Laika ziņas
Šodien
Migla
Piektdiena, 27. decembris
Inita, Elmārs, Helmārs

Žebera pingvīnistika. Dzejoļu krājuma Ejas un asakas recenzija

Dzejnieka Žebera uzrakstītais un mākslinieka Andra Brežes ilustrētais krājums Ejas un asakas vedina ieiet noslēpumainās ejās, līdzīgās Lūisa Kerola truša alai, kur prāts atduras pret negaidītiem šķēršļiem

Kāda meitene no Siguldas teica, ka gribētu lasīt par Andra Žebera dzejoļu krājuma Ejas un asakas bildēm. "Grāmata ir uzrakstīta vieglajā valodā un paredzēta bērniem, kuri vēl neprot lasīt, kā arī vecāka gadagājuma cilvēkiem, kuri lasītprasmi jau aizmirsuši." Šādi mērķi iezīmē apgāds Liels un mazs. Dzejnieka labākais pazinējs mākslinieks Andris Breže grāmatu titulējis ar Pingvīnēnu, kas piestājis Dienvidpola ledājā ar sarkanu karodziņu, monstrējot subjektīvu manifestu. Vintidža eksemplārs, nonācis uz grāmatas abiem vākiem, redzams no divām pusēm, it kā raudzītos laikošanas kabīnes spoguļos, – defektu nav. Iedzimtais trikolors – baltais, melnais un sarkanais – laistās nevainojami.

Pašapzinīguma Žebera/Brežes Pingvīnēnam pietiek. Dzejmākslinieks šogad 9. janvārī Jaunajā Rīgas teātrī izglāba Normunda Naumaņa vārdā nosauktās Gada balvas mākslas kritikā pasniegšanas pasākumu no bezcerīgas bojāejas. Pēc nerakstīta scenārija dubultniekam vajadzēja intervēt balvai nominēto Annu Auziņu, kura bija recenzējusi iepriekšējo Žebera/Brežes krājumu Ceļš pie patērētāja (2021). Introvertā rakstniece prožektoru gaismā, sēžot uz milzu paaugstinājuma, nolaida plakstus, ierāvās sevī un, pirms apklusa pavisam, paguva mikrofonā pateikt pēdējo vēlēšanos – lai intervētājs būtu labs cilvēks. Dvīņi neapjuka, viņi vienojās daloties un dalījās vienojoties. Viņu bruņinieciskajā improvizācijā modās svabadais un no kritikas neatkarīgais gars. Vakars izdevās godam. NN balvu saņēma Valda Čakare.

 

Visi sadodas spārnos

Žebera pirmās grāmatas Tetovējumi (1988) vākam Breže uzzīmēja sputņiku kā savas paaudzes zīmi. Arī pingvīnistika PSRS uzplauka 50. gadu otrajā pusē un bija programmatiska pasaules uzskata tapšanā. 20 cm lielos celuloīda pingvīnēnus ražoja plastmasas izstrādājumu rūpnīcā Kotovā, kas atrodas dienvidos no Maskavas. Pēc tam izgatavošanu pārtrauca, jo bojātās celuloīda mantiņas izrādījās asas un bērniem bīstamas, ar tām viegli varēja gūt traumas, atceras mākslas zinātniece Irēna Bužinska. Ražoja pingvīnus ņevaļaškas, kas nekad neapgāžas, ar apaļu dibenu, tāpat arī oranžsarkanās Aņkas vstaņkas. Bija vairāki izmēri. Stāsta, ka to dizains ir aizgūts no japāņiem. Arī Pingvīnēna autors nav zināms. Skaidri redzams, ka to modelējis kāds profesionāls tēlnieks, tik lielisks tas ir. Atkušņa laikā pēc mākslas augstskolu beigšanas māksliniekiem bija jānostrādā obligātie gadi ražošanā, tas deva uzrāvienu dizaina attīstībā. Varam tikai skumt, ka līdz šim mūsu vidū nav atradies neviens Valters Benjamins, kas interesējas par bērnu rotaļlietām. Un varam priecāties, ka mums ir Breže, kurš beidzot šo nozari nopietni ņēmis savās rokās, jo grāmatu ilustrē viņa (meitu) rotaļlietu kolekcijas un pašradīto mantiņu instalācijas.

Kāpēc pingvīns? Ir taču politkorektais Vinnijs Pūks un viņa "ekspotīcija" uz Ziemeļpolu, kur pingvīni nedzīvo. Daudz lielāku skaidrību pingvīnistikā ievieš Sojuzmuļtfiļm multenes. Minēšu tikai divas. 1959. gadā tapa režisora Pjotra Nosova brīnumpasaka Jaungada ceļojums: zēns Koļa sapņo nogādāt Jaungada eglīti Antarktīdas nometnē Mirnija ("Pasaules miers"), kurā strādā viņa tētis. Filma atsaucas uz polārpētniecību, kas sākās 1955. gadā. 1956. gadā tika uzcelta pirmā nometne Mirnija. Filmai ir laimīgas beigas. Neviens nav kļuvis akls no žilbinošā sniega. Ģimene dzīvo šķirti, bet laimīgi, pingvīni nelido, taču visi sadodas spārnos, lai palīdzētu īstenot Koļas sapni.

Otrais stāsts ir drūmi skarbs. 1968. gadā režisors Vladimirs Polkovņikovs radīja filmu Pingvīni: arktiskajā vasarā, kad pingvīni perē olas, kāds izbadējies pingvīns uztic savējo olu kaimiņam, bet, kad paēdis atgriežas, saplīsušās olas vietā dabū olai līdzīgu akmeni. Ar neizperēto akmeni mīlošais pingvīns metas ūdenī un pirms noslīkšanas vēl pagūst ieraudzīt sauli pie horizonta un šelfa ledājus. Morāle – neuzticiet kaimiņam savu pingvīnēnu! Pingvīnēns var nepiedzimt.

 

Melnais minimālisms 

Grāmatā Ejas un asakas ir izmantots viens no monospaced burtveidoliem, kas sākotnēji kalpoja rakstāmmašīnām: visas rakstzīmes aizņem vienādu horizontālo laukumu. Šādi burti, pārcelti digitālajā vidē, veido tās estētiku. Nežēlīgi skaistu un aukstu. Tā varētu rakstīt Kajs no Hansa Kristiana Andersena pasakas Sniega karaliene. Nav subjektivitātes, nav emociju. Šrifts savieno divus leduslaikmetus, divus vecumus. Kad liels = mazs, mānija un depresija sadodas rokās.

Lai gan dažos virsrakstos var ieraudzīt sākumburtus, tomēr Žebers cenšas bez tiem iztikt. Teksts vedina ieiet noslēpumainās ejās, līdzīgās Lūisa Kerola truša alai, kur prāts atduras pret negaidītiem šķēršļiem. Miniatūrie panti un pastāstiņi ir sava veida baisekļi spridzekļi. "Atceries un iegaumē! Katrā balonā iekšā paslēpts blīkšķis," brīdina Žebers. Un blakus redzams Brežes ar skrūvi nodalīts divdaļīgs baloniņš: viena daļa smaidoša, otra – drūma. Pluss un mīnuss. Tāds universāls maiņstrāvas cilvēks. Divi vienā.

Bērni, dalot lomas, skaita pantiņus. Viens piemērs Žebera interpretācijā. "radu būšana: – radi paliek radi, / teica viena maza / cūku pupa, / ciemos ejot / pie govs pupa. / trīs dienas dzēra, / kamēr pārplīsa./ – radi paliek radi./ teica govs / un sašuva. / tā vēl šodien, / liekot pie zupām, / šuvi var ieraudzīt / visām pupām."

