Līdz 21. augustam Kauņā un Kauņas rajonā turpināsies lielākais izpildītājmākslas festivāls Baltijā ConTempo – šomēnes tā ir 2022. gada Eiropas kultūras galvaspilsētas programmas nagla. Viens no festivāla galvenajiem māksliniekiem ir franču akrobāts, aktieris un režisors Boriss Žibē. Uz Kauņu viņš ne tikai atvedis divus jau eksistējošus darbus – izrādi Absolūts/L’absolu (2017) un performanci Instalācija Trijkājis/Installation Tripode (2005/2021) –, bet arī šeit uz vietas, pie arēnas Žalgiris uzslietajā zilajā teltī, gatavo jauniestudējumu Iekāres anatomija/Anatomie du désir. Pirmizrāde notiks 15. augustā.
Akrobāts filosofs
Boriss Žibē ir viena no Eiropas laikmetīgā cirka cienījamākajām personībām un gaišākajiem prātiem, taču viņam ir svešs viss ārišķīgais, viņš nealkst popularitātes un publicitātes. Tādi ir arī mākslinieka darbi – tie nav skaļi un kliedzoši, bet pašcieņas, inteliģences un skaistuma piepildīti. Boriss ir viens no sava žanra līderiem, taču internetā atrodamā informācija par viņu ir visai skopa. Pagājušajā nedēļā karstā augusta dienā man bija iespēja pavadīt ar Borisu stundu blakus teltij, kurā top Iekāres anatomija. Boriss Žibē, kurš 2004. gadā izveidoja savu kompāniju Les Choses de rien, ir unikāls talants, autors ar savu rokrakstu, cirka filosofs un dzejnieks, akrobāts intelektuālis, mākslinieks eksistenciālists. Par to var pārliecināties, noskatoties izrādi Absolūts, kas Kauņā tiks spēlēta līdz 21. augustam. Tā tiek raksturota kā poētisks lēciens zemapziņā, ceļojums no realitātes uz iztēles pasauli. Cilvēks lido, krīt, dejo, deg, cīnās ar ārējiem un iekšējiem spēkiem, zaudē un atrod sevi, atklāj piepildījumu un izmisumu vientulībā, noslīkst smiltīs un iznirst ar diskobumbu galvas vietā.
Pirms pieciem gadiem pirmā pilsēta, kas ieraudzīja Absolūtu, bija Viļņa – toreiz tajā spēlēja pats Boriss Žibē. Tagad Kauņā viņa vietā uzstājas jaunākās paaudzes franču akrobāts, tikko cirka skolu absolvējušais Emē Rozjē. Viņš ir neatvairāms, lielisks aktieris. Aktieris, kurš prot lidot. Boriss Žibē rada filosofisku cirku, ko caurstrāvo drāma un brīžiem pat traģēdija. Risks, ko izrādē uzņemas akrobāts, kļūst par cilvēka stāvokļa – izdzīvošanas – metaforu. Absolūtu iedvesmojis gan Andreja Tarkovska kino, gan mīti par Ikaru un Narcisu, gan eksistenciālisms, psihoanalīze un histērijas pētījumi. "Man kā izpildītājam diez vai vēl būs kāda cita tik dramaturģiski piesātināta, tehniski sarežģīta loma. Super! Man ir jādomā gan par elpošanu, gan par tehniskajām detaļām. Jau piecdesmit reižu esmu nospēlējis Absolūtu un katru reizi atklāju kaut ko jaunu," priecājas Emē Rozjē.
Vēju appūstie sapņi
Borisam Žibē vienmēr ir svarīga telpa, kurā notiek viņa izrādes. Speciāli Absolūtam ir radīts tornis no gofrētas metāla loksnes. Tas ceļo no vienas pilsētas uz nākamo. Konstrukcijas diametrs ir deviņi metri, augstums – divpadsmit metru. Tornī ir vieta 100 skatītājiem; biļetes labāk iegādāties laikus (no 12. līdz 21. augustam izrāde Kauņā notiks vēl astoņas reizes).
