Par Kārlīti un elkoni plecu augstumā

Otrkārt, tāpēc, ka skatuves fonā uz ekrāna es redzēju pavisam ko citu, nekā raidīja teātra kamera. Dīvainā kārtā tas mazliet dublēja uz skatuves notiekošo.Krēslaina bilde atmiņu miglā – sēž trīs draugi pie slīpēta stikla glāzēm noplukušā, cigarešu dūmos ietītā krodziņā. Viņi slīcina, vismaz mēģina radīt aizmirstības dzelmi tam posmam savā dzīvē, kas atņēma jaunību, cerības, veselību un sapņus par saulainu nākotni. Viens no vīriem pielec kājās un sauc: "Veči, elkonis plecu augstumā!" atbildei skan spītīgs: "Dzeram!" Pēc brīža klusiņām sāk skanēt sentimentālas, vecas dziesmiņas militāru soļu ritmā. Viens no šiem vīriem ir mans tēvs, abi pārējie arī ir Liepājas teātra aktieri. Katrs ar savu stāstu, katrs ar savu veiksmi, bet visi – ar neziņu, ko lai iesāk ar to dzīves daļu, kas negrib un negrib slīkt glāzē. Dzīve kā pa viļņiem – veči gan uz skatuves, gan dzīvē mīl kā traki, gatavi par vismazāko algu spēlēt vislielākās (un arī vismazākās) lomas, dzen velnu, apceļ viens otru, "..lai spraigāk justu, lai aizmirstu sevi un pārāk sāpīgo skaidrību, ka nekad nekas nepaliek, ne es, ne tu un vismazāk mēs". Bet palaikam viņi atkal sēž pie glāzēm un dungo vecas dziesmiņas, nekautrēdamies arī no slapjuma acīs un riskēdami kārtējo reizi palikt aiz teātra durvīm. Tieši šo uzvandīto atmiņu, traģiski romantiskās izrādes noskaņas dēļ dramatizējuma galvenajiem varoņiem – Robertam (Sandis Pēcis), Oto (Kaspars Kārkliņš) un Gotfrīdam (Edgars Ozoliņš) – es liktu atzīmi "teicami". Jo tas, ko viņi darīja uz skatuves, bija pa īstam. Arī komponists Valdis Zilveris un dziesmu tekstu autors Jānis Peters iekļaujas šajā noskaņā, nedisonējot ar Šūberta Serenādi, bet sasienot dažādas "zudušās paaudzes" vienā saitē.Teātra zinātniece Edīte Tišheizere saka, ka Valda Lūriņa izrādes nemēdz būt perfektas, un tāds nav arī šis uzvedums. Taču tieši tur slēpjas savdabīgs šarms. Autentiskā vide, detalizēti izzīmētie, laikmetam atbilstošie kostīmi (kostīmu māksliniece Liene Rolšteina) un vietām, šķiet, laika trūkuma dēļ mazliet nenostrādātie mirkļi padara Trīs draugu iestudējumu līdzīgu vecam tvaika bānītim. Vai tam pašam "kārlītim", kurā notiek liela daļa izrādes darbības. Tas mazliet smagnēji, neritmiski uzsāk pukšķināšanu, lēni kustoties pa Roberta izdzīvotā laika nogriezni, pamazām tā gaita kļūst arvien trauksmaināka, līdz finālā tā vien liekas, ka atskanēs spalgs skaņas signāls, vēstot par mežonīgā skrējiena nozušanu tunelī, no kura atgriezties nav iespējams. Un īsajā skrējienā ir tik daudz neparedzēta, neprātīga, mežonīga un pliekana. Skatītāja izjūtas vislabāk raksturo paša Remarka teiktais – "..cik brīnišķīgi ir būt pesimistam, banālam līdz sirds dziļumiem, cik ļoti mums, nesentimentālajiem, patīk būt sentimentāliem. Mēs jūtamies dievišķīgi viegli – mērķu un sistēmu neapgrūtināti". Lai nu ko varētu pārmest Valdim Lūriņam, bet dvēseles liesums noteikti tas nebūs.Dramatizējuma autors Jānis Jurkāns nav centies rūpīgi iziet sižeta atklāsmes posmus, jo tāpat jau lielākā daļa skatītāju zina, ka Remarks – tas nozīmē laimīgu mīlestību zibšņa garumā un mūžīgas skumjas par nespēju šo zibsni noturēt. Ar neiztrūkstošu padrūmu humoru un hrestomātiskām atziņām. Dramaturgs vēris Remarka teksta pērlītes virtenē – kā mazas esejas, atvēlot katram uz skatuves uzkāpušajam savu dzīvesstāstu, savu personisko monoizrādīti. Trauslā tauriņa – Patrīcijas (Anete Berķe) dziestošā dzīvības svece, kas spēj tik krāšņi un jautri uzdzirksteļot, atgādina par cilvēka mūža iluzoro garumu, uzdodot jautājumu – ko mēs darām ar savu dzīvi? Cik īstu, patiesu mirkļu esam uzkrājuši? Kādu ideālu vadīti dzīvojam? Režisors sasēdina savus varoņus "kārlītī" un virza pa kopīgu ceļu, uz 20. gs. 20.–30. gadu mijas juceklīgā fona, kurā labi pamanāmas arī laikmetīgas krāsas. Nostalģija ir šī iestudējuma atslēgas vārds, un to pastiprina arī dažu sen neredzētu aktieru atgriešanās.