Pirmais iespaids no Jāņa Aivara Karlova (1939) tēlniecības skates Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) galvenās ēkas Kupola zālē to gandrīz vedina uztvert kā papildinājumu Ausekļa Baušķenieka izstādei zemākā stāvā. Proti, kā izglītojošu mākslas vēstures "stopkadru". Taču tā tomēr nav retrospekcija – Jāņa Aivara Karlova skulpturālie objekti ir tikai dažu pēdējo gadu darbi ar pāris izņēmumiem tuvāk jaunā gadsimta sākumam. To formu valoda, kas saglabā tuvību 70.–80. gadu skulptūrām, liecina par noturīgu individuālo rokrakstu, kura pamatiezīmi var raksturot ar vienu terminu – modernisms.
Ne gluži Mūrs
Modernisms nešaubīgi ir plašs un ietilpīgs jēdziens, par kura sākuma un beigu robežām pētniekiem ir dažādi viedokļi, taču Karlova tēlniecības gadījumā viens no pieturpunktiem ir modernās tēlniecības korifeja britu mākslinieka Henrija Mūra stilistika. Tā ir gandrīz abstrakta, lai gan atsevišķas alūzijas – pamatā figurālā virzienā – tomēr saglabājas. Runa gan nav par tiešiem atdarinājumiem; arī kopumā Mūra formas ir vairāk plūstošas, ķermeniski biomorfas, bet Karlova – skaldņaini ģeometrizētas, ļaujot arī paspekulēt piemēram, par saikni ar latviskā ornamenta ģeometriski strukturālo skaidrību.
Tuvākie Mūram varētu būt daži agrākie Karlova darbi, kā Mūžība (1972), Vienība (1973) un Cilts (1980), ar vispārinātiem figurāliem motīviem un plūstošāk modelētām virsmām, savukārt no Mūra mantojuma ar Karlova jaunāko izstādi varētu sasaukties viņa kompaktākie, ģeometriskāk veidotie darbi.
Vienlaikus Karlova skulptūras nav arī ne tuvu tik ģeometriskas kā, piemēram, amerikāņu abstrakcionistam Deividam Smitam. Dažas intriģējošas līdzības var saskatīt arī ar vācu tēlnieka Frica Kēniga skulptūrām, kas veidotas no lodēm, cilindriem un kubiem, reflektējot par dažādu dzīvības formu eksistences trauslumu.
Nevēlamais mākslinieks
Par latviešu tēlnieka saskari ar dažādiem citzemju iespaidiem, kā arī par citiem Karlova radošās biogrāfijas aspektiem lasāms mākslas zinātnieces Rutas Čaupovas monogrāfijā Jānis Aivars Karlovs. Nepakļaušanās un uzbūves spēks tēlniecībā (Rīga: Neputns, 2022). To var pašķirstīt ekspozīcijā, bet iegādāties muzeja grāmatnīcā nav iespējams, lai gan tas būtu ērti, ja apmeklētāja nolūks ir uzzināt arī par izstādē redzamā priekšvēsturi. Izstādi un grāmatu vieno arī nosaukums Nepakļaušanās – protams, norāde uz padomju iekārtu, kas no māksliniekiem pieprasīja sociālistisko reālismu. Tā praktizēja arī dažādus kontroles un sodīšanas mehānismus – no ieslodzījuma un izsūtīšanas staļinisma laikā līdz netiešākiem marginalizācijas un izslēgšanas paņēmieniem socreālisma vēlākajos mutāciju posmos.
Karlovs ar smagākajām represiju formām, proti, 1941. gada izsūtīšanu, saskārās bērnībā. Vēlāk viņš ir apguvis mākslu Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas Metālapstrādes nodaļā (1953–1958) un Latvijas Mākslas akadēmijas Tēlniecības nodaļā (1958–1964). 60. gadi, kad jaunajam māksliniekam bija jāsāk sevi apliecināt, sakrita ar visai nelāgiem ideoloģizācijas uzplūdiem padomju funkcionāru un viņu mākslas aprindu līdzskrējēju cīņās pret "kaitīgo formālismu". Labs piemērs ir 1969. gadā aizliegtās, tikai īsu brīdi Mākslinieku savienības biedriem atklātās izstādes stāsts. Karlovs kopā ar Aivaru Gulbi un Juri Mauriņu vēlējās eksponēt dažu izpratnē pārāk abstraktas un ekspresīvas formas. "No trim izstādes dalībniekiem Jāni Karlovu nosodījums skāra vissmagāk un ilgstošāk. Viņu iekļāva nevēlamo mākslinieku sarakstā. Neļāva pieminēt presē. Darbus samērā reti, tikai atsevišķos gadījumos varēja parādīt izstādēs" (Ruta Čaupova, Jānis Aivars Karlovs, 20. lpp.).