Speciāli iestudējumam Absolūts ir radīts tornis no gofrētas metāla loksnes. Foto – Martins Plepis
Pavisam citā vidē – Neres upē pie ietekas Nemunā – risinās Borisa Žibē iestudētā desmit minūšu performance Instalācija Trijkājis, ko augusta sākumā Kauņā varēja apmeklēt bez maksas. Šī ir smalka, emocionāla kompozīcija par vēju appūstiem ūdens sapņiem, kurus skatītāji aicināti izsapņot, vērojot starp ūdeni un debesīm levitējošo, līdzsvaru meklējošo akrobāti Martinu Monniki un klausoties saksofonistu Ž. B. Rubēnu, kurš spēlē laivā netālu no viņas.
"Viss nāk no manis, no manām emocijām," Boriss Žibē stāsta par savu darbu rašanās impulsiem. "Taču tajā brīdī, kad uzstājos, es kalpoju izrādei un esmu tāds pats iestudējuma elements kā skaņa un gaisma. Galvenais mērķis ir aizkustināt skatītāju, aizraut viņu sev līdzi." Boriss ar cirka mākslu nodarbojas kopš desmit gadu vecuma. "Cirkā esmu darījis visu. Tas mani allaž ir saistījis, jo cirks ir oriģināls mākslas veids, tas ir jauns, mainīgs, citāds. Tajā var integrēt visdažādākos elementus, tāpēc tas ir unikāls. Katru reizi cenšos izdomāt kaut ko jaunu, būt labākais un darīt to, ko nedara neviens cits. Tas ir mans izpausmes veids. Cirkā es pētu svaigas izjūtas."
Boriss Žibē (no kreisās) Kauņā kopā ar jauno akrobātu un aktieri Emē Rozjē, kurš uzstājas izrādē Absolūts. Foto – Jegors Jerohomovičs
Jautāju Borisam, kā viņš jūtas, vērojot cita akrobāta – Emē Rozjē – sniegumu izrādē Absolūts, kurā agrāk uzstājās pats. "Priecājos, redzot, ka tagad manā vietā to dara cits mākslinieks. Tas nozīmē, ka darbs, ko tik ilgi esmu nēsājis sev līdzi, dzīvo savu dzīvi. Pirms kāda laika man bija problēmas ar veselību, bija jāveic vēdera operācija. Es nevarēju spēlēt šo izrādi, un man bija jāapmāca cits akrobāts. Man pašam tas kļuva par dziedinošu procesu, tas man ļoti palīdzēja. Es ieraudzīju, ka arī kāds cits var uzņemties šo lomu un visu izdarīt. Tā nebija mana izvēle, tā bija situācija, kurā biju nokļuvis. Parasti man ir grūti apmācīt kādu citu mākslinieku jaunas izrādes tapšanas procesā, jo tajā laikā es pats vēl īsti nezinu, ko tieši vēlos sasniegt, jo darbs notiek intuitīvi. Taču izrādes Absolūts gadījumā viss bija vienkārši – es ar šo ideju biju nodzīvojis piecus gadus, es skaidri zināju, kāds ir šis iestudējums, kā tam ir jānotiek un kādu uzmanību veltīt katram žestam. Es zināju, ko tas viss nozīmē un kādas emocijas vēlamies nodot publikai. Apmācības process noritēja viegli un jautri."
Vēlmju lādiņš
Borisa Žibē un viņa kompānijas Les Choses de rien jaundarbs Iekāres anatomija, kas top Kauņā, savā ziņā būs izrādes Absolūts turpinājums. Iestudējumu varēs redzēt no 15. līdz 21. augustam. Savukārt Iekāres anatomijas oficiālā pirmizrāde notiks 2023. gada aprīlī Parīzes Théâtre de la Cité internationale. "Publika teltī sēdēs aplī uz paaugstinājuma un vēros notiekošo no augšas. Šī būs izrāde visām piecām cilvēka maņām. Cenšamies izveidot kaut ko līdzīgu anatomijas teātrim, kurā Rietumos kopš XVI gadsimta publiski tika veiktas sekcijas," saka Boriss Žibē, kurš pats spēlēs jauniestudējumā.
