Operas cienītājiem šarmantā huligāna Berija Koska vārds ir labi pazīstams. Austrālijā dzimušais, bet pārsvarā Eiropas vāciski runājošajā daļā strādājošais režisors, kurš jau gandrīz desmit gadu vada Berlīnes Komisko operu, ir daudzu prestižu opermākslas balvu ieguvējs, viens no pēdējās desmitgades nozīmīgākajiem un vienlaikus neprognozējamākajiem mūzikas teātra māksliniekiem. Kā Berija Koska radošo rokrakstu metaforiski raksturo mūsdienu operas režijas pētnieki – viņš runā visās pasaules valodās tā, it kā pats tās būtu izdomājis. Tāpēc fakts, ka tieši Berijs Koskis tika uzaicināts radīt jaunu Bertolta Brehta slavenākās lugas Trīsgrašu opera skatuves versiju Berlīnes teātrī Berliner Ensemble – namā, kurā 1928. gadā notika šīs lugas pirmiestudējums un kuru pats Brehts vada pēdējos septiņus sava mūža gadus –, nav pārsteigums.
Ne velti kāda Latvijas kolēģe asprātīgi jautāja, vai ar šo darbu Berlīnes ansamblim ir tāpat kā mūsu Nacionālajam teātrim ar Skroderdienām Silmačos – visu laiku jābūt repertuārā, reizi pa reizei nomainot režisoru un aktieru sastāvu. Atbilde ir – principā nē (neskaitot pirmiestudējumu, šis ir tikai ceturtais Trīsgrašu operas uzvedums šajā teātrī), bet tomēr nu jau labu laiku – jā. Jo Berijs Koskis pārņem stafeti no Roberta Vilsona, kura 2007. gadā veidotā dekadentiskā, vizuāli izsmalcinātā izrāde noturējās Berlīnes ansambļa repertuārā trīspadsmit gadu un koši atjaunoja drusku nosūbējušo Trīsgrašu operas spožumu, kas burtiski apžilbināja Eiropas teātri pagājušā gadsimta 20. gadu beigās.
Konceptuālie kontrasti
Brehta luga tapusi pēc viņa ilggadējās radošās līdzstrādnieces Elizabetes Hauptmanes idejas (Berija Koska izrādes publicitātes materiālos Hauptmanes nopelni ir īpaši uzsvērti, šķiet, tik lielā mērā pirmo reizi šīs lugas lielo iestudējumu vēsturē) kā angļu dramaturga Džona Geja lugas Nabagu opera (1728) pārstrādājums un faktiski ir vairāku līmeņu parodija. Saturiski lugas darbība risinās Viktorijas laikmeta Londonas padibeņu vidē jeb, izmantojot paša Brehta citas lugas nosaukumu, pilsētas džungļos, kur tomēr darbojas tādi paši augstākās sabiedrības likumi kā karaļnamā un sava pārvaldāmā impērija ir gan bandītu vadonim Mekijam Nazim, gan ubagu karalim Pīčemam, gan priekamājas saimniecei Dženijai, gan policijas šefam Braunam. Savukārt muzikāli pārsteidzošie Kurta Veila songi ir parodija par klasisko operu, ko patiesībā izsmej jau Džona Geja luga.
Galvenais Trīsgrašu operas šarms slēpjas tieši tās konceptuālajā kontrastainībā – burleska, kas izaicinoši degradē augsto žanru un vienlaikus pieprasa augsta līmeņa orķestra un aktieru muzikālo varēšanu, kā arī ubagu, noziedznieku, prostitūtu pasaules tikumi un likumi uz zeltā un samtā iztapsēta akadēmiskā teātra skatuves. Un nenoliedzami mūžīga ir Brehta dramaturģijas pamattēma par sabiedrību, kurā vienmēr būs gan "aitas", gan "cirpēji", savas "augšas" un "apakšas" un meli un krāpšana ir kļuvuši ne tikai par dominējošo attiecību veidu starp cilvēkiem, bet arī par likumīgi sankcionētu dzīves modeli.
Režisora Berija Koska un diriģenta Ādama Bencvi vadītā Trīsgrašu opera pamatoti ir kļuvusi par absolūtu kases gabalu un vienlaikus par atraktīvu brehtiskā teātra rokasgrāmatu. Bet galvenokārt par profesionāli nevainojamu un radošu ilustrāciju vienai no būtiskākajām Brehta idejām par teātra izklaidējošās un didaktiskās funkcijas apvienošanu. Proti, jebkuru morālu vai sociālu patosu publikai iebarot ir vieglāk, iesaiņojot to košā papīriņā.
Te ir viss, ko Brehts ar Veilu varētu vēlēties.
Scenogrāfes Rebekas Ringstas veidoto telpu organizē vairāki priekškari, kas, cits pēc cita paceldamies, atklāj arvien skarbāku pasauli. Sākumā no spoži vizuļojoša priekškara iznirst sudrabots Mēness virs Soho (tieši tā ir nosaukta Jozefīnas Platas iemiesotā maska), lai nodziedātu slaveno Haizivs songu. Bet izrādes gaitā par galveno dekorācijas elementu kļūst dažādi transformējams, visu spēles laukuma platumu un augstumu aizpildošs režģis labirints, kas rada gan pilsētas, gan cietuma asociācijas un piedāvā režisora iztēlei un aktieru iespējām ļoti daudzveidīgas vertikālas, horizontālas, kustīgas mizanscēnas.