Pupa, izrādās, ir "atceļojusi no Vācijas: "Eine kleine weise Bohne / Reiste einst nach Engeland," skaidro literatūrzinātniece Una Smilgaine grāmatā En den dīno šoko loko tīno. Tajā Māris Rungulis ir apkopojis skaitāmpantus un ķircināmpantus. Arī šo lielisko krājumu (2023) ir izdevis apgāds Liels un mazs. Populāro Jāņa Poruka dzejoli Tracis Žebers pārveido urbānā pantā uz ceļa: reiz mazs vampīrs / un mazs zombijs / uz ceļa satikās / un brīnījās. / – kurp iesi, vampīr? / – uz datorpelītēm. / un tu tā lēnītēm? / uz datorspēlītēm…

Bērnības valstiskais spiedogs Žeberu vieno ar filosofu Uldi Tīronu, kurš Jaunajā Rīgas teātrī iestudēja neaizmirstamu Pēdējo Ļeņina eglīti. Žebers aklo mīlu pret vadoni ir sapantojis kādā saulainā dienā: "pa ceļu gāja trīs draugi: / ragana, vampīrs un zombijs. / vampīrs spārdīja akmentiņus, / zombijs centās uzkāpt viņam uz kājas, / bet ragana dziedāja: – es esmu maza meitene, /es lēkāju un dziedu, / es neredzēju Ļeņinu, bet mīlu viņu vienu. / – par ko ir dziesma, prasīja ceļabiedri. / – dziesma ir par kādu / neredzīgu meiteni / un mīlestību."

Pionieru nometņu sadistiskie baisekļi atbalsojas pantā arheoloģiskais atradums: "pagalma stūrī, / kur bērni / reiz spēlēja paslēpes, / arheologi uzgāja / bērnu atradnes." Salīdzinājumam – "Дети играли в подвале гестапо. / Зверски замучен сантехник Потапов." (Bērni pagrabā spēlēja gestapo. / Zvērīgi nomocīts santehniķis Potapovs.)

Šeit jāmin Žebera saistība ar it kā bērnu rakstnieku Daniilu Harmsu, kuru Otrā pasaules kara laikā apcietināja par sakāves noskaņojuma izplatīšanu (распространение пораженческих настроений). Tas bija gandrīz tas pats, kas dezertēt no kaujas lauka. Latvijas Nacionālā muzeja ekspozīcijā Mūra nojaukšana. Latvijas māksla 1985–1991 kāds no žurnāla Avots numuriem demonstrē Žebera iejūsmu Harmsā. Žurnāls iekļaujas "pārbūves" politiskajā un apmaksātajā pasūtījumā. Arī Brežes sirreālistiskās sietspiedes mūri ne grauj, ne mūrē jaunu. Tomēr atraktīvā, netveramā forma pieļauj dažādus tulkojumus, un ir labi, ka feminisma vilnis Brežes bezatbildīgās supergrafikas nav izskalojis no avangarda pavisam. (Pagaidām.)

Tagad Žebers visvairāk riņķo ap bioloģisko esību, ap dzimšanu. Piemēram, cerību pilnais eža kažociņš: "reiz kādai tetovētai mātei / un kādam tetovētam tēvam / piedzima pavisam balts bērns. / vecāki no bēdām nezināja, ko iesākt. / te sīka balss sauca; / – vēl nemetiet krūmos plinti! / no krūma izlīda ezītis, / dzerdams tinti."

Minimālisms triumfē, kad sapārojas tapšana ar nāvi, un rodas dzimšanas diena: "reiz kāda meitene / nevarēja sagaidīt, / kad viņai dzimšanas diena pienāks. / gaidīja, gaidīja, bet dzimšanas diena / kā nenāca, tā nenāca, un meitene / nemaz nepiedzima."

Te Brežem nav bildītes, ar ko nosegt Žeberu. Kad ir viss, neko vairs nevajag.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Mūžībā devies mākslinieks Eižens Valpēters

Ziemassvētku laikā 23. decembrī mūžībā devies mākslinieks nonkonformists, grāmatas Nenocenzētie. Alternatīvā kultūra Latvijā. XX gs. 60-tie un 70-tie gadi (2010) sastādītājs Eižens Valpēters (1943–20...

2024. gads teātrī. Teātris nav ēka

Gandarījumu ir sagādājuši oriģināldarbi, kas runā par šīs zemes cilvēkiem, viņu vēsturi un šodienu, cerībām un vilšanos, stereotipiem un vērtībām

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja