Laika ziņas
Šodien
Migla
Sestdiena, 28. decembris
Inga, Irvita, Ivita, Ingeborga

Periferiālās mūzikas stāsts. Valmieras Vasaras teātra festivāla koncerta Citu dziesmu svētki recenzija

Ne tik plaši zināms muzikālais materiāls, kas tapis divos gadu desmitos pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, vērienīgi izskanējis kora un Valda Butāna diriģētā pūtēju orķestra koncertā Citu dziesmu svētki Valmieras Vasaras teātra festivālā.

Mūzikas saglabāšanos daudz ilgāk, nekā dzīvo tās autori, agrāk nodrošināja tikai notis, bet pēdējos simt gados tām talkā nākuši arī ieraksti. Mainījušies to saglabāšanas formāti no taustāmajām lentēm un platēm līdz digitālajām platformām, tomēr, nomainoties paaudzēm, jaunākās šo mūziku vairs neuzskata par aktuālu vai vienkārši nezina. 6. augustā Valmieras Vasaras teātra festivālā notikušā lielkoncerta Citu dziesmu svētki iniciators komponists un mūziķis Jēkabs Nīmanis uzsver, ka dziesmas dzīvo tikai tad, ja tās skan. Viņš pats savulaik spēlējis klarneti hardcore grupā Pest of a Child, tāpēc zina, ka deviņdesmito un nulto gadu masu informācijas līdzekļos maz atspoguļotajā Latvijas underground skatuvē bija gana daudz lieliskas mūzikas, kurai ir jādod iespēja skanēt, jo arī tā ir mūsu kultūras bagātība, ko vērts konvertēt šādā – kora un orķestra – formātā.

Paaudze, kurai šī mūzika tolaik bija svarīga, jau sen ir pieaugusi un pati to pamazām sāk aizmirst. Nu par to ir vērienīgi atgādināts, koncerta ieraksts klausāms Latvijas Radio 3 Klasika arhīvā, un šis ir ļoti svarīgs notikums mūsu mazāk dokumentētās kultūras saglabāšanas labad. Jēkabs Nīmanis sarunā pirms koncerta to nodēvēja par sociālo eksperimentu jeb periferiālās mūzikas stāstu. Maldīgo priekšstatu, ka Prāta vētra ir bezmaz vienīgais, kas latviešu populārajā mūzikā noticis pēdējās trijās desmitgadēs, kultivē nevis pati grupa, bet masu mediji.

Brīvības simbols

Mākslinieki, radot mūziku nevis pēc pasūtījuma, bet paši sev un nelielam klausītāju lokam bez mērķa izpatikt visiem, var justies daudz brīvāk un atraisītāk. Tieši tāpēc palielinās iespēja rasties neparasti mirdzošām pērlēm, ko "oficiālie komponisti" neatļautos, rēķinoties, ka tās varētu nesaprast un neakceptēt, pat ja "pasūtītājs" ir tikai klausītāju masa, kas pēc inerces pieprasa viegli saprotamu un jautru skaņas fonu ballītēm. Ja cilvēkiem nav iespējas uzzināt, ka jau bez pārbaudītām vērtībām eksistē vēl kaut kas, viņi var pat nenojaust, ko ir saminuši savām kājām, ejot pret debesīm izslietu galvu.

Šajos par underground dēvētajos procesos tieši vai netieši savulaik iesaistīto komponistu Oskara Herliņa, Platona Buravicka, Edgara Mākena, Sabīnes Ķezberes, Emīla Zilberta un paša Jēkaba Nīmaņa aranžējumos korim ar pūtēju orķestri nu daļa no šīm plašam lokam mazāk pazīstamajām dziesmām ieguvušas jaunu elpu. Kopā ar orķestri Rīga un pēdējā brīdī savākto brīvprātīgo dziedātāju kori (teju visi kori tobrīd bija aizņemti koncertā Dziesma dejo. Deja skan Mežaparka estrādē) uz skatuves darbojās aktieri, izspēlējot uzvedumu, kas vēstī par divdesmit līdz trīsdesmit gadu senu mūsu kultūras vēsturi un kam, kā jau teātra festivālā pienākas, jāpilda arī izklaidējoša funkcija un jāizraisa apmeklētāju jautrība. Muzikāli tolaik nāca iekšā pasaules rokmūzikas svaigās vēsmas, kas iedvesmoja jaunus cilvēkus saviem spēkiem, kā nu kurš prata, spēlēt latviešu oriģinālmūziku, kuras mērķis vairs nebija nacionālās atmodas kustības atbalsts, kas rokmūzikai bija tikpat kā pielaulāts līdz 1991. gadam.

Aktieru grims un apģērbs gan izskatās nevis kā deviņdesmitajos, bet pēc nupat uzplaukušās jaunās panku scēnas koncertos redzētā festivālā Laba daba, kaut drīzāk tas šķiet atveidots pēc Jura Podnieka filmā Vai viegli būt jaunam? (1986) redzēto panku parauga. Koncerta aptvertajā laika posmā tādas ārišķības nebija izplatītas un jaunieši izskatījās mazāk uzkrītoši, saģērbušies tolaik tikko ienākošo lēto humpalu piedāvājumā, uzskatot, ka neviltots muzikālais vēstījums ir svarīgāks nekā savs tēls, un arī ierakstu kvalitāte nebija prioritāte vai arī tā nebija pieejama līdzekļu trūkuma dēļ.

