versija pārliecinoši ierakstās tajā pašā tradīcijā, kur jau priekšā vairāki Vara Braslas darbi šajā pašā spēles laukumā. Alvja Lapiņa un Gunara Janovska Klaidoņa lūgšana (2012), Ēriha Marijas Remarka Trīs draugi (2006) un zināmā mērā arī pagājušā gadsimta nogalē tapusī Gunara Janovska Sōla – tie visi ir stāsti par karu piedzīvojušu, vēl jaunu vīrieti, kurš asiņu un nāves tumsu mēģina kliedēt mīlestībā. Varonim tas arī izdodas, kaut ne uz ilgu laiku. Varis Brasla vairākkārt atzinis Janovski par vienu no sev tuvākajiem autoriem, savukārt Janovska romānu estētikā jaušama Hemingveja raupjuma un melodramatisma ietekme. Vienvārdsakot, Vara Braslas un Ernesta Hemingveja satikšanās bijusi neizbēgama. Un te nu tas ir – klasiski, skaidri, vienkārši izstāstīts stāsts par mīlestību un karu. Un zināms taču, ka vienkāršas lietas reizēm ir visai grūti izdarīt.
Ātrāk un intensīvāk
Izrādes programmiņā dramatizētāja vārds diemžēl nav atrodams, bet skatuves stāsts organizēts mērķtiecīgi. No Hemingveja trīsdaļīgā romāna par amerikāņu brīvprātīgā Frederika Henrija un britu medicīnas māsas Ketrinas Bārklijas attiecībām Itālijā Pirmā pasaules kara laikā atstāti nozīmīgākie ārējie notikumi – satikšanās, šķiršanās, atkalsatikšanās, ievainojums, bēgšana uz Šveici, jaunas dzīves sākšana u. c. Bet šīs ārējās norises režisors tikai ieskicē, jo faktiski izrādes vēstījuma struktūra ir monoloģiska. Kā galvenā varoņa dienasgrāmata veidota arī pamanīšanas vērtā izrādes programmiņa. Riharda Jakovela Frederiks, tieši vēršoties pie maksimāli pietuvinātajiem skatītajiem, retrospektīvi stāsta savas pieredzes stāstu un vienlaikus to arī iemieso darbībā, dialogos, attiecībās.
Izrādei veltītajos videosižetos gan Varis Brasla, gan galveno lomu atveidotāji daudz runā par to, cik būtisks konkrētajā stāstā ir kara fons, kas liek dzīvot ātrāk un intensīvāk. Nenoliedzami tas ir principiāls faktors Ernesta Hemingveja daiļrades autobiogrāfiskajai zonai, pie kuras pieder arī Ardievas ieročiem. Valmieras izrādes mākslinieki Valters Kristbergs un Ieva Veita par to īpaši domājuši, vēsturiskās itāļu armijas un medmāsu uniformas respektējot kostīmos un telpas detaļās. Saglabāta arī liela daļa no romāna plašā personāža (neskatoties uz mazo spēles laukumu, izrādē kopumā iesaistīti sešpadsmit aktieri).
Sev atvēlētajās īsajās epizodēs radīt skatītāja prātā paliekošas rakstura skices izdodas Aigaram Apinim kara aizlauztā, ironiskā Rinaldi lomā, Annai Nelei Āboliņai, Vizmai Kalmei, Inesei Ramutei un Skaidrītei Putniņai četru dažādu medicīnas māsu un Tālivaldim Lasmanim un Rihardam Rudākam divu tikpat atšķirīgu ārstu tēlos, arī Kārļa Freimaņa Bārmenis ir intriģējošs kā konkrēts cilvēks, kurš sarežģītā situācijā apzināti izdara noteiktu izvēli.
Tomēr kopumā kara un laikmeta kolorītu reprezentējošais līmenis izrādē ir visai ilustratīvs. Citiem vārdiem – ar dekoratīviem asins pleķiem notraipīts palags neraisa patiesas bažas par varoņa likteni. Daudz pārliecinošāku dramatismu rada Emīla Zilberta intonatīvi daudzkrāsainā mūzika. Bet visvairāk – dzīvais un aizraujošais galveno varoņu attiecību stāsts.
Mūžīgie paņēmieni
Pirmajā brīdi šķiet, ka melodramatisma ir drusku par daudz: Riharda Jakovela Henrijs ir tieši tāds vīrietis, par kādiem raksta romānos (ne tikai Hemingvejs), – vīrišķīgs, pievilcīgs, dzīves vēju apbružāts, silts, drošs un uzticams. Un Elīnas Hanzenas Ketrina ir tieši tāda meitene – skaista, sievišķīga, jūtīga, maiga un sargājama. Taču abi aktieri šo romānu pasauli uz divarpus stundām tiešām padara īstu un paradoksālā kārtā – neprognozējamu.
Ja Hemingveja sižets nav zināms, dzīvais un dinamiskais attiecību process starp izrādes Henriju un Ketrinu iznākumu neļauj iepriekš paredzēt. Pat ja nojaust, ka laimīgu beigu nebūs, var. Rihardam Jakovelam un Elīnai Hanzenai pilnā mērā izdodas tas pats, kas savulaik arī Mārtiņam Meieram un Elīnai Vānei izrādē Klaidoņa lūgšana, – ironiskajā un dažbrīd pat ciniskajā XXI gadsimtā likt noticēt un just līdzi visvienkāršākajām patiesībām – godīgumam, uzticībai, pienākumam, mīlestībai. Ar šķietami nemoderniem, bet patiesībā mūžīgiem paņēmieniem – dzīva aktiera dzīvais pārdzīvojums te un tagad. Bez video un mikrofonu filtriem tiešā skatītāju klātbūtnē.
Vara Braslas intonācija latviešu kino ir unikāla, un tāda tā ir arī daudzos šī režisora teātra darbos. Un tāda tā ir arī izrādē Ardievas ieročiem. Skats uz pasauli ar vieglu smaidu, bez ilūzijām par lietu kārtību un cilvēka dabu. Un tomēr ticība, ka mīlestība, godaprāts, cilvēcība ir tā vērta, lai par to iestātos atkal un atkal. Gan dzīvē, gan mākslā.
Ardievas ieročiem
Valmieras teātra Apaļajā zālē 17., 18., 28.III plkst. 18.30
tuvā nākotne