Anatomikuma skatītāju rindas pagājušajos gadsimtos piepildīja ne tikai medicīnas studenti, bet arī sabiedrībā pazīstami cilvēki, kuri meklēja izklaidi un asas izjūtas, vuāristi un ziņkārīgi cilvēki, kuri vēlējās atklāt Radīšanas noslēpumus. Boriss Žibē ir izgudrojis savu anatomikumu pēc vēsturiskiem paraugiem. Izrāde iecerēta kā anatomiska ceremonija, kas apvienota ar kulinārijas pieredzi.
"Parasti izrādēs man patīk daudz kustēties, dejot un rādīt akrobātiskus trikus, bet šoreiz to liedz pārāk mazā telpa. Tāpēc vienīgā izvēle ir gulēt, kustināt ķermeni un rokas. Man ir interesanti šajos ierobežotajos apstākļos atrast kustības brīvību. Ja tu ej pa virvi, tu nevari raustīties uz visām pusēm. Šajā gadījumā, ja esmu nogūlies uz galda, es nevaru darīt neko citu: man ir mans ķermenis, un tas ir viss. Nevaru nekur pārvietoties. Man ir svarīgs publikas skata leņķis un tas, kā apmeklētāji redz izrādē notiekošo. Telpa ir maza un kompakta, un visi skatieni tiks vērsti uz cilvēku, kurš guļ centrā. Iestudējumā vēlos paspēlēties ar neredzamiem spēkiem, mikrokosmosu un makrokosmosu. Vēlos, lai skatītāji koncentrētos uz to, kas notiek ar ķermeni un ķermenī," uzsver Iekāres anatomijas autors.
"Šie neredzamie spēki ietekmē mūs visus, mūsu uztveri, pieredzi, noskaņojumu. Piemēram, vasarā esam enerģijas pilni un jūtamies labi. Dažādos gadalaikos mūsu pašsajūta mainās. Mēness ietekmē ūdeni un sieviešu menstruālo ciklu. Es gribēju pievērsties šiem spēkiem, kurus mēs visi jūtam, bet kuri ir neredzami. Šie spēki ietekmē arī mūsu vēlmes, kuras nav vienkārši izpaust vārdos, bet mēs zinām, ka tās pastāv. Tās ir vēlmes, kas mūs mudina mainīt sevi, mainīt pasauli. Mūsu vēlmes ir virzītājspēks, kas mudina mainīt visu un izgudrot sevi no jauna," piebilst Boriss Žibē.
Izrādē izpaudīsies mākslinieka interese par fiziku – gan par elektrisko strāvu, gan par elektrisko lādiņu mijiedarbību, gan par to, kā dažādi objekti atrod savu vietu telpā un mijiedarbojas savā starpā atkarībā no sava elektriskā lādiņa. "Arī mūsu vēlmēm ir fizikālas īpašības, mēs esam atkarīgi viens no otra enerģijas, tā nosaka mūsu reakcijas un attiecības. Mēs uztveram un absorbējam viens otra enerģiju. Mēs mijiedarbojamies viens ar otru savas enerģijas dēļ. Arī šos fenomenus esmu iekļāvis izrādē. Man gribas, lai ķermenis, ko redz skatītāji, būtu elektrizēts, lai tas vibrētu un būtu dzīvs."
Acs iziet caur muti
Šapito pie arēnas Žalgiris Kauņā dažiem var asociēties ar populāro cirku, kas domāts ģimenes auditorijai, taču šeit viņi nesastaps ne klaunus, ne dzīvniekus, bet saskarsies ar negaidītiem pārdzīvojumiem un piedzīvojumiem. "Jā, telts atgādina tradicionālo cirku, tāpēc man patīk veidot izrādēm savu arhitektūru un telpu, piemēram, kā torni, kurā tiek spēlēts Absolūts. Tādējādi varu ienest šajā mākslā daudz no sevis, un man ir svarīgi radīt savu formu. Šeit mums būs savs anatomijas teātris, bet mums nebūs ķermeņa sadalīšanas divās daļās un burleskas priekšnesumu. Savās izrādēs es neiekļauju šādus tradicionālos elementus, to pietiek citur. Mani neinteresē šāda veida izklaide. Ar tradicionālo cirku esmu nodarbojies diezgan daudz agrā jaunībā, tagad gribas rādīt kaut ko citu. Tā teikt, glāstīt pret spalvu. Mēs ar konfektēm nevienu neievilinām. Dažreiz lieku skatītājiem izkāpt no komforta zonas, jo man nav mērķa iepriecināt viņus ar kaut ko patīkamu un saldenu. Taču nenoliedzami daži elementi manās izrādēs ir ļoti pievilcīgi, aizkustinoši un estētiski izsmalcināti. Tie piesaista publiku, lai gan bieži pašas izrādes nav vienkārši uztveramas. Man allaž ir bijusi svarīga iekšējā, intīmā revolūcija – vēlme izaicināt to, kas ir ikdienišķs un ierasts, jo vajag atsvaidzināt pieredzi un uztveri. Vēlos, lai skatītāji atklātu sev kaut ko pilnīgi jaunu, kas ir maksimāli tālu no tā, kas viņiem ir zināms un pie kā viņi ir pieraduši, un varbūt rezultātā mainītu kaut ko savā domāšanā. Pieļauju, ka dažreiz cilvēkiem nav viegli iet man līdzi, bet cenšos atrast veidus, kā viņus piesaistīt. Es it kā pasaku – paskatieties debesīs, zvaigznes ir skaistas, bet ceļš uz tām nav vienkāršs, tomēr ir vērts pamēģināt. Iesim kopā un redzēsim, kas notiks."
Iestudējumā Iekāres anatomija būs poētiski, uzjautrinoši un arī biedējoši elementi. "Skatītāji redzēs plaušas, kas atstāj ķermeni un sāk elpot ārpus tā, un aci, kas iziet caur muti un sāk vērot publiku. Šis skats kādam var šķist nepatīkams, un es cenšos, lai izrādē būtu arī humors. Taču man arī pašam spēlēt nav viegli – es guļu, man uz sava ķermeņa 45 minūtes ir jātur plaušas. Cilvēkiem ir grūti uz to skatīties, bet es jūtu plaušu smagumu un smaku," atklāj Boriss Žibē.
Biedējošā skaistule
Galvenais vizuālais tēls, kas tiks izmantots izrādē, ir anatomiskā Venera – tā ir pilnā augumā veidota, vaskā atlieta saliekama sieviešu figūra. Šādas mulāžas, ko var raksturot kā skulpturālus mākslas darbus, tika izgatavotas XVIII gadsimtā iecienītajām populārzinātniskajām anatomijas lekcijām, kas piesaistīja lielu plašas publikas interesi. Parasti figūrai bija īsti mati un stikla acis. Anatomiskā Venera medicīnas studentiem, topošajiem ārstiem un visiem interesentiem gadsimtu garumā ļāva aplūkot anatomiski atkailinātus cilvēka iekšējos orgānus. Vērtīgākie biedējošo skaistuļu paraugi tiek izstādīti medicīnas vēstures muzejos daudzviet pasaulē. Borisu Žibē īpaši iespaidojuši itāļu tēlnieka Klementes Susīni (1754–1814) veidotie vaska manekeni – viņa darbs Mazā Venera rotā jauniestudējuma plakātu. Anatomiskā Venera izrādē būs gan objekts, gan subjekts, kas Borisam Žibē ļaus izpētīt sievišķā un vīrišķā, dīvainā un cildenā saplūsmi.
"Mūsdienās ir grūti iedomāties šādu sievietes figūru kā iedvesmas avotu zinātniekiem vai kā miegaini juteklisku objektu atrakciju zālē. Ar šo projektu ceru izgaismot anatomisko modeļu estētiku un ētiku, kas attīstījusies vēstures gaitā. Vēlos, lai šis iekāres, zināšanu un valdzinājuma objekts atgūst kādreizējo spēku. Vēlos izcelt noslēpumus, kas ir saistīti ar šiem mākslas darbiem, un izpētīt mūsu zemapziņas anatomiju, jo tieši tur ķermenis sazinās un saslēdzas ar Visumu," izrādes ideju formulē Boriss Žibē.