Visu laiku pillā
Aktieri visu izrādes laiku runā, tieši vēršoties pie publikas, bet izrādes sākumā Niko Holoniksa Mekijs un Sintijas Mikas Pollija pat izspēlē pagaru dialogu ar dažiem konkrētiem cilvēkiem zālē, kurus patvaļīgi no tumsas izrauj prožektora stars. Sešu mūziķu grupa ik pa brīdim iesaistās darbībā no orķestra bedres, sākotnēji Mekijs viņus stāda priekšā Pollijai kā savas bandas locekļus un pēc mirkļa izrauj no diriģenta rokām un sadedzina partitūru, uz kuras skaidri izlasāms Trīsgrašu operas nosaukums.
Berija Koska izrādes darbība nepārprotami notiek šodienas pasaulē. Par to liecina Dinā Ēmas kostīmu estētika – no elegantas melnbaltās klasikas līdz mūsdienu fasoniem spilgtās krāsās. Relatīvas kļuvušas dzimumu lomas – prostitūtas un bandīti ir gan vīrieši, gan sievietes, savukārt Tīģeri Braunu kā maza auguma skumju klauniņu ar mākslīgām ūsiņām spēlē aktrise Katrīna Vēliša. Ir arī tiešas atsauces uz aktualitātēm, piemēram, kad Pīčema kundze aicina savu vīru uzminēt meitas līgavaiņa vārdu ar iniciāļiem MM (vācu valodā Mekijs Nazis – Meckie Messer), Pīčems pirmo nosauc pašreizējo Berlīnes mēru Mihaelu Milleru, izraisot skatītāju zālē vētrainus smieklus.
Brehta lugu uzbūvei tipiskais suverēnu priekšnesumu montāžas princips katrai epizodei ļauj veidot citu ritmu un atmosfēru. Berija Koska izrādē tas uzskatāmi darbojas konkrētu varoņu konsekventajā un savstarpēji atšķirīgajā skatuves eksistencē. Tilo Nesta un Konstances Bekeres Pīčemu pāra attiecībās valda sadomazohistiskas rotaļas, un dominē šeit sieva. Lauras Balceres Lūsija ir hiperaktīva hipstermeiča, kardināli atšķirīga no Sintijas Mikas sievišķīgi krāšņās un pašpietiekamās Pollijas. Savukārt Betīnas Hopes Dženija ir skumja noguruma iemiesojums.
Viss ansamblis ir gan vokāli, gan aktieriski ļoti pārliecinošs, tomēr neapšaubāmi centrā izvirzās fascinējoši harismātiskais Niko Holoniksa Mekijs Nazis – izcils aktierdarbs. Nevar nepiekrist vairākiem vācu kritiķiem, kā arī mūsu Margaritai Ziedai, kuri recenzijās šo Mekiju dēvē gandrīz par dzīvniecisku būtni. Tas tiešām ir precīzākais vārds – šausminoši šarmants dzīvnieks. Alfa tēviņš. Visi pirksti nosēti ar zagtiem gredzeniem, ko bez šaubīšanās var uzmaukt kārtējās sievietes pirkstā. Visu laiku pillā un ar drusku uzsistu aci. Gluži hrestomātisks Brehta pirmskara daiļrades varonis – dabiskais, amorālais un asociālais cilvēks, kura vienīgā eksistences jēga ir maksimāla savu tieksmju realizēšana. Jo skaidrs, ka arī pēc nāves nekā nebūs – ne elles, ne paradīzes, ne atmaksas par labajiem vai ļaunajiem darbiem. Un vispār jau arī nāve šo Mekiju neņem – Brehts savu varoni apzināti atstāj dzīvu, lai publika nesāktu romantiski skumt par valdzinošā slepkavas bēdīgo galu.
Kad Trīsgrašu operas finālā Mekijs met gaisā sudraba putekļus un virs viņa galvas izgaismojas milzīgs uzraksts "LOVE ME", prātā nāk cits Brehta varonis uz šīs pašas skatuves. 1995. gadā vācu postmodernā teātra tēvs Heiners Millers te iestudēja savu pēdējo izrādi (kura neticamā veidā joprojām ir Berlīnes ansambļa repertuārā un vismaz reizi sezonā tiek spēlēta) – Brehta lugu Arturo Uī karjera, kuras varēja arī nebūt ar žilbinošo Martinu Vutki gangsteru karteļa vadoņa Uī jeb šī tēla reālā prototipa – Hitlera – lomā. Stāstu par to, kā no primitīva dzīvnieka izveidojas melnā frakā ģērbies līderis. Pašā izrādes finālā Vutkes Uī uz īsu brīdi sastinga kāškrusta pozā, tad piecēlās un, piegājis pie skatuves malas, pameta publikai provokatīvu gaisa skūpstu, ko varēja uztvert arī kā stilizētu Heil! sveicienu, tā uzskatāmi pierādot Brehta aktualizēto patiesību – politikā un teātrī nav svarīgi, ko teikt, bet gan kā to izdarīt.
Brauciet uz Berlīni, biļešu cenas uz Trīsgrašu operu jeb trim stundām nepārejoša teātra prieka ir zemākas nekā uz dažu labu Latvijas pirmizrādi.
Trīsgrašu opera
Berlīnes teātrī Berliner Ensemble 31. decembrī, 1., 2., 21., 22. janvārī
www.berliner-ensemble.de