Es, protams, varu iztēloties, kā cilvēks, kurš ar vizuālām abstrakcijām ir uz "jūs", uztver Tatjanas Krivenkovas jaunākos darbus. Tad nu es iztēlojos: apmeklētājs svinīgi ierodas galerijā Māksla XO, izstādes nosaukuma Veltījums slaveniem gleznotājiem. Ravēšana ieintriģēts, bet pirmās zāles vienā pusē ierauga vien četras gaišas, otrā – četras tumšas gleznas, kurās it kā nekas nav attēlots. Kupola zālē aptuveni tas pats un vēl porcelāns – visai aizdomīgi apgleznota slavenā Kazimira Maļeviča mazāk slavenā tējkanna ar divām pustasītēm un pusapgleznota porcelāna sirds. Tomēr, pat neko īpašu neieraudzījis, cilvēks nesadugst, tieši pretēji – jūtas iedvesmots un aiziet gandarīts. Kāpēc?
Attiecības ar Kīferu
Pirms atbildu uz šo svarīgo jautājumu, ātri ieskicēšu savus iespaidus, ko kontrastā ar iepriekšminēto esmu iecerējusi no pozīcijas, kas ar abstrakto mākslu iedomājas esam uz "tu". Pašas iespaidus par izstādi varu formulēt šādi: gluži vai nevainojama personālizstāde, kurā katrs par sevi vizuālu baudu raisoši darbi visi kopā rada sajūtu par skaidri izkristalizētu jeb «izravētu» mākslinieka vēstījumu. Turklāt daudzslāņainais vēstījums ir humāns un dzīvesgudrs, pašironisks un dzīvi apliecinošs, tas ir kaut kā nebūt apslēpts, tomēr gana labi nojaušams. Principā stāsts ir par to, ka okeāns sastāv no ūdens pilēm.
Tikko pabeidzu rakstīt iepriekšējo teikumu un uzreiz atcerējos, ka tā ir ne tikai kāda no nodrāztajām metaforām, bet arī Ernsta Gombriha doma, kas no veciem laikiem iegūlusies atmiņas kambaros un arvien šķiet iedvesmojoša, proti, viņa atgādinājums, ka mākslas patiesībā nemaz nav, ir tikai mākslinieki. Arī Tatjana Krivenkova ar šo izstādi apliecina, ka viņai ir svarīgi apzināties sevi kā piederīgu gleznotāju sugai un ka mākslinieki ne tikai savstarpēji konkurē, bet arī solidarizējas un cits citu atbalsta, iedvesmo un baro, pilnībā ignorējot laika un telpas iegrožojumus.
Izstādes ieceres avots ir Tatjanas Krivenkovas ieilgušās attiecības ar Anzelma Kīfera gleznu Veltījums nezināmajam gleznotājam. Māksliniece ceļojot ar to esot sastapusies vairākkārt, bet vienā reizē notikusi īsta atklāsme, jo viņa, stāvot pie gleznas ļaužu pilnā izstāžu zālē, ir pārlaimīgi apjautusi, ka tā ir veltīta tieši viņai – Tatjanai Krivenkovai, toreiz jauniņai māksliniecei no mazzināmās Latvijas. Savukārt Veltījums slaveniem gleznotājiem ir viņas lēnām nobriedusī un beidzot īstenotā atbilde slavenajam Anzelmam Kīferam.
Helēna ir visur
Viens no aizraujošākajiem šo abstrakto, pārsvarā vienā toņkārtā ieturēto gleznu aplūkošanas veidiem (to iesaku arī citiem) ir ļaušanās vēlmei atpazīt, noķert citu mākslinieku slepeno spokošanos Tatjanas Krivenkovas gleznās, zināms, apcerot arī, cik dažādi stiepjams ir jēdziens "slavens mākslinieks" un cik atšķirīga ir skatītāju pieredze, kā arī apzinoties, ka postmodernisms kā stils jau sen kā norietējis.
Man ar to nodarboties nevilšus sanāca izstādes atklāšanā kopā ar mākslas zinātnieci Anitu Vanagu un mākslinieci Ivetu Lauri. Spēle sākās ar to, ka mani kopējā kontekstā stipri mulsināja glezna, kas veidota no vairākiem ar eļļas krītiņiem vilktu strīpiņu – asniņu – sektoriem, un tad Anita Vanaga pēkšņi norādīja, ka tur, vienā malā, ir nojaušama Edgara Iltnera klātbūtne. Pēc kāda laika es tās pašas gleznas apakšējā kreisajā stūrī skaidri ieraudzīju Borisa Bērziņa XX gadsimta 60. gadu zeltainās "desiņas" un augšējā stūrī – Paula Klē rokas vilktās īsās svītriņas, savukārt Iveta Laure skatījās uz pretējo sienu un apgalvoja, ka vislabāk atpazīstams ir Georgs Šenbergs.
Pēc kāda brīža spēle pajuka, jo ieradās Helēna Heinrihsone, un Taņa apliecināja, ka Helēna ir visur šajās gleznās. Vēlāk, klausoties intervijas Latvijas Radio raidījumos Pasāža un Kultūras rondo, uzzināju, ka svarīga loma šajās gleznās ir amerikāņu māksliniekam Frenkam Stellam un vairākiem korejiešu māksliniekiem, kuri interesanti strādā kā ar triepienu, tā ar krītiņiem.
Vienīgi krievu avangardists Kazimirs Maļevičs izstādē ar nodomu ir citēts tieši. Viņa 1923. gadā izstrādātās, Sanktpēterburgas Imperatora porcelāna fabrikā pieejamās servīzes formas atlējusi Jekaterina Sazonova, savukārt Tatjana Krivenkova servīzes tējkannu apgleznojusi ar zelta saulespuķēm, supremātisko formu dekonstruējot. Otrs porcelāna objekts ir balta, trausla sirds forma, kuru atdzīvina tāds pats krāsu triepienu virmojums, kāds vērojams gleznās.
Atgriežoties pie raksta pirmās rindkopas beigās uzdotā jautājuma, jāskar tēma par abstrakcionisma aktualitāti un dzīvotspēju mūsdienu daudzšķautņainajā mākslas ainā, kā neapstrīdams apliecinājums ir Melnā kvadrāta mūžīgā klātbūtne diskusijās par laikmetīgo mākslu. Maļeviča ideja bija iekļaut visas pasaules glezniecību vienā četrstūrī, to pēc būtības ir īstenojusi arī Tatjana Krivenkova savu trīspadsmit gleznu četrstūros. Viņa gan pretēji mākslas teorētiķu ieradumam neredz vajadzību pretstatīt konceptuālo, minimālistisko un vizuāli baudāmo, dalīt intelektuālo un dvēselisko barību. Tāpēc arī jebkurš apmeklētājs, kurš mīl skatīties koku lapotnē, ūdens vizmā un debesīs, kad krīt sniegs, vai tiklab staigāt pa pasaules gleznu krātuvēm, šajā izstādē jutīsies emocionāli bagātināts.
Tatjana Krivenkova
Izstāde Veltījums slaveniem gleznotājiem. Ravēšana
Galerijā Māksla XO līdz 15.I