Berlīne ir pilsēta, kurā par katru spilgtāku parādību aizvien būs vismaz divi viedokļi, ja ne vairāk. Tā tas ir arī šoreiz par režisora Viestura Kairiša, scenogrāfes un kostīmu mākslinieces Ievas Jurjānes un aktiera Gundara Āboliņa debiju vienā no vadošajiem Vācijas opernamiem – Berlīnes Komiskajā operā/ Komische Oper Berlin. Latviešu mākslinieku komandai sadarbībā ar igauņu diriģenti Kristīni Posku septembrī bija tas gods atklāt Komiskās operas sezonu ar Bendžamina Britena operu Sapnis vasaras naktī, kas vienlaikus ir veltījums britu komponista 100 gadu jubilejai.
Bendžamins Britens savas 1960. gadā pirmo reizi iestudētās operas Sapnis vasaras naktī libretu sacerēja kopā ar savu dzīvesdraugu britu tenoru Pīteru Pīrsu, par pamatu ņemot Viljama Šekspīra komēdiju Sapnis vasaras naktī. Operā gandrīz pilnībā ir saglabāts Šekspīra teksts, svītrota ir lugas pirmā aina, kas norisinās dienā, lai no turienes skatītāju vestu tālāk sapnī. Viljama Šekspīra apdziedātājiem mīlestības iracionālajiem aspektiem un tās spēka gaistamībai Bendžamins Britens savā darbā pievienojis pārliecību par katra cilvēka tiesībām mīlēt tā, kā viņš to vēlas (komponists dzīvoja homofobajā britu sabiedrībā).
Nevainības zaudēšana
Uzreiz gan jānomierina latviešu sabiedrība – režisoru Viesturu Kairišu viņa operas iestudējumā šis pēdējais aspekts nav interesējis. Izrādes programmiņā var lasīt, par ko Viesturs Kairišs ir domājis, uzvedot šo operu: "Ir kāda tēma, kurai Bendžamins Britens aizvien pievēršas savos darbos, un tā ir nevainības zaudēšana, bērnības zaudēšana. Sapņa vasaras naktī tēli man bieži šķiet vientuļi cilvēki – vientuļi, jo viņi domā, ka ir zaudējuši savas identitātes bērnišķo daļu. Man šķiet ļoti svarīgi šo daļu sevī nekad nepazaudēt. (..) Laikam cilvēka dzīvei piemīt zināma linearitāte: vispirms tu esi pavisam mazs, tad tu izaudz, tad kļūsti vecs un visbeidzot nomirsti. Domāju, ka arī šajā procesā tu vienmēr esi tas, kas tu esi, – visu savu dzīves laiku. Kad tu kļūsti vecāks, tu attīsties atpakaļ turp, kas tu biji pašā sākumā. Taču es nedomāju, ka laiks vienmēr ir lineārs. Tas nereti iet arī pa apli. Tāpēc mēs izrādē spēlējamies ar dažādiem dzīves cikliem. Laiks nozīmē ne tikai to, ka tu kļūsti vecāks. Laiks nozīmē, ka tu dzīvo un gūsti pieredzi, ka zināmas situācijas atkārtojas vai arī to, ka aizvien ir iespējams jauns sākums. Mēs dzīvojam ārkārtīgi sastingušā pasaulē, kas tiek nostiprināta no ārpuses. Kāds šo pasauli mums ir radījis, un mēs esam aizmirsuši dzīvot paši savu dzīvi. Mēs visu laiku dzīvojam tajos rāmjos, kurus mums nosaka sabiedrība. Mēs domājam: ja es savos 20 gados neatradīšu sev dzīvesbiedru, tas tā turpināsies visu mūžu. Un tā ir tik savāda ideja, jo tam nekad nav par vēlu vai par agru. Tu vari būt simtgadīgs, un, iespējams, tad – ar visu tavu dzīves un mīlestības pieredzi – tu būsi pat laimīgāks."
