Tā vietā, lai sāktu izrādi – lekciju, kā programmiņā žanriski apzīmēts Valtera Sīļa režijā tapušais teātra notikums Nacionālais attīstības plāns (NAP), jaunais cilvēks, nepateicis ne vārda, sāka dejot. Šāds prologs ļoti ieintriģēja, liekot apsvērt visdažādākos gaidāmās izrādes iespējamos tālākos risinājumus, arī to, ka par NAP būs nodēvēts kas cits, nevis konkrētais plāns, ko izstrādā mūsu valdības vadībā. Vai ka runāts tiks vienīgi plastiskā formā.Mainās arī skatītājs
Kaut arī balets epizodiski atgriezās vēl, tomēr dominēja runātais vārds. Sākumā un beigās Jānis Balodis aktīvi sadarbojās ar publiku. Piemēram, lūdza pacelt roku tiem, kuri lasījuši NAP. Apmēram no simts klātesošajiem pacēlās kādas piecas rokas. Tas bija daiļrunīgs fakts, cik lielā mērā sabiedrība uzskata šo plānu par sev nozīmīgu. Tad sekoja jautājums, kas cilvēkiem nozīmē laimi. Skatītāji labprāt sadarbojās, taču performators steidzās, radās iespaids, ka viņš diez vai cilvēkus dzird un ka saruna kļūst drusku formāla. Droši vien adekvāti reaģēt uz negaidītām atbildēm nav viegli, bet to ir vērts praktizēt. Jo, pateicoties jauno režijai, mainās ne tikai latviešu teātris, bet arī skatītājs – kļūst aktīvāks, atvērtāks, pat gaida biedējoši kairinošo publisko uzrunāšanu. Izrādījusies taisnība postdramatiskā teātra koncepcijas tēvam Hansam Tīsam Lēmanim – mainās pati teātra izpratne, kur sižetu izspēle aizvien biežāk atdod pozīcijas publikas un teātra kvalitatīvi kopā pavadītam laikam.
Mēģinājums izlasīt NAP
Ļoti aktuāls ir jautājums par performatora personību, īpaši, ja viņš strādā viens un rīkojas ar pašradītiem tekstiem. Citiem vārdiem – vai cilvēkam, kurš parodē NAP utopijas stilā, var uzticēties. Galu galā rēķins iznāk ļoti nopietns: iesācējs dramaturgs, kurš sarakstījis tikai divus klajā nākušus teātra tekstus (Visi mani prezidenti un Mārupīte), bezmaz vai pret valsti, nu labi, ne pret valsti, pret tās daudzskaitlīgo ierēdņu armiju, plāna radītājiem. J. Baloža reputācija ir nevainojama: savos darbos viņš nekur nav skaistvārdīgi muldējis vai blefojis valdošās ideoloģijas garā. Tieši otrādi – bijis pat apbrīnojami asredzīgs aktuālo politisko un sociālo problēmu izpratnē, nav baidījies pievērst uzmanību, cik smieklīgas un absurdas ir ikdienā jau pierastās augstāko valsts ierēdņu protokola izpausmes. Pateicoties J. Baloža un V. Sīļa izrādei, es arī centos iepazīties ar NAP interneta versiju. Kaut arī izskrēju cauri visam, pēc būtības nekur tālāk par pāris pirmajām lapām netiku, jo tajās bija sakoncentrēts pilnīgi viss, lai...
Bet vispirms daži citāti. Piemēram: 1. Latvija 2020. gadā būs latviska un pašapzinīga, droša un iedzīvotājiem draudzīga, zaļa un sakopta, pārtikusi, efektīva un konkurētspējīga valsts, kurā dzīvo čakli, izglītoti, radoši, veseli un laimīgi cilvēki. 2. (..) līdz ar cilvēku vispusīgo attīstību izaugs arī ražošanas spēki, pamatojoties uz zinātni un tehniku, kas pastāvīgi attīstās, kur visi sabiedriskās bagātības avoti plūdīs varenā straumē un kur realizēsies dižais princips: "No katra pēc spējām, katram pēc vajadzībām." (..) darbs sabiedrības labā visiem kļūs par pirmo dzīves vajadzību un apzinātu nepieciešamību, un ikviena spējas tiks izlietotas tā, lai tauta gūtu vislielāko labumu. 3. Nacionālā ienākuma apjoms tuvākajos desmit gados palielināsies gandrīz divarpus reižu, divdesmit gados – apmēram piecas reizes. Reālie ienākumi uz katru iedzīvotāju 20 gados pieaugs vairāk nekā trīsarpus reižu. 4. Ko tu personīgi esi darījis, lai Latvija kļūtu bagātāka un labāka? Pārāk bieži runājam un sūkstāmies par to, ko valsts mums nav devusi, vienlaikus aizmirstot, ka valsti taču veidojam mēs paši. (..) Kopīgi strādājot, Latvija atklāsies skaista. Aicināts ir ikviens: Nāc talkā!
