Veco laimīgo sajūtu – doties uz mākslas izstādi, it kā nekas nebūtu bijis, – vienā acumirklī ierosināja galerijas Alma ielūgums ar trim Krišiem Salmaņiem, kuri, izteiksmīgi žestikulējot, darbojas ap septiņiem trijkājiem. Ticamību, ka ielūgums nav mirāža, apstiprināja intervijas ar mākslinieku portālā Arterritory un Latvijas Radio 1 raidījumā Kultūras rondo. Tā nu, rēķinoties, ka galerija Alma pilnestīgi var darboties arī skatloga režīmā, devos uz izstādi bez bažām – tikšu vai netikšu iekšā, vienalga to redzēšu. Sanāca tā, ka sākumā izstādi skatījos caur stiklu, bet tad gluži negaidīti telpā grasījās ieiet galerijas vadītāja un arī mani nevarēja atstāt uz ielas, pirmkārt jau tāpēc, ka eksponētajai animācijai esot skaņa, kas dzirdama tikai iekšā. Šādi sakritušu apstākļu gaitā manī krājās iespaidi un pārdomas, ar kuriem labprāt padalītos.
Formas rotaļas
Godīgi sakot, arī es laiku pa laikam esmu noskaņota aptuveni uz tāda viļņa kā zviedru režisors Rūbens Estlunds, uzņemot filmu Kvadrāts/The Square (2017), proti, dzīvoju gaidās par atzinumu "karalis ir kails" attiecībā uz lielu daļu laikmetīgās mākslas, kas tiek cildināta pat baņķieru pasaulē, kaut arī neviens neko nesaprot. Izņemot to, ko dara akcionisti, īpaši jau Krievijā. Izstādes Konstrukcija iepazīšanas procesu sāku ar šo sajūtu, bet tad, paļaujoties uz autora līdz šim veidoto darbu saturisko dziļumu, piepūlējos un varēju gandarīti aizsniegt šīs mākslas jēgu un attiecīgi gūt arī baudījumu.
Pirmais izstādes radītais iespaids aprobežojās ar konstatāciju – estētiski nevainojamas ģeometrisku formu rotaļas glīti sarindotos rāmīšos. Krišam Salmanim ir raksturīgi izmantot minimālismā un konceptuālismā aprobētus vizuālos kodus, ko lieto arī daudzi citi mākslinieki, interpretējot laikmetīgās mākslas apritē ierasti figurējošas idejas. Tāpēc viņa darbiem nav grūti atrast līdziniekus, tie izskatās visnotaļ aktuāli un iederīgi starptautiskā kontekstā, tomēr atļaušos palikt pie pārliecības, ka labākie ir tie, kuros formai cauri laužas emocijas, kāda spēcīga sajūta, kas ātri sāk rezonēt arī skatītājā.
Īpaši meistarīgi Krišam Salmanim izdodas vizualizēt bezcerīgas skumjas un vilšanos, piemēram, instalācijās Sarkanā siena (2013), kas reiz Dailes teātrī uzbūra Augusta Strindberga vārdos radīto vīziju "...un tad pienāca pavasaris ar sabrukušām cerībām, sauli un zaļumu un drīz arī vasara kā skumjā rudens priekštece", un Aust (2018) no izstādes Nākotnes valsts, kurā elektromotora darbināta ierīce lēnām, bet nenovēršami, pa diedziņam vien plēsa karmīnsarkanā auduma baķi.
Burvja mājiens
Šoreiz izstādes noskaņa ir aizdomīgi līksma un darbīga kā sporta parāde. Tā sastāv no 12 fotogrāfiju sērijas, ģeometriskas animācijas ar ķīniešu operas pavadījumu un objekta Vēdeklis veras, kas stipri vien atgādina Kazimira Maļeviča ekstātisko balto gleznu Supremātisms. Skaņu viļņi (1918). Mākslinieks stāsta, ka šo darbu tapšanā izšķiroši sakritusi viņa pasen briedusī interese par tīri ģeometrisku formu valodu ar uzturēšanos mākslinieku rezidencē Ķīnā – valstī, kurā arvien turpinās tas patosa pilnais politiskais konteksts, kas noteica modernisma un avangarda virziena rašanos XX gadsimta sākumā, bet tagad demokrātiskajos Rietumos uztverams vien kā mākslas vēstures fons.
Jāsaka gan, ka, neskatoties uz norakstīšanu vēsturiskā statusā, ne klasiskais modernisms, ne avangards, ne supremātisms, ne konstruktīvisms nevaid miris, drīzāk ar pārsteidzošu dzīvelīgumu dzen asnus arvien jaunos arhitektu, dizaineru, īpaši grafisko dizaineru, un citu jomu mākslinieku prātos. Savulaik iznīcinoši apkarotais krievu avangarda un vācu Bauhaus skolas mantojums šķiet slepus iemūrēts visas pasaules dizaina un mākslas izglītības pamatos.
Izstādes Konstrukcija darbiem ir būtiski noskaidrot nosaukumus. Ja izdodas foto savilkt kopā ar to nosaukumiem, kas fiksēti uz galerijas skatloga stikla vairāku metru attālumā, kļūst ļoti interesanti. Sākotnējo priekšstatu par attēliem kā Kandinskim raksturīgiem vingrinājumiem ar "punktu un līniju plaknē" nomaina sižetiski aizraujošs lasījums. Nosaukumi attēlus gandrīz burtiskā nozīmē atslēdz. Līdzīgs burvja mājiens – specifiskā Sičuaņas opermūzika – pārvērš animāciju Metro sērferis no tipiskas konstruktīvisma štāba ainas par izrādi priekšnesumu, kurā pie trausliem statīviem piekabinātas krāsu figūras izdzied un izdejo Kriša Salmaņa Ķīnā pieredzēto.
Krišs Salmanis
Izstāde Konstrukcija
Galerijā Alma līdz 28. maijam