Organiskas iekšējās velves
Viedokļi par jauniestudējumu dalās. Izrādes oriģinalitāti un māksliniecisko spēku novērtē tie recenzenti, kuri ir spējuši un gribējuši lasīt izrādi saskaņā ar tās veidotāju piedāvātajiem spēles noteikumiem. Vīlušies ir tie, kuru modrais skatiens nav īsti ļāvis doties sapnī un tam ļauties. Piedāvājam ieskatu divās recenzijās Berlīnes vadošajos laikrakstos.
Lūk, kā redz izrādi Berliner Zeitung: "Viss sākas nenoteikti, ar klusu šalkšanu, klusu dūkšanu. Skatuve slīgst visskaistākajā noslēpumaini naksnīgā zilgmē, kādu vien iespējams iedomāties, līdz brīdim, kad to no augšas līdz lejai pāršķeļ balts gaismas stars, virzot skatienu uz zīdaini. Dzied elfi, Titānija aprūpē bērnu, Oberons pieprasa to sev – īss strīds, kas ved uz Bendžamina Britena komponētā Šekspīra Sapņa vasaras naktī tālākajiem sarežģījumiem. Jau Šekspīrs lietoja paņēmienu, ko Alfreds Hičkoks dēvēja par makgafinu: pats par sevi nenozīmīgs iemesls stāsta sākumam, kāds motīvs vai kāda lieta, kam ārpus savas dramaturģiskās funkcijas nav nekādas nozīmes, un principā tā vietā varētu būt bijis kaut kas cits. Indiešu bārenis līdz šim tika uzlūkots tieši tā.
Berlīnes Komiskajā operā režisors Viesturs Kairišs uzstāj un jautā – kāpēc tieši šis zīdainis kļūst par cēloni turpmākajam? Atrodamies taču sapnī, un tajā saskaņā ar Zīgmunda Freida Sapņu tulkojumu nav nejaušību, ir tikai nozīmes. Un tā makgafins kļūst par vadlīniju: zīdainis ved uz bērna bilžu pasauli, pilnu ar rotaļu lācīšiem, blēņpilniem varas sapņiem un jūtu impulsiem.
Tā domāt nav nepareizi, jo vairāk, ja runa ir par Bendžamina Britena operas versiju. Pirms simt gadiem dzimušais komponists bija laimīgs brīnumbērns, un viņa opera Sapnis vasaras naktī tapa ar brīnumbērna vieglumu septiņu mēnešu laikā. Tajā pašā laikā Britens sen jau vairs nebija bērns, bet mākslinieks, kurš, no vienas puses, apzinājās sabiedrisko atbildību, no otras puses, kā izlēmīgam pacifistam viņam ik pa laikam ar šo sabiedrību notika viedokļu sadursme – viņam nācās slēpt no tās savu homoseksualitāti. Šādi biogrāfiskie faktori ir attīstījuši viņa ilgas pēc bērna nevainības un bezrūpības: viņa operās visur parādās bērni, kuru nevainība tiek apdraudēta, mēmi – operā Pīters Graimss, dziedoši – Skrūves pagriezienā, dejojoši – Nāvē Venēcijā, uz pieaugušo pasaules sliekšņa – operās Billijs Bads un Alberts Herings.
Kairišs šo motīvu Sapnī vasaras naktī ir izcēlis no latentā stāvokļa, tādējādi reaģējot uz to, ka Britens un viņa dzīvesbiedrs Pīters Pīrss, izkārtojot Šekspīra tekstu, tika svītrojuši pirmo ainu ar Tēseju Atēnu galmā. Modrā dienas rāmja vairs nav – sapnis un bērns tāpēc tagad atrodas sākumā. Kairišs šo atklājumu pārvērš fascinējošos tēlos.
