Tā nenotiek bieži – es gribēju domāt par šo izstādi, vēl pirms biju to redzējusi. No domāšanas līdz redzēšanai pagāja trīs mēneši, jo izstādes (ne)atklāšana iekrita tieši tajā zīmīgajā piektdienā, kad 13. martā Latvijā izsludināja ārkārtējo situāciju. Kopš tā laika izstāde manā apziņā jau bija sākusi pamazām mitoloģizēties, barojoties no dāsni sniegtās mediju informācijas, virtuālā ieskata ekspozīcijā un meitas stāstiem, kura muzeja Jauniešu klubā bija paguvusi pieredzēt iespaidīgu tikšanos klātienē ar Ingūnu Skuju un Melisu D. Breidenu un sajūsmināti liecināja, ka šāda – tik spilgta un neparasta – izstāde jau nu gan Latvijā vēl nav bijusi.
Abu mākslinieču ego saplūsmē radītajam esmu fragmentāri sekojusi pēdējos piecpadsmit gadus vietējās un starptautiskās skatēs, tāpēc stipri vilināja iespēja pieredzēt Skuja Braden retrospektīvu personālizstādi Samsāra. Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā tā apvieno vairāk nekā 200 darbu, kas tapuši divdesmit gados.
Visa dzīve alegorijās
Beidzot nokļuvusi izstādē, ieraudzīju ainu, kas, kā iztēlojos, varētu līdzināties austrumzemju budista iespaidam, piemēram, par barokālo Viļņas Sv. apustuļu Pētera un Pāvila baznīcu. Tās sienas un velves klāj neskaitāmi skulpturāli veidojumi, kas attēlo it visu dzīvi alegorijās: ieejot ir jāpaklanās zīdainim, izejot – skeletam ar izkapti. Skuja Braden izstādē ir vērojams ne mazāk krāšņs dzīves un nāves teātris, kuru ir inscenējušas mākslinieces – praktizējošas budistes –, atklājot savu attieksmi un pārdomas par visu, kas notiek mūsdienu sabiedrībā. Tā kā viņu reakcija uz apkārt notiekošo ir kaislīga, bet izmantotais materiāls – porcelāns – prasa lēni meditatīvu procesu, izstādes vēstījums ir spraigi aktīvs un kritiski tiešs, tomēr vienlaikus arī filosofiski pārdomāts un līdz smalkumam izsvērts. Brīžam dzēlīgo ironiju nomaina skaidri jūtama cilvēkmīlestība, neganto iesmiešanu par visu – budistiska kontemplācija.
Nosaukums trāpīgi izsaka mākslinieču domu par izstādi kā samsāras ratu, kurā cilvēku maldi un alkas dzen griezties kā vāveres ritenī. Darbi izkārtoti astoņās grupās, kas diezin vai ir nejauša skaitļu sakritība ar Budas norādīto astoņu posmu ceļu izejai no samsāras. Lai kā gribētos, grūti ir izcelt kādu no objektu grupām – visas vienlīdz aktīvi kopā darbojas ekspozīcijā, kas būvēta pēc pāru pretmetu principa.
Uz centrālās ass atrodas Altāris un Iekāres istaba. Altāris sastāv no piecām rituālām figūrām, kā ierasts budistu tempļos. Tā vidū izceļas Monarhs – cēla un grezna vāze sievietes galvas formā. Viņas balti smiņķētā porcelāna seja šķiet kā ar sulīgām ogām nosmulēta, tikai ieskatoties izrādās, ka zods ir ieslīdzis ugunīgi sarkanā rožu ziedu ķekarā, no kura laukā rāpjas riebīgs kāpuriņš. Abpus Monarham novietotas galma dāmas – Rozā un Zilā –, līdzās viņām – vanitas vāzes kā miroņgalvas Karalis un Pagānu princese. Īpaši jutekliski iedarbīgi rādās dzeltenīgi pelēcīgo galvaskausu porcelāna zobi, kā arī veselīgie zobiņi zemāk novietoto mopšu – vāžu – žokļos.
Iekāre, piesardzība
Aiz budistiski improvizētā altārgalda kādreizējā Sv. Jura baznīcas altārdaļā atklāts smeldzīgs stāsts par Ingūnas Skujas mammu Ilgu. Viņa visu dzīvi glabājusi vainas sajūtu par kādu nejaušu gadījumu ar savu tēti, kurš miris izsūtījumā Sibīrijā. Mammas stāsts par tēti, kurš viņas bērnišķīgās neapdomības dēļ salis izsūtījumā, jo nav dabūjis līdzi kažoku, pārvērsts instalācijā ar daudziem īstiem, svešiem, novalkātiem kažokiem, kas dīvaini kontrastē ar gludo, elitāro porcelānu. Savukārt porcelāns interesanti sadarbojas ar popsīgajām formām un seksīgajiem sižetiem, kas veiklā zīmējumā izklāstīti uz trauku sieniņām.
Otra centrālā darbu grupa apvienota nepilngadīgajiem slēgtajā Iekāres istabā, kurā valda erotisku orģiju gaisotne. Skuja Braden tādējādi turpina to mūžseno mākslas vēstures līniju, kas Rietumos tika uzskatīta par neķītru līdz Tulūza-Lotreka atzīšanai, bet pusgadsimtu pēc seksuālās revolūcijas vairs īsti nezina, ko ar sevi iesākt. Māksliniecēm izdodas šurpu turpu pāriet robežu no erotikas uz pornogrāfiju, pateicoties interesei par politiskām un sociālām nejēdzībām, klaju pornogrāfiju atpazīstot dažu varasvīru attieksmē pret saviem vēlētājiem.
Arī citas trauku grupas ir kārtotas pāru pretmetos: ar sabiedrībā zināmām sejām apgleznoto šķīvju sadaļa Cilvēki, ko mēs pazīstam, kurus mēs gribētu pazīt, un cilvēki, kurus mēs vairs negribam zināt ir dalāma dzīvajos un mirušajos, simetriski izkārtoti Septiņi dievišķie tikumi un Septiņi nāves grēki, pretstatos balstīti Forma un tukšums, Hibrīdformas un mūzikas lādītes u. c.
Ja kāds laikmetīgās mākslas izstādēs aizvien ir juties tukši un neiederīgi, gribas domāt, ka Skuja Braden vitālie, enerģijas pārpildītie porcelāna trauki viņa iekšējo ledu salauzīs lielā mērā tieši medija dēļ. Tāpēc jutos pārsteigta, ka mākslinieču darbības veids, lai nu kur, bet pat Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā, tiek klīrīgi saukts par glezniecību un tēlniecību porcelānā. Manuprāt, tur nepārprotami ir redzama talantīga keramika, virtuozu keramiķu amata prasme paust savu attieksmi un pieredzi, stāstīt stāstus porcelānā. Kā Ādams Kāpostiņš pirms 100 gadiem māla krūzes abos vaigos pēc iztēles portretēja Pēteri Pirmo un Katrīnu Lielo, tā Skuja Braden porcelāna vāzes abās pusēs kariķē slaveno carieni kopā ar Putinu. Lieliski režisētā un iekārtotā izstāde skatītāju gan dāsni smīdina, gan šausmina, gan iegremdē eksistenciālās pārdomās.
Skuja Braden
Izstāde Samsāra
Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā līdz 27. septembrim