Oktobra nogalē Rīgā festivālā Zelta maska bija iespējams redzēt izrādi Mīla un viltus, bet Kultūras akadēmijas studentiem – tikties ar vienu no Krievijas būtiskākajiem režisoriem – Pēterburgas Mazā drāmas teātra (MDT) vadītāju Ļevu Dodinu. Уходящая натура – tā Anatolijs Smeļanskis nosaucis savu grāmatu par pagājušā gadsimta beigu teātri Krievijā. Tur liela vieta veltīta arī Dodinam un viņa teātrim, kāds patiesībā XXI gadsimtā vairs nav iespējams. Man gribētos šo nosaukumu tulkot – Norieta ainava: diena dziest, atstājot smeldzīgu prieku, ka izjusts īss pilnīga skaistuma mirklis.
80.–90. gados uz Dodina izrādēm Ļeņingradā/ Pēterburgā latviešu teātra cilvēki brauca bieži un regulāri. MDT bija viena no nedaudzajām tolaik sasniedzamajām skatuves mākslas Mekām. Dodins jau tad prata izvest savu teātri pasaulē, bet ar laiku kļuva par vienu no Krievijas nozīmīgākajām kultūras "eksportprecēm". Ikvienam, kas interesējas par psiholoģisko teātri un Staņislavska mantojumu, Ļevs Dodins un viņa izrādes ir "obligātā literatūra".
Lēdijas Milfordas deju grīda
Šī bija pirmā reize, kad Mazais drāmas teātris viesojās Latvijā, un, zinot, cik dārga ir māksla, kur nu vēl starptautiski pieprasīta māksla, ir saprotams, kāpēc Mīla un viltus tika spēlēta uz Dailes teātra skatuves. Taču patiesībā tas bija labākais veids, kā izrādi iznīcināt, jo pieciem simtiem skatītāju paredzētā MDT zāle, pašaura un intīma, ir pilnīgs pretstats Dailei. Bet, sēžot tālāk par kādu sesto septīto rindu, skatīties Dodina aktieru psiholoģiskās mežģīnes ir tas pats, kas aplūkot juvelierizstrādājumus skatlogā pāri ielai: kaut kas spīd, taču grūti saprast – briljants vai pudeles lauska. Tomēr nav jau ļaunuma bez labuma – tieši tāpēc, ka no savas 18. rindas neredzēju i aktiera seju, kur nu vēl tās izteiksmi, pirmoreiz pa īstam varēju novērtēt, cik precīzi Dodina izrāde ir izkārtota telpā, kā saskaņotas balsis, to kontrasts vai ansambļi. Būtībā izrādi varēja skatīties arī kā operas uzvedumu ar smalku un skaidru diriģenta (režisora) lasījumu, ārkārtīgi skaistu, darbībā ieaustu scenogrāfiju un decentu gaismu mākslinieka darbu. Sākumā pilnīgi tukšā skatuve pamazām piepildījās ar galdiem, kas Ksenijas Rapoportas daiļajai lēdijai Milfordai kalpoja arī par deju grīdu, Jeļizavetas Bojarskas Luīzei un viņas Ferdinandam – Daņilam Kozlovskim – par nāves gultu. Bet vienlaikus tādi kā prezidenta administrācijas miesassargi/referenti/aģenti vienkārši klāja gaidāmo kāzu mielastu ar baltiem galdautiem un tulpēm, sudraba svečturos aizdegtām liesmām un asinssarkaniem dzērieniem karafēs. Un tomēr – ko tik es neatdotu, lai redzētu tuvumā, nevis nojaustu pēc balss un plastikas, cik apzināti Luīze Millere raksta nodevības vēstuli un upurē laimi ģimenes glābšanai vai kādā naida – pazemojuma – kaislības amplitūdā ar citu, bet arī ar savām jūtām spēlējas lēdija Milforda!
Beigās, kad Luīze un Ferdinands jau miruši, pat viņi paceļ galvu, lai ieklausītos no augšas skanošā oficiālā balsī, kas runā par nācijas interesēm, pašapziņu un tā tālāk un liekas kā precīzs citāts no kādas mūsdienu politiķa uzstāšanās. Izrādās – tā runāja… Bismarks. Iestudējuma shēmā ielikta apzināta jaunu talantīgu cilvēku iznīcināšana "augstāku nācijas mērķu" labad, un attālinājuma dēļ varēja likties, ka tā ir turpat vai politiska izrāde.
Jums vajadzēja sēdēt tuvāk, vēlāk smējās Dodins. "Es nekad neiestudēju politiskās izrādes. Jo tās, tāpat kā pati politika, ir no "zināmā" jomas. Politiķis zina vai izliekas zinām. Mākslinieks nekad nedrīkst "zināt". Tāpēc es ar neuzticību skatos uz māksliniekiem, kas dodas politikā un uzņemas pravieša lomu. Mūsu laikos tas izdevies varbūt vienīgi Vāclavam Havelam, bet arī tāpēc, ka viņš bija spēcīga humanitāra personība, bet diezgan vājš dramaturgs."
