Ejot iekšā Jaunā Rīgas teātra (JRT) zālē, īsu brīdi šķiet, ka to filmē no augšas un translē uz diviem ekrāniem skatuves sānos. Taču atliek ieskatīties vērīgāk, lai saprastu savu alošanos, – patiesībā ekrānos rāda autentisko ierakstu no īstās Slavoja Žižeka un Džordana Pītersona tikšanās Toronto Meridiāna hallē 2019. gada 19. aprīlī. Šī diskusija, cik zināms, skatītājiem sagādājusi lielākoties vilšanos, jo notikusi pārāk korektā atmosfērā. Režisora Alvja Hermaņa izrādes Žižeks. Pītersons. Gadsimta duelis mērķis ir, izmantojot abu domātāju tekstus, radīt tāda veida intelektuālo dueli, uz kādu būtu uzdrošinājusies cerēt Toronto publika, bet Žižeka un Pītersona tekstus atlasījuši abi aktieri, kas norādīti par autoriem – Vilis Daudziņš un Kaspars Znotiņš.
Maksimāli atšķirīgi
Manas recenzijas mērķis nav analizēt idejas, ko proponē viens vai otrs izrādes varonis, bet drīzāk gribas reflektēt par tiem mehānismiem, ar ko operē gan Žižeks ar Pītersonu kā savu uzskatu aizstāvji, gan Alvis Hermanis kā konkrētās izrādes režisors. Maksimāli precīzi atdarinot Toronto skatuves iekārtojumu, kā arī izrādes sākumā izmantojot video ar Toronto tikšanās moderatora Stīvena Blekvuda ievadvārdiem, Alvis Hermanis šķietami grib radīt ilūziju, ka izrāde dublēs konkrēto notikumu, lai arī jau iepriekš skatītājs ir nepārprotami brīdināts, ka tā nebūs. Turklāt vēlāk, uzturot fikciju, Pītersons ievij savā tekstā teikumu, kas ļauj domāt, ka tikšanās notiek Rīgā. Aina, kad abi domātāji vārtās pa grīdu, nenotiek vis izrādes vidū vai beigās, kad līdz šādam stāvoklim varoņus būtu novedušas viņu savstarpējās domstarpības, bet pašā sākumā, vēl pirms oficiālās atklāšanas uzrunas. Līdz ar to izrādei tiek iedots zināmā mērā ironisks kods – krietni izplūkušies fiziski, abi domas giganti tālāk diskutēs tikai vārdos. Taču diskusija būs konstruēta no dažādiem avotiem.
Izrādes programmiņā redzamās sejas, bārdas rugājiem apaugušas, ir drīzāk līdzīgas nekā atšķirīgas un atgādina divus pavecus neandertāliešus. Uz skatuves, tāpat kā dzīvē, Žižeks un Pītersons vizuāli un savās izpausmēs ir tik atšķirīgi, cik atšķirīgi vien var būt. Vilis Daudziņš, tērpies džinsos un T kreklā, precīzi atdarina sava varoņa Žižeka ķermeņa valodu, nemitīgi raustot apģērbu un šņaukājoties. Tā kā uz ekrāniem skatuves sānos Žižeka runu laikā tiek rādīti video ar īsto Žižeku, kurš kreklu rausta un šņaukājas akurāt tāpat, uz izrādes beigām skatītāja ķermenis izjūt zināmu psihofizisku trauksmi, gluži tāpat kā ir grūti sarunājoties skatīties acīs cilvēkam, kam raustās plakstiņš. Žižeka smagnējā gaita, nevērīgais ietērps un nemitīgās anekdotes rada iespaidu, ka viņš ir cilvēks, kā teikt, no tautas un šādu tēlu izvēlējies mērķtiecīgi, būdams marksists.
Kaspara Znotiņa Pītersons ir absolūts pretstats – eleganti ģērbies un sasukājies, viņš kontrolē katru žestu, runā nedaudz paaugstinātā balsī un nedaudz snobiskā tonī, lai arī šķietamā labvēlībā. Pītersons apzinās, ka ir intelektuāli pārāks par auditoriju, un ļoti labprāt dāļā pamācības. Faktiski mums ir darīšana ar divu klasisko klaunu modeli, kurā Pītersons ir Baltais klauns, savukārt Žižeks – Sarkanais.
No pašnāvības līdz atejām
Tāds varoņu pretstats, ko piedāvā pati dzīve, respektīvi, reālie prototipi, ir izdevīgs izrādes veidošanai, jo nodrošina zināmu dramaturģijas elementu jau pašā skatuves eksistences veidā. Šajā gadījumā Kasparam Znotiņam kā aktierim uzdevums ir sarežģītāks, jo, kad runā Pītersons, Žižeks skatuves otrā malā turpina šņaukāties un knosīties, mikrofonu viņam neatslēdz, līdz ar to viņš nemitīgi "noēd" daļu publikas uzmanības, lai arī Vilim Daudziņam tas nekādā ziņā nav pašmērķis – viņš vienkārši citādi nevar uzvesties, ja atveido Žižeku.
Ārkārtīgi veiksmīgi šo situāciju režisors atrisina ainā, kas ir konceptuāli svarīga, proti, Pītersona monologā par pašnāvību. Te uzmanībai tiešām ir jābūt vērstai tikai uz Pītersonu, tāpēc Žižeks asprātīgi tiek aizvākts gluži fizioloģisku iemeslu dēļ, situāciju maksimāli izmantojot komikas virzienā – vispirms Vilis Daudziņš aizslāj uz pretējo pusi, tad uz īsto, un tad Kaspara Znotiņa Pītersons paliek viens pret skatītājiem, paņem no skatuves malas šķietami publikas iesūtīto jautājumu, ar dramatiskām pauzēm to komentē, balsij aizlūstot – tieši tik patētiski, lai neizklausītos pilnīgi ticami –, un tad jau atvieglojies Žižeks ir atpakaļ un burtiski uzspridzina zāli ar savām pārdomām par tualetes podu konfigurācijas korelāciju ar konkrētu nāciju vienojošajām rakstura iezīmēm, par piemēru izmantojot frančus, vāciešus un angļus. Tādējādi tiek panākts kontrapunkts tīri tematiski un mainīts izrādes temporitms.
Kontrasts iezīmēts arī starp abiem izrādes cēlieniem. Pirmais acīmredzot daudz lielākā mērā nekā otrais pēc savas noskaņas atbilst oriģinālajai diskusijai Toronto, un Pītersons uz Žižeku sāk kliegt brīdī, kad jau veras ciet priekškars, iezīmējot cēliena beigas. Apvienojumā ar JRT zāles visnotaļ nesvaigo gaisu tas ir zināms pārbaudījums skatītāja koncentrēšanās spējām, vismaz tā bija pirmizrādē. Otrajā daļā, kad Alvis Hermanis ar publiku manipulē atklātāk un daudz vairāk paļaujas uz tīri teatrāliem darbības uzbūves principiem, uzmanību koncentrēt ir daudz vieglāk un arī smieties nākas biežāk. Jā, šī lielā mērā ir komēdija.
Hermanis jau nebūtu Hermanis, ja izrādē nerisinātu arī sev tik tuvo nākotnes biedējošo vīziju tēmu. Šoreiz kā liberālisma absurdu viņš izspēlē Žižeka priecīgo stāstu par satikšanos ar kādu sievieti, līdzi ņemot seksa stimulatorus, kuri (vibrators un mākslīgā vagīna) "nodarbojas ar seksu", kamēr vīrietis un sieviete tajā laikā var darīt ko citu. Ilustrējot šo būtisko atklājumu, Viļa Daudziņa varonis izmanto plastmasas ūdens pudeli un kartona glāzi. Tādējādi veidojas dubulta imitācija, kas beigu galā seksu ataino maksimāli aseksuāli.
Asprātības izrādē netrūkst. Kā veidota tekstu kompozīcija, cik dažādas runas izmantotas, kāda ir to hronoloģija – to visu varētu pētīt detalizēti. Tūlīt pēc Jaunā Rīgas teātra repertuāra izziņošanas sociālajos tīklos izskanēja skepse, vai šāds materiāls kādu var interesēt. Tagad pienāk ziņas, ka uz trim decembrī izsludinātajām izrādēm biļetes esot izķertas astoņās minūtēs. Tātad Žižeka un Pītersona, Daudziņa un Znotiņa, kā arī, bez šaubām, Alvja Hermaņa vārds joprojām spēj izraisīt aktīvu interesi. Par spīti solītajam duelim, abi varoņi beigās vienojas par kaut ko pa visam neitrālu, aizejot skatītāju zāles tumsā. Paraugcīņa ir beigusies.
Žižeks. Pītersons. Gadsimta duelis
JRT 8.–10.XI, 22., 23., 27.XII plkst. 19
Biļetes pārdotas