Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +4 °C
Apmācies
Svētdiena, 29. decembris
Solveiga, Ilgona

Romana Sutas izstāžu recenzija. Dionīsiskā personība ikvienam

Romana Sutas darbošanās moderno formu un tautisko sižetu sintēzes zonā ir viņa unikalitātes atslēga.

Nu jau pagājis krietns laiks, kopš latviešu klasiskais modernisms atbrīvojies no padomjlaikos nevēlamā formālisma zīmoga un piepulcēts kanoniskām vērtībām. Romans Suta (1896–1944) šai lokā, ko galvenokārt pārstāv Rīgas mākslinieku grupa, izceļas gan ar daudzpusību (gleznotājs, grafiķis, scenogrāfs, pedagogs, dizainers, teorētiķis un polemisks moderno virzienu aizstāvis), gan ar azartisku, nostāstiem apvītu strīdnieka un avantūrista dabu.

Atšķirībā no daudzām retrospektīvām izstādēm, ko pavada bieza grāmata (parasti kataloga un rakstu krājuma hibrīds) par "dionīsisko personību" Sutu, kā viņu dēvējis Sutas skolnieks Ojārs Ābols, šāda publikācija izdevniecībā Neputns parādījās jau pērn. Tā reprodukcijās redzēto nu iespējams vērot arī klātienē. Romana Sutas 120. jubilejas izstāde notiek Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (LNMM) un Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā (DMDM).

 

Izklaides virzienā

Latvijas Nacionālā mākslas muzeja lielā pazemes zāle demonstrē Sutas glezniecību un grafiku, kā arī darbību scenogrāfijā un kino. Ir arī biogrāfisks pārskats, kam veltīta dažādu materiālu kolāžas siena ar fotogrāfijām, mākslas darbiem, tekstiem un objektiem, piemēram, Latvijas jauno mākslu popularizējošiem izdevumiem svešvalodās. Atraktivitāti kāpina tādi jauno tehnoloģiju piedāvātie triki kā Sutas dažādu gadu fotoportretu sapludinājums "kinofilmā". Dominē jaukta hronoloģiski tematiska pieeja kā labi aprobēts paņēmiens (klusās dabas, ainavas, arlekīnu tēma, zaļumballes, hipodromu ainas utt.). Jauns aspekts ir bagātīgā piedzīvojumu stila lasāmviela (pilnie teksti pieejami mobilajā lietotnē) – no šķūņa dedzināšanas un bēgšanas no mājām bērnībā līdz miljona notriekšanai revolūcijas laika Petrogradas krogā un vairākas diennaktis ilgušiem šaha turnīriem vēlākajos gados. Gravitācija izklaides virzienā (lai ikvienam skatītājam būtu jautri un interesanti), kas mazina izzinošo nopietnību, ir jūtama, bet nav noliedzams, ka tā labi saskan ar Sutas personības iezīmēm.

 

Vecmeistari un kubisms

Autora mākslinieciskās evolūcijas pārskats, protams, ir iegūstams iepriekš nebijušā apjomā. Nereti sacīts, ka avangardistam tikai tad ir tiesības atmest klasiskās tradīcijas, ja tās iepriekš apgūtas; Suta Rīgas pilsētas mākslas skolā un vēlāk Pirmā pasaules kara laikā konservatīvajā Penzas Mākslas skolā tās bija iemācījies gluži labi.

Pretēji tālaika akadēmisko mākslinieku viedoklim par jaunajiem nemākuļiem, kas tikai uzurpējot mākslinieka vārdu, izstāde demonstrē Sutas spēju uzgleznot portretu vecmeistariskā garā ar visiem "bļikiem" jeb spīdumiem (kādu brīdi viņš, līdzīgi agrāko gadsimtu gleznotājiem, esot ar portretiem pat piepelnījies). Tomēr izšķiroša bijusi vēlme atteikties no apgūtā jaunu ieguvumu vārdā; latviešu censoņus Penzas posmā šai virzienā galvenokārt spārnoja Maskavas privātkolekcijās skatītie franču fovisti un kubisti. Divpusīgais darbs Matu sukātāja/Veča portrets (ap 1915) ir šādas pārejas koncentrāts – abstrahēti kubistiskās figūras un reālistiska portreta satikšanās uz viena audekla.

Līdzās populāriem darbiem (ekspresionistiskā Baznīca, 1917; kubistiskie gleznojumi Sieviete ar ģitāru, ap 1923; Klusā daba ar pīpi, 1923; Parīzes izstādē Māksla šodien (1925) eksponētā Klusā daba ar trīsstūra lineālu, 1924, u. c.) manāmas arī mazāk pazīstamas vienības no privātkolekcijām. Ģeometrizējošie eksperimenti izgaist 30. gadu darbos, kad tapuši viegli uztriepti portreti brūnganos un pastelīgi gaišos toņos (Dāma zilā, 30. gadi, u. c.) un līdzīgā ekspresīvi reālistiskā stilā veidotas sadzīviskas ainas, kopumā iezīmējot arī jūtamu konvencionālismu. Grafikā izceļas virzība no agrīnās bēgļu un kara drāmas risinājumiem šķautņaini lakoniskā manierē (Cīņa, Uzbrukumā, 1919, u. c.) līdz veikli vijīgajiem tušas zīmējumiem par pilsētas un lauku ikdienas tēmām nereti amizanti izklaidējošā toņkārtā.