Tā runāja Ļevs Dodins
Pusotras tikšanās stundas Zirgu pastā būtībā bija mākslinieka saruna pašam ar sevi, nebeidzams iekšējais monologs, mirkļa skaidrības radītas atbildes, ko apšaubīt nākamajā solī. Norieta ainava – atkārtošos –, kurā vēl iespējams teātris un aktieri, kas sezonā iestudē divas izrādes, mēģina gadiem, lai pēc tam šajā garajā procesā dzimušās izrādes spēlētu desmitgadēm.
"Dzīvē pēc dzimšanas sākas novecošana – pēc kāda laika cilvēks ir pusotru gadu vecs. Teātrī, lai nesāktos nāve, ir jāturpina dzimšana. Ir notikusi pirmizrāde, bet izrāde joprojām dzimst. Pieredze, ārējie apstākļi ieauž mūsu sacerētajā matērijā aizvien kaut ko jaunu. Tāpēc mūsu izrādes dzīvo ilgi – Velniem ir 23 gadi, Brāļiem un māsām būs trīsdesmit. Izrāde apsteidz laiku, tad laiks to panāk – attīstība ir nepārtraukta. Es strādāju tikai ar labu literatūru. Iedziļināties vienā Dostojevska frāzē var bezgalīgi."
"«Kad iznāca Staņislavska grāmata Mana dzīve mākslā, daudzi viduvēji aktieri sapriecājās. Staņislavskis, izrādās, arī bijis vājš aktieris! Jo grāmatā viņš visu laiku raksta par to, kāpēc lomas neizdevās. Neizdevās Otello, neizdevās Veršiņins. Bet mans skolotājs vēl redzēja viņu šajās lomās, Staņislavskis spēlēja brīnišķīgi. Taču kā mākslinieks viņš rakstīja par to, ko saskatīja, bet nespēja sasniegt. Skatītājam ir svarīgs tas, kas panākts. Māksliniekam – kas nav izdevies."
"Sākot Velnu mēģinājumus, izkārām sarakstu ar 240 grāmatu nosaukumiem. Tie nebija pētījumi par Dostojevski, bet grāmatas, ko lasīja romāna varoņi. Protams, visas neizlasīja neviens. Kāds pieveica četras, kāds desmit, bet aktierus satrieca fakts, ka pēdējais muļķis Dostjevska darbā ir izlasījis 240 reižu vairāk nekā viņš."
"Kad varasvīri man atgādina, ka tas, kurš maksā, pasūta mūziku, es atbildu: jā, pasūta, bet nekad to pats neraksta. Imperators maksāja Mocartam, bet nenoteica, kas viņam jāsacer. Vienīgo reizi, kad viņš aizrādīja, ka nošu esot par daudz, Mocarts atcirta: tieši tik, cik nepieciešams, jūsu augstība. Un diskusija beidzās."
"Mēs gribam Pēterburgā sarīkot Eiropas Teātru savienības asambleju, kurai būtu negaidīta tēma – Valsts atbildība teātru priekšā. Nevis otrādi. Redzēsim, ko teiks valsts."
"Repertuāra teātrim ar pastāvīgu aktieru trupu ir kāda brīnišķīga īpašība: tas neeksistē no izrādes uz izrādi, bet attīstās kā vienota radoša personība. Tajā nekas nenotiek lineāri. Tajā ne tikai iepriekšējā pieredze ietekmē nākamo – kas ir dabiski –, bet arī jaunā pieredze maina iepriekšējo. Mēs pusotru gadu mēģinājām Karali Līru, un mums nekas nesanāca. Bet es redzēju, ka aktieri aizvien labāk spēlē, piemēram, Tēvoci Vaņu. Tāpēc es piktojos uz aktieriem, kas slinko nākt uz citu izrāžu mēģinājumiem. Es saku: jūs atpaliekat, jūs rīt spēlēsiet izrādi ar aizvakardienas izpratni, bet mēs pārējie būsim aizgājuši tālāk."
"Izrādes mirst tāpat kā visi dzīvi organismi. Ja piesārņosies jēgas asinsvadi, radīsies trombs un izrādes sirds apstāsies. Par laimi teātrim un par nelaimi dzīvei – mūsu izrādes kļūst tikai aktuālākas. Es gribētu aizbraukt uz Maskavu un ieraudzīt, ka nav jēgas spēlēt Velnus – besovščina (velnišķīgums – red.) ir izzudusi. Bet pagaidām tas nedraud."
"Teātris, mūsu profesija visdziļākajā būtībā ir saistīta ar nāvi. Ar tās pārvarēšanu. Es esmu cieši pārliecināts, ka jauns cilvēks, kas raujas uz skatuvi, patiesībā zemapziņā grib pārvarēt nāvi. Izdzīvot dzīvi vēl un vēl, un vēl. Vai tas izdodas? Velns viņu zina."