Arī mākslinieki pēta ko nu kurais – dabu, sabiedrību, telpu un laiku un neiztrūkstoši – mākslu un mākslas valodu. Pret to var ieņemt viegli ironisku attieksmi, var iesaukties – ak tu tētīt, ko gan citu darīja impresionisti, ja ne pētīja gaismas un krāsas sakarības sev pieejamā veidā? –, bet, izturoties ar pārlieku piesardzību, var palaist garām idejas un risinājumus, kas tiešām sniedz arī atklājuma prieku. Protams, katrs termins var tikt lietots vietā un nevietā, mainīt nozīmi atkarībā no konteksta, tāpat kā kļūt par modes vārdu, kas visbiežāk nenozīmē neko.
Katru tendenci mākslā veido tiklab novatori, kā atdarinātāji un līdzskrējēji, turklāt otro parasti ir krietni vairāk par pirmajiem, bet pētniecība – tas skan nopietni. Pirmkārt, tā izraisa virkni citu jautājumu – ar ko pētniecība mākslā atšķiras no pētniecības zinātnē, pēc kādiem parametriem mērāmi rezultāti? Mākslu tradicionāli vērtē pēc izskata – iespaida uz skatītāju, līdzības kaut kam – dabai vai citam mākslas darbam un tamlīdzīgi. Pētnieciskās mākslas gadījumā kritēriji ir citi. Bieži – vai ir radusies iespēja ieraudzīt to, kas citā gadījumā būtu tikai aprakstīts? Tomēr mākslinieki nekonkurē ar zinātniekiem: labākajos piemēros viņi parāda to, ko nevienam aprakstīt nemaz neienāktu prātā, nedz arī būtu pa spēkam.
Nekādas interpretācijas
Voldemārs Johansons, kura Organiskie raksti skatāma Arsenāla Radošajā darbnīcā, skaidri un droši pozicionējas pētnieciskās mākslas laukā, uzsverot, ka izstādē redzamais nav realitātes interpretācija (kā tas būtu tradicionālā mākslā), bet gan radies tiešas dzīvās un nedzīvās dabas analīzes, novērojumu rezultātā (mākslinieka runa izstādes atklāšanā skatāma YouTube). Johansons nav iesācējs šajā lietā: viņa pieredzē ir gan studijas Sonoloģijas institūtā Hāgā, gan veiksmīgā instalācija Gaisa straumes (2007), kas tika izvirzīta Swedbank balvai, gan personālizstādes Difrakcijas (2011) un Plūsmas/raksti (2012), kā arī vairāki citi projekti. Voldemārs Johansons ir līdzautors totalitārisma upuru memoriāla konkursā uzvarējušajā Kristapa Ģelža projektā, kuram gan laika pārbaude jau krietni nodarījusi pāri.
Mākslinieks nav gluži vientuļš – ar eksperimentāli iegūtu rakstu un ornamentu prezentāciju nodarbojās Gints Gabrāns sērijā Asinsgaisma (2010), kas ārvalstīs, šķiet, novērtēts augstāk nekā Latvijā. Tāpat varētu vilkt paralēles ar 2010. gadā Zinātņu akadēmijā izstādīto Aināra Kamoliņa un Jāņa Liepiņa kopdarbu Labošanas darbu kolonijā, kurā mutējošas šūnas burtiskā nozīmē pārrakstīja Kafkas tekstu. Instalācijas, kuru izveidē īstenots līdzīgs princips kā Voldemāra Johansona jaunākajā darbā – dabā "nolasīti" dati, izmantojot tehnoloģijas, pārvērsti skaniskās vai vizuālās izpausmēs –, vairākkārt bijuši redzami eksperimentālo mediju centra RIXC festivālā Māksla + komunikācijas. Ar tā organizētājiem Raiti un Rasu Šmitiem Johansonu saista cieša sadarbība – pagājušā gada festivālā ar devīzi "Māksla pielāgoties", pievienojoties vēl Mārtiņam Ratnikam, viņi radīja veselu Baktēriju bateriju, kas ražoja elektrību un līdz ar to arī skaņu.
Estētiskie rāmji
Jau Organisko rakstu nosaukums norāda ar eksponātu divējādo raksturu – tos var skatīties gan kā ornamentus, musturus, kas rodas, darbojoties vārdā nenosauktiem dabas spēkiem un māksliniekam tikai piepalīdzot, gan lasīt kā eksperimentu pierakstus. Galvenās darbojošās personas izstāžu zālē ir skudras, kas mīt lielā, zemā stikla kastē. To rosība tiek filmēta no augšas un pārraidīta uz zāles gala sienas, tomēr tādā veidā, ka skudriņas pārvēršas melnos punktos un viņu veiktais ceļš – līnijās, kuras ik pa laikam izdziest un tiek vilktas no jauna. Tā uzskatāmi parādās skudru pārvietošanās līkumotās, tomēr visai noteiktās trajektorijas.
Tomēr te nu skatītājam jāatgriežas pie raksta sākumā uzdotā jautājuma – par atklājuma prieku vai tā trūkumu. Lai gan jauniegūtais kustīgais attēls ir interesants, tam ar dzīvo skudru pūzni konkurēt par uzmanību ir grūti. Zināms arguments, ka attēla efektīgums, vizuālās kvalitātes šāda tipa darbos nav noteicošas. Tomēr izstādes iekārtojumā uzsvērti mēģināts tās panākt – gar sienām izvietotie attēli, kurus gribētos (bet vai drīkst?) salīdzināt ar abstraktām grafikas lapām, ievietoti elegantos rāmjos un, kā vēsta uzraksts pie ieejas, sedz ekskluzīvs mākslas darbiem paredzēts stikls. Savukārt daži telpiski objekti izvietoti uz statīviem kā abstraktas skulptūras. Kādā ceļā tās radušās – rakstiska paskaidrojuma nav, un vērsties pie zāles uzraudzes arī veltīgi, lai gan, iespējams, šī informācija būtu vispārsteidzošākā. Par dabas kreativitāti šaubas nerodas, bet par tās ievietošanu iepriekšparedzamos estētiskos rāmjos – gan.
Voldemārs Johansons
Izstāde Organiskie raksti/Attractors
Izstāžu zāles Arsenāls Radošajā darbnīcā līdz 27.I