Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus
Rīgā +7 °C
Viegls lietus
Piektdiena, 27. decembris
Inita, Elmārs, Helmārs

Pareizs stāsts par vēsturi. Recenzija par Ineses Mičules iestudējumu Muša JRT

Sofi Oksanenas romāna Attīrīšanās sakarā no prāta neiziet ķecerīgs salīdzinājums. Neviens taču neapgalvos, ka Titāniks ir filma par kuģi, pat ja tajā grimstošs laineris sev līdzi dzelmē aizrauj simtiem dzīvību. Tas ir mīlas stāsts, kas sakritības dēļ «izglīto» skatītāju par vienu no slavenākajām transportlīdzekļu katastrofām pasaules vēsturē.

Tāpat ar somu autores romānu, kura dramatizējums ieguvis nosaukumu Muša un tikko piedzīvojis pirmizrādi Ineses Mičules režijā Jaunajā Rīgas teātrī. Liktenīga sieviešu sāncensība, ko konjunktūru labi pārzinoša rakstniece ievietojusi eksotiskā, viņas lasītāja iztēli kairinošā vidē, kur laiks, uz brīdi izcelts no normalitātes sliedēm, piedāvā varoņiem iespēju lemt likteņus.

Būs populāra izrāde

Tas, ka mūsmājās dramatizējums iestudēts primāri kā vēsturiska drāma par padomju noziegumiem Igaunijā, manuprāt, ir simptomātiski. Protams, jārunā par referenduma atkaluzjundīto aktualitāti. Bet galvenokārt tas tomēr ir estētiskas dabas jautājums - vai vēlamies aiz sistēmas redzēt cilvēku.

Muša būs populāra izrāde, liecina skatītāju atsauksmes. Nav noliedzams, ka tēma Latvijā rosina smagas pārdomas un emocijas, tikai - tas nav izrādes nopelns. Muša diemžēl ir viduvējs teātra darbs, ko gremdē Andras Neiburgas dramatizējuma nepārdomātā, drīzāk kinematogrāfam piemērotā struktūra un pļāpīgums, darbību aizstājot ar informatīva teksta blāķiem, bet īpaši režisores absolūtā nevarība ainu salaiduma vietās. Tas, ka vienīgais iedomātais paņēmiens ir aptumšojums un izrādi apstādinošas pārbūves, šķistu neticami, ja vien tās nenāktos atkal un atkal ciest minūtēm ilgi.

Ginta Sippo deklaratīvajā scenogrāfijā (stalti izslējusies pirmskara ēka padomju laikā sašķiebusies no grēku un pāridarījumu nastas) sirma sieviete apdara mājas soli. Elita Kļaviņa, tāpat kā Baiba Broka, izrādē spēlē divas lomas - sievieti jaunības pirmajā plaukumā un dzīves nogalē. Vecuma sabrukums un no tā izrietošās dīvainības viņas Alīdē Mazās zāles tuvplānā gan liekas vismaz par desmitgadi pārsālītas, bet to izlīdzina aktrises pārsteidzoši jaunā, trauslā varone, kas pēc aptumsuma brīža izkūņojas no gadus piecdesmit vecākās raganas čaulas.

Pārcenšas ar padomju kolorītu

Inese Mičule izrādi veidojusi, par pamatu ņemot pretrunu starp šīm abām sievietēm. Nosaukuma maiņa ir konceptuāla. Šī vairs nav Alīdes vai laikmetīgās Igaunijas, kā to arī iespējams izlasīt, attīrīšanās, likteņa melodramatiski piedāvāta iespēja identiskā situācijā izvēlēties vēlreiz un izpirkt savu grēku, bet gan stāsts par skaistas sievietes pārtapšanu zirneklī - fiziski un garīgi kroplā radījumā, kas savos tīklos sapin un nosmacē veselu dzimtu. Kas pie tā vainīgs, režisore pasaka skaidri. Programmiņā divas lapaspuses atvēlētas skaitļiem un jēdzienu skaidrojumam. Pat ziņotāja pieteikuma anketa pievienota.

Skaitļu birums uzrunā tāpat kā izrādes «krievi» - Gundara Āboliņa Lavrentijs, Jevgeņija Isajeva Martins, Anda Stroda Paša. Muša vispār ir sieviešu izrāde - vīrieši darbojas kā fona funkcijas, paspilgtinot «laikmeta kolorītu». Bet ar padomju kolorītu I. Mičule tomēr ir krietni pārcentusies, radot negribētu efektu. Jo briesmīgāk ālējas čekisti, jo dēmoniskāk pauž savu prātam neaptveramo izdomu spīdzināšanā, jo nedabiskāk, pat komiski tas sāk izskatīties. Dzīves patiesība nav mākslas patiesība, un es nespēju izjusti nosodīt jauniešus, kas šais ainās pirmizrādē jautri irdza, jo... Ja galvenās varones izvarošana vai maza bērna potenciāla spīdzināšana neraisa skatītājā nekādu personisku pārdzīvojumu, ar izrādi kaut kas ļoti nav kārtībā.

Turklāt - diez vai vietā šausmināties par jauniešu nespēju iedziļināties smagajā vēsturē. Par spīti tam, ka pati S. Oksanena uzsvērusi materiāla studijas, jāapzinās, ka viņas romāns ir darbs tirgum. Tas nav skats no iekšienes, vēstures dokuments, bet gan smalki sajustas nišas produkts - vardarbības un seksualitātes mikslis, kas šobrīd populārajā kultūrā ir ļoti pieprasīts, apvienojumā ar plašos vilcienos izzīmētu liktenīgu mīlas trijstūri. Plakātisko nežēlību, pie kuras popkultūrā pierasts līdz pakāpei, kad to vairs neizjūt kā ārpus normas parādību, atdzīvina un «īstu» padara sentiments. Mušas problēma ir tā, ka, iznesot priekšplānā fona zvērības, izrādē kaut kur pazudusi tik būtiskā melodramatiskā stīga. Palicis komikss, ko skatītājam piedāvā uztvert par izsmalcinātu okupācijas drāmu.

Māsu konflikts

Sižetu formāli veido stāsts par divām māsām, kas mīl vienu vīrieti un pirmajos padomju gados slēpj viņu bēniņos. Gata Gāgas Hanss, ideoloģiski ļoti svarīgs izrādes koncepcijai, darbībā tikpat kā netiek iesaistīts, bet viņa baisā paralēlā eksistence tā arī nespēj kļūt par spēcīgu mākslas tēlu, kā, pieļauju, iecerēts. Arī tagadnes sentiments - Alīdes zudušās māsas mazmeita - prostitūta Ingas Alsiņas pārliecinošā atveidojumā - nepieciešams tikai sižeta virzīšanai. Izpaliek romānā iezīmētas neviennozīmīgākas pārdomas, piemēram, par to, ka šodien neatkarīgajā Igaunijā cilvēki nonāk padomju laikam identiskās situācijās. Zāra taču lielā mērā kļuvusi par Alīdes dubultnieci. Vai - ka brīvo Igauniju iemiesojošais Hanss, bēniņos slēpdamies, sievietes nāves briesmām pakļaudams, ar savu destruktīvo uzvedību vispārējai ellei tikai piemet pa pagalītei. Vai arī - kādēļ tas viss? Cik un kā dēļ ir vērts izciest?

Izrādi ir vērts skatīties E. Kļaviņas un B. Brokas spēles dēļ. Māsu konflikts izspēlējas ikdienas sīkumos, ne atklātā konfrontācijā, viņām pašām, iespējams, ilgi nenojaušot par bezdibeni, kas veras aizvien plašāks. Tās ir paradoksālas attiecības. B. Brokas Ingele - talantīga saimniecības vadītāja, ideālā igauniete - izrādās pilnīgi nepiemērota dzīvei ne normas situācijā. Trauslā, nepraktiskā, aristokrātiskā Alīde izrādās no dzelzsbetona, nepielūdzama, nesalaužama, idejas (šai gadījumā mīļotā vīrieša glābšanas) fanātiķe. Pāri visam un visiem, ar spēju upurēt sevi pilnībā. E. Kļaviņa spēlē teju pārcilvēciski. Aktrise gandrīz, gandrīz nospēlē to, ko liedz iestudējuma koncepcija, proti, ka apstākļi vēl nenozīmē visu. Protams, Alīdi salauž. Bet nodod un iznīcina viņa ne aiz bailēm, bet ar iedvesmu. Paradoksāli, bet nodevība S. Oksanenai, šķiet, ir spēka, vitalitātes, nevis sakāves apliecinājums. Nododot māsu, Alīde uzvar dzīvi, kas tai liegusi kāroto balvu.

Pirmā reakcija - noliegums

Muša raisa paradoksālas pārdomas par padomju vēstures atspoguļojumu. S. Oksanena uzrakstījusi melodrāmu ar spilgtu laikmeta fonu, un cilvēki to lasa labprāt. Ne lai izglītotos, bet izklaides dēļ, kā piedien «zemajam» žanram. Pirmais impulss, pieļauju, daudziem latviešiem ir noliegums - tā nav mūsu patiesība. Mūsu dzīve nav melodrāma, bet gan traģēdija. Jā. Tikai skaitļi un vēstures fakti nevienu, kura personiskajā pieredzē nav padomju laika (un tādu arī latviešu vidū katru gadu kļūst vairāk), nespēj uzrunāt. Uzrunā pretrunīgie. Tos iespējams sajust, pārdomāt, arī strīdēties ar viņiem varbūt. Alīde ir tāda varone. Ļoti žēl, ja par nopietniem jautājumiem diskusija neizdodas tikai tāpēc, ka tās dzīvais kodols aprakts skaitļu un vēstures klišeju gūzmā.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Mūžībā devies mākslinieks Eižens Valpēters

Ziemassvētku laikā 23. decembrī mūžībā devies mākslinieks nonkonformists, grāmatas Nenocenzētie. Alternatīvā kultūra Latvijā. XX gs. 60-tie un 70-tie gadi (2010) sastādītājs Eižens Valpēters (1943–20...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja