Lai gan vairāku slavenu mākslinieku darbi šogad Rīgā ir bijuši skatāmi grupu izstādēs un viņu vārdi greznojuši to publicitātes materiālus, Tilo Baumgertela ekspozīcija ir nākamā starptautiski pazīstama mākslinieka personālizstāde tūliņ pēc Vijas Celmiņas. Nav daudz Eiropas kultūras galvaspilsētai, tāpēc šo notikumu nevajadzētu palaist garām dažādām marginālām kultūras aktivitātēm pārsātinātā kalendāra dēļ. Ievērojamā vācu mākslinieka izstāde galerijā Māksla XO ir īpaša arī ar to, ka pietiekami plašais darbu klāsts (abās galerijas zālēs – vairāk nekā 20 gleznu un zīmējumu) iepazīstina ar autoru, kura karjera piedzīvojusi uzplaukumu tieši pēdējā pusotrā desmitgadē. Skatītājiem, kurus iespaido racionāli argumenti, var pačukstēt, ka arī darbu cenas ir iespaidīgas – līdz pat 34 000 eiro.
Jāatzīst, klātienē Tilo Baumgertela gleznas sagādā pārsteigumu – viņa glezniecība atklājas krietni vienkāršāka un saprotamāka, nekā dzirdēts. Jāatgādina, ka Baumgertels ir viens no t. s. Jaunās Leipcigas skolas pārstāvjiem, un, lai gan grupas nosaukums lielā mērā ir mārketinga instruments, tā nedarbojas saskaņoti un arī sastāvs nav īsti skaidrs, "skolu" nereti asociē ar vācu mākslas pirmā lieluma zvaigznes Neo Rauha vārdu, kurš pats nemaz nav iekļaujams grupā, bet kura stils bieži tiek raksturots kā ārkārtīgi komplicēts un nozīmēm, simboliem pārbagāts. Līdzīgus izteikumus ir nācies lasīt arī par Tilo Baumgertelu. Tiesa, viņu ar desmit gadu vecāko Rauhu saista ne tikai biogrāfijas fakti, par kuriem viņš labprāt pastāstījis intervijā Annai Iltnerei interneta žurnālā Arterritory.com, bet arī darbu atvērtība sižetiskiem tulkojumiem.
Kā pareizi gleznot ainavu
Vai nu veiksmīgas darbu atlases, vai laimīgas sakritības dēļ gleznas un zīmējumi papildina cits citu un motīvu atkārtojumi veido vienotu stāstu. Negaidīti kā izstādes caurviju tēls izvirzās jauna meitene, pusaudze: lūk, nelielā zīmējumā Ainavu glezniecība viņa rātni sēž pie molberta brīvā dabā, savukārt pavecāks kungs (skolotājs? tētis?) aiz muguras dod padomus. Tā kā Tilo Baumgertels pats atzīst, ka viņa darbus katrs drīkst tulkot, kā vēlas, mēģināsim: vai kāds brīnums, ja meitene redz apkārtni citādi nekā pieaugušie? Ka "ainavā" ielaužas pēkšņas iedomas un iztēles radījumi? Piemēram, meitenei, kura pievakarē izvedusi pastaigāties sunīšus, pār ceļu pārlāčo milzu varde, kamēr krūmos pārītis nodarbojas ar seksu (Zaļi pelēkā diena – lielākais darbs izstādē), vai kurai kopā ar draudzeni vingrojot uzglūn kāds negantnieks mētelī un portfelīti rokā. Vai arī – zem sīcošiem elektrības vadiem parādās kaut kas līdzīgs siena kaudzei ar sniegavīra galvu (Pārveidotājs).
Tilo Baumgertela tēli ir vienlīdz biedējoši un uzjautrinoši – ja vien jūs pats neesat meitene, kura pat savā atspulgā ūdenī var ieraudzīt miroņgalvu. Tā kā ne mākslinieks, ne recenzents nav un nevar būt bijuši pusauga meitene, neturpināsim... Lai gan Tilo Baumgertela gadījumā psihoanalītiska pieeja liktos īpaši valdzinoša (kādēļ mākslinieks izvēlējies tieši šādu alter ego?), tai – tāpat kā visos citos gadījumos –, ja runājam par mākslu, ir robežas, aiz kurām nopietni domāti skaidrojumi pārvēršas muļķībās. Taisnības dēļ jāatzīst, ka ne visās gleznās identificējams meitenes skatiens – ir arī puisis, kam meitenes seja parādās kabatas lukturīša gaismā. Pieņemsim tikai, ka realitātes un fantāzijas sajaukums vizualizē ko citu, daudz vispārinātāku – pārejošu saasinātu uztveri, kas pavadījusi katras radošas personības veidošanos, reizē nostalģiju un izbīli, kas ar šo vecuma posmu saista ikvienu.
Viegls samulsums pārņem arī, ja tuvplānā pētām Tilo Baumgertela formu valodu: tā vietumis signalizē par it kā neveiklību vai nevērību. Turpretī citviet pārliecina ar elegantiem labi trenētas rokas žestiem – līdz var noprast, ka mākslinieks tīšuprāt upurē "pareizu" vai "izsmalcinātu" attēlojumu, lai atveidotu sižetiski iezīmētā skatījuma tiešumu.
Stāsts izstāstīts
Tilo Baumgertela izstāde ir īpaši interesanta arī latviešu mākslas kontekstā – kā daudzkārt uzsvērts, Jaunā Leipcigas skola pasaulei izrādījās interesanta tieši kā zīmols, kas pārstāv Austrumeiropas mākslu pēc dzelzs priekškara krišanas. Studenti, kuri vēl 90. gados studēja Leipcigā pie pasniedzēja Arno Rinka, apguva tās pašas prasmes, ar kurām līdz pat šodienai lepojas Latvijas Mākslas akadēmija, – gleznoja daudzfigūru kompozīcijas pēc renesanses paraugiem, mācījās izteikties asociācijās un simbolos...
Gluži loģiski pēc 2000. gada, kad sākās minētās grupas panākumi, ir izskanējis jautājums – kādēļ ne mēs? Vai nu Rietumu mākslas pasaulei bija slinkums tālāk uz austrumiem skatīties, vai arī piedāvājumam trūcis atklātības un kritiska pašvērtējuma, bet vēsturiskais pārtapšanas, izaugšanas stāsts jau ir izstāstīts, tajā skaitā Tilo Baumgertela mākslā.
Tilo Baumgertels
Izstāde Gogo
Galerijā Māksla XO līdz 2.IX