Vēl viens iedvesmas avots ir itāļu zinātnieka fiziķa, anatoma un naturālista Feličes Fontanas (1730–1805) atklājumi un eksperimenti. Viņš tiek uzskatīts par šūnas kodola atklājēju, cilvēka acs pētījumu un modernās toksikoloģijas pionieri. Izrādes sagatavošanas procesā Boriss Žibē ir iedziļinājies franču neirologa Gijoma Dišēna de Buloņa (1806–1875) darbībā – viņš ir attīstījis elektrofizioloģijas virzienu un tiek dēvēts par elektroterapijas tēvu. "Viņa eksperimentu fotoliecības ļauj izpētīt cilvēka sejas muskuļu horeogrāfiju," skaidro Boriss Žibē. "Izrādē ir mirklis, kad es kustinu rokas ļoti dīvainā veidā, it kā caur mani plūstu elektriskā strāva. Man tiešām ir jāzina, kādas ķermeņa kustības tā varētu izraisīt. Iestudējuma horeogrāfijas valodu ietekmē izvēlētā tēma, un man ir jāiemācās atbilstoša tehnika. Šonedēļ strādāšu ar profesionāli, kurš man parādīs, kas notiek ar ķermeni, ja uz to iedarbojas elektriskā strāva."
Kosmoss ir mūsos
Mistiski varenu dimensiju Iekāres anatomijai nodrošinās Riharda Vāgnera operas Tristans un Izolde mūzika. "Šī ideja man radās pēc Larsa fon Trīra filmas Melanholija noskatīšanās. Tajā skan Tristana mūzika. Melanholija vēsta, ka kosmoss ir mūsos, tas vienmēr ir mūsu pieredzē un uztverē. Filma mani iedvesmoja, un es sapratu, ka vēlos kaut kā izpaust tās rosinātās sajūtas," apgalvo Boriss Žibē. "Tagad esam izrādes radīšanas procesā, es apgūstu dažādas tehnikas, viena no tām ir dziedāšana. Man ir doma, ka es varētu dziedāt Izoldes Mīlasnāvi. Taču apzinos, ka ne visas ieceres izdodas īstenot un no kaut kā ir jāatsakās. Kad esmu uz galda, balss saišu iespējas ir ierobežotas, un varbūt es nevarēšu dziedāt, kā esmu iecerējis. Pēc tam es paceļos gaisā – fiziski tas ir ļoti prasīgs numurs, un es nezinu, vai varēšu nodziedāt Mīlasnāvi lidojumā. Es centīšos."
Vai topošā izrāde ir par nāvi? "Nē, nē, nē. Orgāni ir dzīvi. Runa ir par dzīvību. Ja izrādē uz galda ir uzšķērsts ķermenis, tas nenozīmē, ka stāsts ir par nāvi. Mēs joprojām esam dzīvi, un visi orgāni kustas. Tas noteikti ir stāsts par dzīvi. Piemēram, jūs varat domāt par kaut ko, ko esat izdarījis, vai kaut ko, kas pašlaik notiek jūsu dzīvē. Ja jūs paņemat kādu savas dzīves fragmentu un domājat par to, jūs taču to nenogalināt, vai ne? Tas pats attiecas uz ķermeni – jūs izņemat kādu orgānu, jūs to aplūkojat, jūs par to domājat, bet jūs to nenogalināt. Arī anatomiskā Venera nav nāves simbols. Izrādē jūs neredzat mirušu ķermeni – jūs redzat skulptūru, kurai ir dzīva forma. Tā nav mirusi," atbild Boriss Žibē. Par cilvēka skaistāko orgānu viņš uzskata aknas.
Mākslinieks dzīvo un strādā Nuajā, kas atrodas uz ziemeļiem no Parīzes. Tur ir viņa kompānijas Les Choses de rien mājvieta – vecās dzirnavās, kur agrāk bijusi jātnieku cirka skola. "Tā ir mūsu jaunā darbības un radīšanas vieta, mēs aicinām pie sevis arī citus māksliniekus, kuri šeit var strādāt, radīt un pētīt. Mums ir telpas izrāžu sagatavošanai. Šis mākslas centrs darbojas kā inkubators, mūsu mājaslapas sadaļā La Fabrique des possibles par to var uzzināt vairāk," saka Boriss Žibē.
Informācija: leschosesderien.com, contempofestival.lt