Paskatoties senu un klasisku grupu vēsturē, redzams, ka daudzas no tām pastāv joprojām, kad visi vai vismaz liela daļa dalībnieku jau viņsaulē. Piemēram, 1964. gadā dibinātā apvienība Lynyrd Skynyrd darbojas joprojām ar vienu oriģināldalībnieku, kaut gan puse no šīs amerikāņu rokgrupas sastāva gāja bojā lidmašīnas katastrofā 1977. gadā un pārējie miruši vēlāk. Darbības laiks nav noslēdzies arī 1952. gadā izveidotajai vokālajai grupai The Platters, kaut arī no sākumsastāva tajā, protams, vairs nedzied neviens.
Roka un popa klasika arī ir kļuvusi tik veca, ka gan jau drīz, ja klausītājiem vēl būs interese un atstātā mūzika pārdzīvos cilvēkus, vecas grupas sāks sacensties, piemēram, ar Lielvārdes jaukto kori Lāčplēsis, kas pirms trim gadiem nosvinēja pusotra gadsimta jubileju. Grupas Pink Floyd darbība ir oficiāli apturēta 2014. gadā, kad iznāca pēdējais albums The Endless River, kura veidošanā piedalījušies Deivids Gilmors, Niks Meisons un 2008. gadā mirušais Riks Raits, jo albuma pamatā ir instrumentālas kompozīcijas, kas radušās 1994. gada albuma The Division Bell ierakstu sesiju laikā. Pēc aiziešanas no grupas 80. gados un tiesāšanās ar pārējiem Rodžers Voterss nosaukuma Pink Floyd lietošanas tiesības neieguva, bet no klausītāju viedokļa tam ir tikai formāla nozīme.
Pasauli pārvalda cūkas
Visiem ir skaidrs, ka 24. augustā Arēnā Rīga pirmo reizi uzstājās nozīmīga daļa no Pink Floyd – Rodžers Voterss, kurš pārņēma grupas vadību pēc Sida Bareta demisijas pirms 50 gadiem, turpmākajos 17 gados rakstot lielāko daļu tekstu un mūzikas, spēlējot basģitāru un pārmaiņus ar Deividu Gilmoru arī dziedot. Koncerta dienā sarunā ar kādu underground aprindās pazīstamu latviešu mūziķi esam vienisprātis, ka labākais grupas albums bija 1967. gada The Piper at the Gates of Dawn ar Sidu Baretu, bet, kas aizgājis, tas aizgājis.
Pašlaik 74 gadus vecais Rodžers Voterss ir dzīvs un apceļo pasauli turnejā Us + Them, spēlējot pārsvarā Pink Floyd dziesmas – ar programmu var iepazīties gan setlist.com, gan noskatoties kādu neoficiālu videoierakstu, turklāt pilnā apjomā no kāda jau notikuša koncerta. Paturēt kaut ko noslēpumā mūsdienās vairs nevar, ja nemaini dziesmu sarakstu vai secību katrā koncertā, bet Rodžera Votersa šova gadījumā tas gandrīz nebūtu iespējams, jo katrai dziesmai pieskaņotās gaismu, video un pa telpu braukājošās scenogrāfijas pārkārtošana ik vakaru varētu novest pie haosa vai pat katastrofas (taču nelielas izmaiņas programmā tomēr tiek veiktas). Paliek klātbūtnes efekts un Rodžera Votersa spēja nodot savu vēstījumu tieši un bez starpniekiem. Viņš aicina visus pateikt skaļu "nē" sistēmai, kas mūs kopš skolas gadiem padara par paklausīgām skrūvītēm, kuras vergo citu labā, lai varētu izdzīvot, maksā nodokļus un ņem kredītus, pēc pavēles gatavas doties arī bezjēdzīgā karā, jo pasauli pārvalda cūkas.
Kad Rodžers Voterss paceļ transparentu, kas par to atgādina, atskan vētrainas ovācijas, bet vēl vētrainākas tās ir, kad viņš paceļ otru plakātu ar uzrakstu Fuck the pigs!, jo rupji vārdi visiem patīk vēl labāk. Mūziķis savā runā jau uz koncerta beigām pasūta divas mājas tālāk (protams, ar fuck off) visus tos, kuri atrodas šajā koncertā un uzskata, ka viņa pienākums ir vienkārši spēlēt savas dziesmas un neskart politiku. Nē, Rodžers Voterss nav no tiem, kas klusēs, – it kā mēs visu viņa pausto sen zinām, bet atkārtošana ir zināšanu māte, un varbūt ikdienas steigā un siltumnīcas apstākļos dzīvojošajiem radies iespaids, ka viss ir kārtībā, jo viņi, lai nebojātu savu pašsajūtu, nelasa ziņas un neiet pa tām ielām, kur redz nabadzību, vardarbību, postažu...
Gandrīz katrs mūsdienu mūziķis izmanto iespēju publiski nozākāt ASV prezidentu Donaldu Trampu, bet Rodžers Voterss tam veltī vismaz pārdesmit minūšu, kuru laikā Tramps visādi kariķēts uz ekrāniem, un viss vainagojas ar uzrakstu Trump is a pig/"Tramps ir cūka", šis Rodžera Votersa koncerta antivaronis nepazūd no ekrāniem arī nākamā hita Money laikā. Protams, dronu uzvaras gājiena laikos neiztikt bez to darbinātiem lidojošiem objektiem – pār skatītāju galvām slīd gan cūka, kurai uz sāniem latviski rakstīts "Nezaudē cilvēcību", gan lode, kā simbolizējot mūsu planētu, kas arī, iespējams, riņķo ap sauli, kāda varenāka spēka vadīta, un jebkurā mirklī tā var tikt apturēta, visu mūsu dzīvesstāstiem ar vienu klikšķi izbeidzoties.
Cilvēkiem ir jābūt vienotiem, bet kāpēc viņi apzog, apspiež, krāpj, slepkavo cits citu? Rodžers Voterss vēlas atgādināt par to, jo caur Pink Floyd klasiskajām dziesmām cilvēki viņu uzklausa un respektē. Protams, katrs grupas albums uztverams kā vienots veselums un vislabāk tos klausīties pilnā apjomā, bet neviens koncerts nevar ilgt veselu diennakti, un jāizskrien cauri visam – laiks paiet nemanot, un tikai uz beigām piefiksē, ka neesi ne reizi paskatījies pulkstenī.
Voterss ir Lāčplēsis
Protams, vai katram apmeklētājam koncertā skanošās dziesmas ir pazīstamas, un tās dzirdētas neskaitāmas reizes. Padomāts par to, lai arī šo koncertu būtu jēga skatīt vairākkārt, jo katrai apmeklētāju grupai atkarībā no atrašanās vietas zālē vai arēnā pieredze ir atšķirīga. Atrodoties kādā no tuvajām tribīnēm skatuves malās, iespējams pielaist Rodžeru Votersu sev klāt nosacītā tuvplānā, kad viņš pienāk vēl tuvāk, pamāt ar roku, klausīties basģitāras partijās un vērot, kā galvenais varonis tās spēlē, lai sajustu, ka daudzās dziesmās tas ir vadošais instruments, kā arī labi pārskatīt notiekošo mainīga izmēra ekrānu rindā pār parterā sēdošajiem koncerta otrajā daļā pēc pārtraukuma.
Ekrāni nav caurspīdīgi jeb abpusēji skatāmi, lai no pretējās tribīņu puses nebūtu jāvēro spoguļattēls – rindas ir divas un starp tām griestos iekārtas arī kolonnas, kas kaut kādā mirklī pēkšņi ir pazudušas, un nav īsti saprotams, kur. Savukārt no tālajām vietām tieši pretī skatuvei var pilnībā izbaudīt videoprojekciju mākslinieku paveikto, kur rādītajā jebkurš var saskatīt sevi visā tajā, kas notiek šodien pasaulē, un nekas labs tur nenotiek, ja kāds to vēl nav pamanījis. Un mums tam visam ir jāpretojas, cik spēka.
Rodžers Voterss vienā mirklī top iekārts aiz rokām ķēdē, un liekas, ka tiks pacelts arī gaisā, bet ne – 74 gadi tomēr vairs nav piemērots vecums akrobātiskiem cirka trikiem, lai lidinātos un izkliegtu savu sāpi pār skatītāju galvām, gigantiskām asarām šķīstot uz visām pusēm. Klauna loma šovakar ir atvēlēta Donaldam Trampam, bet Rodžers Voterss ir Lāčplēsis, ja pēc mums ierastās latviešu mērauklas spriežam.
Tiem, kuri sēž zāles pirmajās rindās, izdodas uz mirkli atrasties iekšā uz albuma The Dark Side of the Moon vāka redzamajā trijstūrī, kas šķeļ gaismas starus, ko lāzeri uzzīmē šova fināla daļā, kad skatītāji jau piecēlušies kājās un Rodžers Voterss nosauc visus koncerta dalībniekus. Pavadošie mūziķi, protams, ir augstā līmenī, un nav šaubu, ka pie viņu izvēles nopietni strādāts, lai soloģitāru un vokālās partijas skanētu maksimāli tuvu tam, kā tās būtu izpildījis Deivids Gilmors, taustiņinstrumentālisti pie ērģelēm, klavierēm un sintezatoriem ir divi, pie bungām ir cilvēks, kuru Rodžers Voterss piesaka kā leģendāru (it kā pats tāds nebūtu), – Džojs Varonkers, kurš spēlējis ar R.E.M. un Beku, kā arī ar Radiohead un Red Hot Chili Peppers dalībniekiem grupā Atoms for Peace.
"Pretojies!" – Rodžers Voterss vēlreiz atgādina ar uzrakstu Resist!, kas lasāms uz Another Brick in the Wall Part 2 iesaistīto vietējo dejojošo un dziedošo bērnu krekliem un lidojošajiem rozā papīrīšiem koncerta beigās. Muzikālajās izpausmēs visbrīvākais no Pink Floyd dalībniekiem bija Sids Barets, bet viņš vēlējās palikt sirreālajā savu iedomu pasaulē. Rodžers Voterss ķērās vērsim pie ragiem, padarot grupu par komerciāli veiksmīgu – daudz skaļāku ruporu, kas skan jau sesto gadu desmitu un, visticamākais, neapklusīs tik drīz. Vismaz kamēr vēl būs dzīvs kāds, kam nav svešs nosaukums Pink Floyd, tas nenotiks. Dzīvosim ilgi!