Manuprāt, nav lielas atšķirības starp 1., 4. un 2., 3. teikumu. Taču 1., 4. teikums ir no NAP, bet 2., 3. – no Padomju savienības Komunistiskās partijas programmas, kuras atsevišķus paragrāfus man Talsu vidusskolā tālajos sešdesmitajos lika mācīties no galvas sabiedrības mācības stundās. Runa nav tikai par to, ka zinām, cik lielā mērā realizējās PSKP programma. (Kaut arī tas ir biedējoši.) Runa pirmām kārtām ir par to, ka optimistiski mundrai, tukšai muldēšanai, solot laimi zemes virsū, valstī, kurā ikdienas dzīvē lielākā daļa iedzīvotāju nevar savilkt kopā galus ar galiem, neviens netic. Bet vismaz ideālā variantā taču šādus dokumentus it kā vajadzētu rakstīt, lai tie raisītu masveidīgu entuziasmu.
Ezenštein Productions
Principā Jānis Balodis ir uzvarējis jau pirms kaujas, respektīvi, savas performances, jo viņam tic, bet NAP pat gribot nevar ticēt, pat ja tālākajās sarežģītajās diagrammās un skaitļos slēptos arī racionālu ieceru graudi. J. Balodis ir izvēlējies vienīgo situācijai adekvāto stratēģiju – nevis lauzīt rokas un vaimanāt, cik lielā mērā kārtējo reizi valsts ir labprātīgi sevi atsvešinājusi no tautas, bet ironiski tēlot, kā, izmantojot NAP ieteikumus, viņš kļūst par miljonāru, pat ja panākumu kaldināšanas raitajā ceļā pāra reižu nākas balstīties vienīgi uz neiespējamām nejaušībām. 2020. gadā viņš, piesaistot Rīgas kinostudijai investīcijas no Holivudas filmu studijas Twentieth Century Fox un pasaulē veiksmīgākās datorspēļu firmas Blizzard Entertainment, nodibina Rīgā Ezenštein Productions, kur, cita starpā, Džeimss Kamerons veic savu filmu digitālo pēcapstrādi. Skatītājiem patīk klausīties absolūtā nopietnībā prezentēto absurdo panākumu – pasakas hroniku, jo lielāko pārspīlējumu brīžos performators tiek apveltīts ar aplausiem.
Izrādes kulminācija ir runa, ko Ezenštein Productions ģenerāldirektors saka 2020. gadā, saņemot Triju Zvaigžņu ordeni. Dramaturgs – aktieris pielīmē bārdiņu un ūsas, džinsus nomaina pret solīdu uzvalku un, piegājis pie mikrofona, svinīgi virknē dokumentālas puķainas frāzes no NAP ar pašsacerētiem teikumiem, kas asprātīgi stilizē NAP tukšvārdību (Mēs esam sapratuši, ka kārtību nevar radīt mākslīgi no augšas. Tā sākas no mazajām lietām, gluži tāpat kā bagātīgas, medus pilnas kāres izveidojas no atsevišķām, pilnvērtīgām šūnām). Neatkārtojami asprātīgas un indīgas ir improvizācijas par jaunajām sabiedriskajām kustībām Skaidrie Jāņi, Mājāspārnākšana, Zaļā brīvība, Laimīgā Latvija. Šai brīdī es varētu teikt: ja tādas izrādes nebūtu, to vajadzētu izdomāt, jo iespēja būt vienā telpā un laikā ar mākslinieku, kurš par aktuāliem mūsu dzīves aspektiem domā līdzīgi tev, ne tikai rada gandarījumu, bet mazina arī sociālo vientulību. Un apliecina, ka arī mūsdienās teātra mākslā ļoti nozīmīga ir ne tikai estētiskā funkcija.
Taču spožā performance ir tikai pusē. Tā salūst, radot iespaidu, ka turpinājums ir neobligāts, jo viss jau pateikts, arī vēlreizēju kulmināciju uzvilnīt neizdodas. Turklāt J. Balodis maina spēles noteikumus – no ironiskas parodijas pāriet uz atklātu, nosodošu patosu vēstījumā par to, kā 90. gados Zviedrijas bankas izdrāza Latviju un ka tagad pie naudas līdzīgā veidā varētu tikt arī Latvija, to pašu darot ar atpalikušām Āfrikas valstīm. Pirmkārt, tā performators neviļus nostāda sevi 1. daļas apkarotā objekta – NAP eksaltētā stila – vietā. Otrkārt, šo daļu itin viegli, drusku padomājot, iespējams iestrādāt 1. daļā. Bet seko vēl viens lūzums, kas visai tieši atkārto 1. daļu, tikai zemākā intensitātē: J. Balodis demonstrē Neatkarīgās Rīta Avīzes eksemplāru ar, viņaprāt, ideālām ziņām par mūsu valsts attīstību.
Finālā performators spēles laukumā aicina vairākus vīriešus un sievietes. Skan klusināta mūzika, pāri cieši apkļaujas, viegli šūpojas mūzikas ritmā. Ļoti labs, pat filozofiski ietilpīgs fināls. Tas ir patiesi, jo to cilvēks reāli var – ar savu klātbūtni sasildīt pat svešinieku, ko izrāde kaut vai pusotru stundu ir palīdzējusi sajust kā tuvinieku. Tas nekas, ka šī mizanscēna atgādina Alvja Hermaņa izrādi Ledus, kurā tai bija ne tikai sirsnīga nozīme.