Iestudējums tiks izrādīta Rīgā teātra Eiropas turnejas ietvaros.
Ingmara Bergmana kulta lugas Laulības dzīves ainas darbība ir pārcelta uz Maskavu, pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem, tādēļ Marianna un Johans tajā pārvērtušies par Marinu un Ivanu.
“Tās ir perestroikas laika Krievijas laulības dzīves ainas,” – skaidro Andrejs Končalovskis. “Nenoliedzami, mūsu izrāde ir materiāla interpretācija, piešķirot tēliem citu nacionalitāti, bet dižo mākslas darbu unikālā īpatnība ir tajā, ka tie ir universāli. Bergmana teksts ļauj veikt šo transponēšanu. Esmu pārnesis vīrieša un sievietes attiecību tēmu uz Krievijas dzīvi 1990. gadu vidū. Šī perioda izvēle nav nejauša: tieši deviņdesmitajos gados PSRS sabrukumums dramatiski sakrita ar tradicionālo vērtību sabrukumu.”
Sekojot lugas tekstam, Končalovskis izstrādājis niansētu ģimenes dueta skatuves partitūru. Šis ir stāsts par cilvēkiem, kuru kopdzīve ilgst divdesmit gadus. Šajās attiecībās ir mīlestība, sapratne, līdzcietība, nodevība, atsvešināšanās, šķiršanās un jauna sastapšanās. Savā iestudējumā režisors ar videoprojekcijām inkrustējis 1990. gadu kinohronikas, kas piesaista ģimenes stāstu konkrētam laikam.
Sešas ainas, seši laulības dzīves fragmenti ar šķiršanos vidū, ar apbrīnojamu garīgo un miesisko tuvību beigās un neizsakāmi dziļām attiecībām visas varoņu kopdzīves laikā. Mīlestība, naids, sekss... Erotika šajā Bergmana-Končalovska kopdarbā ir kā bumerangs. Tā pastāvīgi atgriežas varoņu dialogos, viņu pārdomās par seksu – tas visu atrisina, ne visu atrisina vai neko neatrisina.
“Kad runa par jūtām, mēs ar tevi esam pilnīgi neizglītoti. Mums mācījuši visu, tikai ne dvēseliskumu,” – šis citāts no Bergmana kļūst par izrādes leitmotīvu. Un cerīgais secinājums: mīlestība ir visu netikumu pieņemšana, bet īsta mīlestība dzimst tieši tad, kad cilvēks saprot, ka partnera netikumi ir nesvarīgāki par viņa cildenajām īpašībām.
Galvenajās lomās: Jūlija Visocka, Aleksandrs Domogarovs.