Ievas Jurjānes telpa ir kā āda, tās ir organiskas iekšējās velves. Elfi, kurus atveido Komiskās operas fantastiskais bērnu koris, ir ietērpti uzvalkos, viņiem ir sirmas galvas, taču joprojām viņi rotaļājas ar spēļu lācīšiem. Hermija un Lizanders mīlas lieliskumā uzdrāžas uz skatuves un saplosa divus spēļu lācīšus – jo vai tad mīlestība nenāk no bērnības? Amatnieks netiek pārvērsts ēzelī, bet bērnu grāmatām maz piemērotā mežonīgā puisī, kura vīrišķais spēks kūļājas kāju garumā. Varbūt Titānija sapņo par šādu puisi, jo kontrtenors Oberons nepakļaujas dzimumu viennozīmībai. Taču inscenējuma attēlu riņķa deja atduras pret savām robežām. Uzvedumam bieži vien pietrūkst virzības, kustības, spriedzes, ko varbūt izlēmīgāks darbs ar tēliem būtu spējis novērst. Var jau būt, ka pati opera nedaudz stāv ceļā.
Tā kā pati mūzika ir tik spēcīgi tendēta uz skaņas bildēm, Kairišs var justies tiesīgs tieši tāpat arī inscenēt un saskaņā ar sapņa loģiku sajaukt laikus un telpas. Kad trešā cēliena sākumā (..) Kairišs liek uz skatuves snigt sniegam un abi mīlas pāri atmostas kā salstoši sirmgalvji, atbalstot viens otru, – tas ir brīnišķīgi sadzirdēts, brīnumains izrādes brīdis."
Imunitāte pret brīnumu
Izrādes brīnuma varā nekādi nav izdevies nonākt Berlīnes otram svarīgākajam dienas laikrakstam Der Tagesspiegel: "Britens Šekspīra lugas tekstu ir noīsinājis un sāk uzreiz elfu mežā ar burvju efektu (..). Komponists rafinēti saauž atšķirīgus stilus – no agrīnā baroka Pērsela reminiscencēm līdz romantisma sazvērestībai ar dabas spēkiem – un dara to vienlaikus ironiski un mīlestības pilni. Kristīne Poska, Komiskās operas jaunā kapelmeistare, tur savās rokās atšķirīgos darbības pavedienus – gan mūzikai iekšēji piemītošos, gan konkrēti skatuviskos. Tas dziedātājiem sniedz drošību, ļaujot koncentrēties uz režijas izaicinājumiem.
Inscenējums ir uzticēts latviešu režisoram Viesturam Kairišam, (..) kurš šeit nododas pārdomām par bērnības sapņiem un kļūšanu pieaugušam, par nevainības zaudēšanu, sirmu vecumu un dzīves loku noslēgšanos. Režisors psiholoģiski grib rakt dziļi, ļoti dziļi – un pazaudē ārpus sava redzesloka pašu galveno – jutekliskumu. Par spīti visam kustīgumam, jautrās izdarības kļūst smagnējas, no vasaras saulgriežu nakts dzirkstošuma nav ne pēdu. Tāpēc publika pateicīgi pieņem pat izklupienu rupjā erotikā: apburtajam ēzelim nav noļukušas ausis, bet garš falls, kura spēku Titānijas flautas skaņas atritina pret debesīm kā klaburčūsku."
Vācu žurnāls Klasika pauž abus šos viedokļus, atzinīgi novērtējot izrādes jēdzienisko daudzslāņainību un vienlaikus uzsverot viegluma un komēdijas žanra nepilnīgo realizāciju. Secinājums ir šāds: "Šis interesantais vakars piedāvā daudzas idejas. Tā nav izrāde, kuru var ātri patērēt. Tā nav arī izrāde, kas būtu orientēta uz mirdzošo un jautro Frīdrihštrāses publiku kā daudzi pēdējā laika uzvedumi. Šis ir operas vakars, kas ierosina domāt līdzi, jā, varbūt tas ne tik labi izklaidē, taču tam piemīt vairāk satura un jēgas nekā daudz kam, ko Berlīnes operas nami pēdējās sezonās ir radījuši."