Vienlaikus nebūtu jāpārspīlē, uzskatot Karlovu par nonkonformistisku pagrīdes disidentu, kas īpaši tēlniecības laukā būtu ļoti grūti īstenojama pozīcija. Par spīti minētās izstādes raisītajai nevēlamajai rezonansei, viņš centās izmantot esošās iespējas, īpaši kopš 80. gadiem, kad mākslas partijiskā uzraudzība pakāpeniski izsīka un auga ārvalstu kontaktu iespējas. Arvien aktīvāka dalība izstādēs un starptautiskos simpozijos atnesa arī atzinību, savukārt pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Karlovs veidojis daudz dažādu piemiņas objektu padomju režīma upuriem.
Tēlainais eklektisms
Mākslas zinātniece Gundega Cēbere anotācijā raksta: "Viņa aktīvo meklējumu posmi saistās ar telpiskiem trīsdimensiju objektiem, kuru materiālu ritmos un faktūrās ne mirkli nezūd romantiskā iedvesmas nots. (..) Savos darbos mākslinieks, šķiet, cenšas likt skatītājam apstāties ceļā uz kādas parādības izpratni, lai izzinātu pasauli un tās izpausmes." Karlova samērā nelielo, kamerstila noskaņas raisošo darbu materiāli ir granīts, marmors un tufs. Daļa nosaukumu (Ausma, 2008; Nebeidzamā augšana, 2019; Atvērtie spārni, 2018; Mīlestības dzimšana, 2019; Izlaušanās, 2021; Saknes, 2022; u. c.) vedina izzināt un apcerēt kādas universālas, konkrētam laikam un telpai nepiesaistītas parādības un izpausmes. Tas vistiešāk sasaucas ar modernistu pretenzijām paust intuitīvi, emocionāli tveramas, enerģētiski uzlādētās formās iekodētas atziņas. Par to universālo raksturu iespējams strīdēties, taču noteiktu formu spēja raisīt noteiktas asociācijas nekādi nav tikai dekonstruējama fikcija.
Savukārt citi objekti jau satur daudz tiešākas norādes uz politisko represiju, nacionālās atbrīvošanās un atmodas tēmām (Manas valsts dzimšana, 2018; Dvēseļu putenis, 2019; Karavīrs (Litene), 2022; Trīs zvaigznes plaukstā, 2019; u. c.). Pieļaujams, ka šī tematiskā piesaiste var raisīt arī neviennozīmīgu reakciju – kā zināma ilustratīvisma vai angažētības piemēri. Ideja par mākslas pienākumu palikt neatkarīgai no tamlīdzīgu vēstījumu paušanas joprojām varētu būt spēcīga. Taču šeit, iespējams, meklējama arī ilgstoša, pārmantota lokālās specifikas nianse, ko amerikāņu mākslas vēsturnieks Stīvens Mansbahs attiecinājis uz pagājušā gadsimta 20. gadu sākuma modernismu un Rīgas mākslinieku grupu. Proti, modernisma iespaidi citādu vēsturisko apstākļu vidē saplūst ar nacionālās idejas nozīmību, radot "tēlainu eklektisma formu" (S. A. Mansbach, Riga’s Capital Modernism, Leipzig: Leipziger Universitätsverlag GmbH, 2013, p. 31), kas nav identiska Rietumu "tīrajam" modernismam. Iespējams arī secināt, ka tā nav jāsalīdzina ar šo "tīrā" modernisma paradigmu kā augstāku standartu, drīzāk tiek rosināts pārskatīt paša modernisma definīcijas. Pēdējās desmitgadēs tas arī aktīvi tiek darīts Austrumeiropas un citu "paralēlo" modernismu pētniecībā.
Jānis Aivars Karlovs
Personālizstāde Nepakļaušanās
LNMM galvenās ēkas Kupola zālē līdz 4.IX