 

Pēdējais cēliens Gruzijā

Nākamā telpa veltīta līdz šim mazzināmajam Sutas dzīves pēdējam cēlienam Gruzijā. Jau iepriekš tika apšaubīta mākslinieka meitas Tatjanas Sutas versija par piespiedu evakuāciju uz PSRS Otrā pasaules kara sākumā. Sutas un Beļcovas muzeja vadītājas Nataļjas Jevsejevas veiktais "detektīva" darbiņš ir ļāvis iegūt tagad apskatāmās kopijas no Gruzijas Iekšlietu ministrijas arhīva, un ir pieejams arī tekstuāls izklāsts par notikumiem, ciktāl tos iespējams verificēt.

Suta devies uz Gruziju pēc aicinājuma strādāt turienes kinostudijā par dekoratoru un piedalījies triju filmu veidošanā. 1943. gada septembrī viņš ticis arestēts un pēc deviņiem mēnešiem sodīts ar nāvi kā tautas ienaidnieks un pārtikas kartīšu viltotājs. Lai arī uzskatīts par kreisi noskaņotu (tas XX gadsimta pirmās puses modernisma adeptiem bija pavisam dabiski), Suta padomju Gruzijas realitātē nonācis sakaros ar disidentiem, sapņojis aizbēgt no PSRS un izrēķināties ar Staļinu.

Iespējams, tā bija utopiska cerība atkārtot dēkainās jaunības veiksmes, migrējot starp Latvijas un Krievijas teritoriju pagājušā gadsimta otrās desmitgades beigu juku laikos. Sutas ieguldījums scenogrāfijā (skices, izrāžu maketi), kā arī filmas Kaugurieši (1939) tapšanā eksponēts pēdējā zālē, kur izklaides jomu turpina piedāvātās spēlītes ar scenogrāfiskajiem tēliem.

 

Tautisko trauku variācijas

Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs, kā jau sagaidāms, piedāvā Sutas devumu saistītajās un dažkārt grūti nošķiramajās lietišķās mākslas un dizaina sfērās. Porcelāna gleznojumi veido izstādes lauvas tiesu; pēc viņa metiem darināto trauku skaits ir iespaidīgs, tāpat kā to formu un dekora daudzveidība.

Par izcilāko sasniegumu atzītā porcelāna darbnīca Baltars (1925–1928), kurā bez Sutas darbojās viņa sieva Aleksandra Beļcova un populārais grafiķis Sigismunds Vidbergs, pašsaprotami izceļas mākslinieciskajā ziņā, tomēr arī šeit ir vairāk vai mazāk veiksmīgas variācijas. Pie labākajām pieskaitāmi gan daudzie Kāzu varianti, gan citas tēmas, kurās ģeometrizēti, viendabīgi krāslaukumi saspēlējas dinamiskos ritmos (Konstrukcija, 1925; 1905. gads, 1927; Medības, 1928, u. c.). Taču dažkārt šķīvji pārvēršas vienkārši tondo formāta sižetiskās gleznās (Zaļumballe, Lauku tirgus, 1926; u. c.), kuru ilustratīvisms, polihromā detalizācija un apjomu modelējums nešķiet šim mākslas veidam atbilstošākais.

Kā retas politisko kolīziju liecības skatāmi daži 1940. gadā Rīgas Porcelāna fabrikā izgatavotie šķīvji ar padomju simboliku. Vislielākais trauku skaits tapis sadarbībā ar fabriku M. S. Kuzņecovs (šķīvji, servīzes, pompozas vāzes u. c.), tajos plaši izvērsta tautiskā tematika (tautu meitas un dēli lauku darbos un svētku brīžos u. tml.). Eksponētas arī interjera dizaina skices, mēbeļu paraugi, stikla izstrādājumi, gobelēnu (Tautas svētki, 30. gadi) un interjera dekora (Meitene ar stirnu) piemēri, kā arī no trauku skicēm veidota animācija. Sutas darbošanās tieši moderno formu un tautisko sižetu sintēzes zonā, šķiet, ir viņa unikalitātes atslēga, taču šādu izstāžu uzdevums ir sniegt plašāku, panorāmisku ainu, kas mākslinieka 120. jubilejas reizē arī ir izdevies.

 

Izstāde

Romans Suta – 120. Universālā mākslas formula

LNMM līdz 9. jūlijam; DMDM līdz 18. jūnijam

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja