Cēsu Mākslas festivāla izstāžu programmu šogad veido Daiņa Pundura personālizstāde Lielo dzīvnieku gaidot koncertzāles Cēsis galerijā, Viļņa Vēja kūrētā izstāde Bruno Vasiļevskis. P.S. Cēsu Izstāžu namā, kā arī Žanetes Skarules un Daigas Rudzātes kūrētā Kaspara Groševa un Evitas Vasiļjevas izstāde Zilā līča māja Cēsu Laikmetīgās mākslas centrā. Šī izstāžu formula, laikmetīgajam mijoties ar mākslas klasiku trijos atsevišķos notikumos, atkārtojas festivālā gadu no gada un aptver dažādas mākslas gaumes un intereses. Padziļinātāk aplūkošu Kaspara Groševa un Evitas Vasiļjevas personālizstādi, kā arī Bruno Vasiļevskim veltīto izstādi. Tās pievēršas Latvijas mākslas vēstures mantojumam – Bruno Vasiļevska gadījumā kā samērā klasiska retrospekcija, savukārt Kaspara Groševa un Evitas Vasiļjevas izstāde ir kā NSRD un Hardija Lediņa daiļrades turpinājums citas paaudzes mākslinieku valodā un izteiksmes līdzekļos.
Radošie arhipelāgi
Zilā līča māja ir sadarbībā balstīta instalācija, ko veido Kaspara Groševa un Evitas Vasiļjevas darbu sērijas. Tā būvēta ap NSRD un Hardija Lediņa "aptuvenās mākslas" idejām un Hardija Lediņa 1984. gadā tapušo utopisko zīmējumu Zilā līča māja, ko abi mākslinieki realizējuši sev raksturīgajos glezniecības, tēlniecības un skaņas paņēmienos un kas izvērsts vairākos Cēsu Laikmetīgās mākslas centra ēkas stāvos. Jaunradītā ekspozīcija nav NSRD ideju ietekmē tapis blakusprodukts vai ideju apropriēšana tiešos citātos. Drīzāk ir uzsvērts abu mākslinieku radošajā darbībā dabiski piemītošais "lediņiskums", visiem trim autoriem (Kasparam Groševam, Evitai Vasiļjevai, Hardijam Lediņam) saglabājot autonomitāti.
Pirmā stāva pustumsā eksponētais Kaspara Groševa videodarbs pa ceļam uz Bolderāju, objekts Lagūna, gleznu sērija un Evitas Vasiļjevas lampu atlējumu sērija Septiņi iemesli, kāpēc veltīt laiku saulrietam pagrīdes radošo aktivitāšu noskaņu iemieso fiziski burtiskā veidā, atgādinot kādu pusslepenu naktsklubu. Video izmantotais eksperimentālās mūzikas skaņu celiņš pastiprina andergraunda ballītes iespaidu un organiski kļūst par telpas elementu, sasaucoties ar NSRD muzikālo darbību. Pirmā stāva pagrabīgums kontrastē ar otrā stāva gaisīgumu un gaišumu, ko noslēdz uz ēkas jumta eksponētā franču mākslinieka Kamila Buzubā-Grivela vējrāžu instalācija Apgrieztais Dons Kihots. Šāds telpas dalījums un gaismas un tumsas apspēle izstādei piešķir simbolismu, kas ir radniecīgs NSRD organizētajiem gājieniem, Lieldienu naktī gar dzelzceļa sliedēm dodoties uz Bolderāju sagaidīt saules ausmu. Taču arī bez šīs atsauces darbu sērijas lieliski saistās vienotā telpas instalācijā, spēj apdzīvot plašus kvadrātmetrus un nepārtop bezveidīgā priekšmetu masā un atkārtojumos, kam tikai funkcionāli jāaizpilda telpa.
Izstādes arhitektoniskās kvalitātes atgādina arī par Hardija Lediņa darbošanos arhitektūrā; visspēcīgāk tas izpaužas Evitas Vasiļjevas procesuālajās betona skulptūrās, to plastikas mijiedarbībā ar gaismas elementiem (dabiskajiem un mākslīgajiem), caurvēju un telpas iekšējās struktūras ritmiem. Evitas Vasiļjevas darbos avangarda mākslas principi atblāzmojas jaunās materialitātes attiecībās, industriālā raupjumā meklējot trauslo un entropisko. Viņas objektu ekspresija tiecas uz jauniem mērogiem, gravitāciju un formu starpstāvokļiem, kuri, par spīti materiālajam novatorismam, šķiet universāli savā pirmatnējībā un atpazīstamībā – tie ir vizuālo formu pamatimpulsi, kas kārtojas ap gaismas, ritmu un apjomu modulācijām.
Darbu autorība ekspozīcijā nav norādīta, taču Latvijas laikmetīgās mākslas interesentiem ir viegli uzminama un atšķirama. Kaspars Groševs izstādē piedalās gan kā mākslinieks, eksponējot savus naivi sirreālos glezniecības darbus, gan kā radošās kopienas veidotājs un dalībnieks, aktualizējot Avotu ielas tuvumā esošās subkultūru vietas un aktivitātes, paša organizētos pasākumus un eksperimentālo mūziku kā mūsu laika Bolderāju (kam atbilst arī leģendārā Avotu ielas grāmatu veikala/bāra/ mākslas telpas nosaukums). Protams, katram laikmetam ir savas leģendas, sava Bolderāja un Avotu iela un arī savi lediņi, taču NSRD radošais mantojums joprojām pastāv kā centrālā avangarda mākslas prakse Latvijas kultūras koordinātu sistēmā, pie kuras atgriežamies kā mūsdienu eksperimentālās kultūras atskaites un ietekmju galvenā punkta.
Viens no Kaspara Groševa radošo kopienu centralizēšanas artefaktiem ir objekts kiosks Lagūna – 2021. gada rudenī viņa aicinātie mākslinieki apaudzēja kiosku ar laikmetīgās mākslas darbiem, muzikāliem priekšnesumiem un performancēm. Nelielā koka būdiņa šajā izstādē ir nesena vēsturiska liecība, savukārt utopiskā līča māja ir radošās nošķirtības saliņa, sava mākslinieciski pašpietiekama drošā vieta, kas kaut kādā ziņā ir svarīgs priekšnoteikums jebkuram radošajam procesam. Lagūna atgādina Kaspara Groševa "mūzikas istabas" turpinājumu. Istaba pirms diviem gadiem bija eksponēta Cēsu Mākslas festivālā un nominēta Purvīša balvai, tikai šoreiz no pusaudzības eskeipisma tēmas autors pārvirzījies uz radošajiem arhipelāgiem kā kolektīvām patveršanās vietām.
Estētiskā virsvērtība
Cēsu Izstāžu namā ir aplūkojama gleznotājam Bruno Vasiļevskim veltīta izstāde. Mākslinieka darbi tajā nav tikai autora daiļrades reprezentācija, bet izgaismo plašāku stilistiski radniecisku ietekmju un virzienu loku, kam Bruno Vasiļevska māksla ir bijusi iedvesmas avots.
Bruno Vasiļevska nozīmīgā loma Latvijas mākslas vēsturē nav apšaubāma, taču viņa mākslas savdabība līdz galam neiekļaujas nevienā no sava laika pamatstraumēm vai pretstraumēm, un tas apgrūtina pilnvērtīgu un viennozīmīgu tās definēšanu. Helēna Demakova kā tuvāko viņa mākslu raksturojošo jēdzienu minējusi "konceptuālo vai metafizisko reālismu", Eduards Kļaviņš uzsver ideālās formas un absolūtās mākslas patiesības meklējumus kā Bruno Vasiļevska mākslas pamatpostulātu. Bruno Vasiļevska stingrais ideālisms gleznu radīšanu padarīja ļoti laikietilpīgu, gadā mākslinieks uzgleznoja vidēji divus darbus. Arī Cēsīs aplūkojamo darbu skaits nav liels, taču atbilstošs mākslinieka tieksmei uz minimālismu un askētismu kā estētisko virsvērtību, un tas pārstāv svarīgākos viņa mantojuma darbus.
Izstāžu nama otrajā stāvā izveidotā ekspozīcija P.S., kurā kurators Vilnis Vējš atlasījis dažādu paaudžu autorus (viņu vidū ir Imants Lancmanis, Juris Pudāns, Maija Tabaka, Miervaldis Polis, Līga Purmale, Valdis Līcītis, Līvija Endzelīna, Dace Lapiņa, Jānis Blanks, Zane Tuča un Jānis Šneiders), kuru darbība kaut kādā mērogā rezonē ar Bruno Vasiļevska mākslas tēmām un stilistiku – klusās dabas, fotoreālisma ietekmes, dabas studijas, bezkaislīgi objektīvs realitātes vērojums. Daļa no autoriem ir kādreizējie Bruno Vasiļevska līdzgaitnieki, Franču grupas dalībnieki, daļa pārstāv jaunāko Latvijas mākslas paaudzi. Taču katrs šīs sadaļas mākslinieks Bruno Vasiļevskim ir radniecīgs tikai kādā no viņa radošā rokraksta aspektiem, un tas vēlreiz apliecina mākslinieka unikālo lomu Latvijas mākslas vēsturē un neiekļaušanos šaurās definīcijās.
Bruno Vasiļevskis savas mākslinieciskās intereses raksturojis kā "telpas un gaismas" tēmu, caur attēla patiesīgumu cenšoties atklāt attiecības starp realitāti vizuālajā mākslā un dzīvē. Patiesīgums kā realitātes vērojums bez simboliski vai sociāli iekrāsotiem vēstījumiem padomju mākslas kontekstā bija pretošanās akts ideoloģiskajai kontrolei mākslā un tās prasībām angažēt māksliniecisko saturu politiskos nolūkos. Šī Bruno Vasiļevska mākslas īpašība mūsdienu autoru darbiem diez vai vispār organiski var piemist, vismaz tādā pašā kontekstuālajā mērogā, taču izstādē šī atšķirība starp Bruno Vasiļevski un pārējiem kļūst par apliecinājumu viņa personības kā mākslas tēmas nozīmībai, kas ar šo projektu vēl nevar būt izsmelta.
Sadaļas P.S. autori pievēršas realitātes attiecībām ar vizuālo mākslu no pozīcijām un skatījuma leņķiem, kas nav identiski Bruno Vasiļevska redzējumam, apliecinot, ka viņš nav tikai atdarinājumu un interpretāciju objekts. Bruno Vasiļevska darbi esenciāli iemieso tos pasaules redzēšanas un attēlošanas principus, kas daudzos un dažādos veidos aizrauj mākslinieku prātus visos laikos. Kā atsevišķu mākslas darbu var izcelt Līgas Spundes veidoto izstādes scenogrāfiju, kuras neuzkrītošie, iluzorie sienas "gleznojumu" elementi precīzi atdarina Bruno Vasiļevska gleznu gaismas, tonalitātes un mimēzes principus.
Tēmu un ideju trūkums
Abas Cēsu Mākslas festivāla izstādes man šķiet labs piemērs, kā domāt par t. s. Latvijas mākslas kanonu, priekšgājējiem mākslā, apzināt kultūras mantojumu un ļaut tam dzīvot mūsdienās, meklējot saskarsmes punktus starp pagātni un tagadni. Tomēr jāatzīst, ka šāda veida dialogu izstāžu starp patlaban aktīviem māksliniekiem un kultūrvēsturiski nozīmīgām personībām vismaz pēdējos desmit gados bijis mazliet par daudz. Vai tas norāda uz tēmu un ideju trūkumu Latvijas mākslas vidē? Vai apliecina pārlieku pietāti pret kanonu, personībām, zināma veida autoritārismu mākslā? Vai laikmetīgais ir vērtīgs tikai tad, ja tam izdodas piemeklēt analoģijas arī pagātnes ģēniju radītajā?
Stilistisku iespaidu, ietekmju un kopsakarību meklēšana ir svarīga mākslas evolūcijas daļa un leģitīms veids, kā apzināties mākslas vērtības, atsijāt būtisko no maznozīmīgā, bet tās biežums Latvijas izstādēs, manuprāt, iezīmē radošu izsīkumu – vai tiešām citu autoru darbu interpretēšana un rekontekstualizēšana ir vienīgais, kas interesē Latvijas māksliniekus un kuratorus? Šie izstāžu projekti kaut kādā veidā aizstāj tradicionālo mākslas pētniecību kā mākslas vēstures rakstīšanu izdevējdarbības veidā. Iespējams, tie ir Latvijas mākslas vides centieni kompensēt nesenās mākslas vēstures liecību trūkumu publiskajā telpā, arī tā paša joprojām nelaimīgi neesošā laikmetīgās mākslas muzeja formā.
Izstādes
Zilā līča māja Cēsu Laikmetīgās mākslas centrā līdz 14.VIII; Bruno Vasiļevskis. P.S. Cēsu Izstāžu namā līdz 28.VIII