Laiki sazarojas

Apsveicama, lai arī no koncepta viedokļa slidena, ir gan aranžētāju, gan režisora un dramaturga Mārtiņa Meiera prasme smalki iepīt citātus no citiem laikiem, piemēram, daudzu hitu autora Māra Šverna dziesmas pavadījumu pietuvinot Imanta Kalniņa instrumentālajai mūzikai no filmas Pūt, vējiņi! (1973) vai pirms Lotas dziesmas Cauri tumsai izcilās versijas (Edgars Mākens) īsā dziedājumā nocitējot mūsdienu kompozīcijas un ģitārspēles talantu Gati Ziemu ("Tumšajās decembra dienās"). Bet kāpēc vairāku nozīmīgu koncerta aptvertā posma grupu dalībnieka Andra Indāna daiļrade pārstāvēta no vēlāka posma? Gabals jau lielisks, tomēr oriģinālversijā komponistes Annas Ķirses izpildītā Gas of Latvia dziesma Meitenīte un pilsēta ir no 2015. gada – jaunāku laiku posma, kurā Citu dziesmu svētki it kā neielūkojas.

Vislielākās ovācijas, koncerta beigās autoriem uznākot uz skatuves, nopelnījušā Dambja dziesmas Eu, priekšniek vadošā ģitārpartija liekas kā pūtēju orķestrim radīta – himniska un iespaidīga (aranžējis Platons Buravickis). Šķiet, vislielāko turpmāko izmantošanu latviešu kora dziedāšanas tradīcijām pietuvinātās versijas dēļ izpelnīsies kādreizējā šeit arī pārstāvētās grupas Trobels līdera Oskara Herliņa aranžētā dziesma Viena parasta diena. Tā gan ir no ļoti nozīmīgās grupas Skumju akmeņi īslaicīgās pēcteces – apvienības Akmeņu dārzs – repertuāra, kad izcilo vokālisti Helēnu Kozlovu bija nomainījusi Ieva Prande un "īstās" solistes meklējumi turpinājās. No otras puses, jebkura laika nogriežņa izpausmes dzen savus asnus citās teritorijās, turklāt šādas sīkas nianses zināmas tikai un vienīgi konkrēto periodu piedzīvojušajiem un nākamajām paaudzēm ir pilnīgi vienalga, vai tie ir deviņdesmitie vai citi gadi, – tik un tā tas viss ir bijis pietiekami sen, un tie, kuri to atceras, drīz vien paņems savas atmiņas par Kartāgu, Sirki un pat Hospitāļu ielu līdzi kapā.

Arhīva papildinājums

Latvijas Laikmetīgās mākslas centra pasludinātā Hardija Lediņa gada (2015) noslēgumā notika visa viņa grupas Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīca avangarda mūzikas albuma Kuncendorfs un Osendovskis (1985) atskaņojums Latvijas Nacionālajā bibliotēkā orķestra pārlikumā. Nošu partitūras pēc ieraksta veidoja arī šī koncerta dziesmu aranžēšanā iesaistītais komponists Platons Buravickis, spēlēja kamerorķestris Sinfonietta Rīga diriģenta Normunda Šnē vadībā. Tas bija pirmais gadījums, kad notika pēc notīm spēlēts lielformāta koncerts, kam pamatā bija mūzikas radīšanas laikos tikai neoficiāli magnetofona lentēs (citam no cita pārrakstot) izplatīts Latvijas underground skaņu materiāls, kas saglabājies tikai ierakstos, un notis tam vēl nebija tikušas rakstītas.

Platons Buravickis toreiz uzsvēra, ka šī viņa paveiktā darba rezultāts tagad uz visiem laikiem paliks nošu arhīvos kā latviešu mūzikas vēstures dokuments, kurā varēs nolasīt un apjaust Lediņa unikālo eksperimentālo skaņu rokrakstu arī gadījumā, ja audioieraksti kaut kādu iemeslu dēļ nesaglabāsies. Pirms koncerta Citu dziesmu svētki arī Jēkabs Nīmanis bilda, ka turpmāk tajā izskanējusī Latvijas deviņdesmito un nulto gadu underground mūzika būs pieejama notīs un kori kaut ko no tā varētu dziedāt pat lielajos Dziesmu svētkos Mežaparkā līdzās gadu desmitiem tur dzirdamajam repertuāram. Vai tas notiks, tā jau būs diriģentu izvēle – kārtējo reizi izvēlēties Lauztās priedes un Manai dzimtenei vai tomēr būt radošākiem un izmēģināt kaut ko citu. Ne velti koncertuzvedumā uz skatuves bija zilā autobusu ceļa zīme ar pieturas uzrakstu "Dikļu skola" – kā atgādinājums, ka tieši šajā Valmieras novada pagastā 1864. gadā notika pati pirmā latviešu dziesmu diena, no kuras izauga joprojām dzīvā Dziesmu svētku tradīcija.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Mūžībā devies mākslinieks Eižens Valpēters

Ziemassvētku laikā 23. decembrī mūžībā devies mākslinieks nonkonformists, grāmatas Nenocenzētie. Alternatīvā kultūra Latvijā. XX gs. 60-tie un 70-tie gadi (2010) sastādītājs Eižens Valpēters (1943–20...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja