Ar rokgrupas Pērkons dziesmām nu jau dzīvo vairākas paaudzes. Pirmā no tām devās uz grupas koncertiem dažādās Latvijas vietās, zināja un joprojām zina dziesmas no galvas, par spīti apstāklim, ka tolaik tās neskanēja radio un grupa piedzīvoja arī aizliegumus uzstāties, jo tās koncertos publika bija pārāk aktīva. Tomēr tauta turpināja klausīties ierakstus, kas, "pateicoties" pirmajam aizliegumam, tapa Ievas Akurateres mājās iekārtotajā studijā, un pārrakstīja tos cits no cita magnetofona lentēs. Daļa klausītāju ir bijuši arī koncertā 1985. gadā Ogrē, pēc kura tika izdemolēts vilciens, un tas radīja vēl lielāku leģendu, par ko runā joprojām.
Nākamās paaudzes jau klausījās Pērkonu kā latviešu roka klasiku, kuras radītāji joprojām ir labā formā, lai spēlētu to arī koncertos, un nu arī šajā – roka klasiķu – statusā – Juris Kulakovs ar savu grupu ir jau trīs gadu desmitus. Komponists, taustiņinstrumentālists un ar sev vien raksturīgo trauslo eleganci apveltītais koncertu konferansjē vienmēr ir uzsvēris, ka raksta dziesmas pēc klasiskās mūzikas principiem, bet rokmūzikas sastāvam, ņemot vērā tā iespējas. Astoņdesmito gadu sākumā Pērkona koncertu pirmajā daļā skanējusi klasiskā mūzika aranžējumā rokgrupai, ko arī vēl kādreiz gribētos piedzīvot, bet šoreiz ir otrādi. Un atkal piedzīvojums ir izdevies.
Autors arī diriģē
Būtībā koncerti Liepājā un Dzintaros bija likumsakarīgs turpinājums Jura Kulakova vienmēr piekoptajai dažādu žanru mūzikas satuvināšanai (vai – ja precīzāk – šādu sadalījumu neņemot vērā, kas jo aktuālāk ir mūsdienās, kad viss saplūst), jo jebkurā žanrā ir savas vērtības, taču šī satuvināšana nav izvirzīta kā formāls mērķis, bet kā klausīšana iekšējai balsij un sajūtām, lai atšķirtu īstu mūziku no tādas, kas labākajā gadījumā pilda neuzbāzīga fona lomu.
Roka un popa hiti orķestru aranžējumā mūsdienās sen nav nekas jauns, pa kādai dziesmai ar orķestri arī Pērkons jau ir spēlējis, bet vesels koncerts šādā veidā izskanēja pirmoreiz. Aizkustinoši ir bijis vērot, kā Juris Kulakovs ar akordeonu rokās Rīgas 810 gadu jubilejas koncertā klausās parasti paša dziedāto Baletomāniju milzīga kora izpildījumā, kas, pēc viņa teiktā, spēja visu izdziedāt pēc uzrakstītajām notīm precīzāk nekā viņš pats. Līdzīgs gandarījums komponista sejā bija redzams visu vakaru 4. septembrī Dzintaru koncertzālē. Lielkoncertā divās daļās viņa dziesmas spēlēja Liepājas simfoniskais orķestris Andra Sējāna aranžējumos ar Andri Veismani pie diriģenta pults, savas rokmūzikas instrumentu partijas skatuves priekšplānā spēlēja arī Pērkona sastāvs.
Jura Kulakova aranžējumā skanēja dziesmas Laimes lējējam un Kāzas, kuras viņš pats arī diriģēja (mākslinieks pēc izglītības ir pūtēju un estrādes orķestru vadītājs un diriģents). Koncerta pārtraukumā skanēja viņa diriģētie The Beatles dziesmu aranžējumi orķestrim, kas ierakstīti deviņdesmito gadu sākumā Rīgā, bet izdoti Kanādā.
Maza, balta apakšveļa
Pāris iepriekš nedzirdētas un daudzas labi pazīstamas dziesmas koncertā ieguva vēl nebijušu vērienu, līdzīgi kā glezna, kuras iespaidā var tapt vesels stāsts, vai grāmata no iztēli rosinošas lasāmvielas pāraug teātra izrādē vai filmā uz lielā ekrāna. Vislielākais koncerta eksperiments bija Dziesmiņa par perspektīvu ("Stāv uz lielā dzīves ceļa/ Maza, balta apakšveļa/ Lieli, mazi acīm platām/ Apkārt sastājušies, skatās" – Māris Melgalvs), kas skanēja kultūras ministra Naura Puntuļa izpildījumā tikai ar orķestri, Pērkona instrumentālistiem atpūšoties, taču tās roka skanējuma ierastās jaudas tomēr pietrūka. Savukārt daļu Jura Kulakova un pēdējos gados Pērkona koncertos neiztrūkstošā otrā taustiņinstrumentālista Uģa Muzikanta spēlēto partiju šādā koncertā tomēr prasījās vairāk dzirdēt no orķestra instrumentiem, melnbaltajiem taustiņiem atstājot klasisko klavieru vai ērģeļu skaņas, un vēl šo to, kas klasiskajiem orķestra instrumentiem nav pa spēkam. Piemēram, instrumentālā vidusdaļa Dziesmā par sapumpurotu zaru, kuras laikā orķestris patiešām sēdēja mierā, ļaujot uzmirdzēt Leona Sējāna soloģitāras un elektronisko instrumentu kosmiski psihedēliskajai saspēlei, – tas astoņdesmito gadu sākumā bija latviešu mūzikā kas jauns un nedzirdēts, kas lika pār mūzikas baudītāju ķermeņiem pārskriet kutinošām tirpām. Tolaik sintezatori un to iespējas pie mums vēl bija kaut kas jauns, bet apkārt skanošajā estrādes mūzikā dzirdamie klasiskie instrumenti jau apnikuši, bet laiki mainās, un tagad tie jau atkal ir ekskluzīvi.
Kāpēc tas ir svarīgi
Ar šo koncertu Jura Kulakova lielā ieguldījuma apzināšana mūsu kultūrā vēl nebeidzas. Pērkons koncertēs, jo pieprasījums nemazinās. Turpinās vēsturisko – astoņdesmito gadu pirmās puses – ierakstu izdošana formātā, kādā tie nebija pieejami agrāk: jau ir pieejamas plates ar Imanta Kalniņa, Jura Sējāna un Jura Kulakova roka oratoriju Kā jūra, kā zeme, kā debess un Imanta Kalniņa rokoperu Ei, jūs tur!. Drīzumā vinila formātā iznāks klasiskie albumi Zibens pa dibenu un Mākslas darbi.
Gribētos kādā vismaz digitāli pieejamā formātā Ievas Akurateres dziedāto ciklu ar Eduarda Veidenbauma vārdiem, Pērkona dalībnieku sadarbībā ar aktieri Edgaru Liepiņu izveidotās grupas Ārprāc 88 pilnu arhīvu, kā arī Pērkona koncerta ierakstu Svētki Rojā, kurā skan turpmāk nedzirdētas dziesmas, ko rakstījis nevis Juris Kulakovs, bet pārējie grupas dalībnieki, lai paliktu pēdējā vietā kādā konkursā, bet notika tieši otrādi.
Mūsdienu aktivitātes ir svarīgas pašiem mūziķiem un interesentiem, kuri tās bauda klātienē, bet vēsturiski paveiktais un nezināmais ir kā akmens kaklā, kura nepieejamība liedz šobrīd aktīvākajai paaudzei saprast, ar ko gan šis viss viņu priekštečiem kādreiz bijis un joprojām ir svarīgi. Gandrīz tautasdziesma, ar kuru, visiem sinhroni vingrinot savus plaukstu muskuļus, noslēdzās arī Dzintaru koncerts, tāpat Slidotava un Cik pulksten’s ir izcili hiti, kas zināmi katram latvietim, bet tas nebūt nav viss. Lieliski, ka svētki ir notikuši, bet gaidām turpinājumu!