Nacionālā teātra izrādes Purva bridējs recenzija. Kaisle muzejā

Personīgi nepazīstu Elmāru Seņkovu, taču pirmais iespaids, ko mēdz uzskatīt par būtisku ir foršs- sirsnīgs, labsirdīgs, gudrs un apdāvināts jauns MĀKSLINIEKS. Līdz ar dzīves un darba pieredzi, līdz ar ,jaunībai raksturīgo, patrakošanas kāri, vēlu, lai meklējumi ietiecas darbietilpībā, kas prasa laiku un pacietību, lai atnāk atziņa, ka, katram autoram būtiskā sava laika, laikmeta izpratne un stils var būt pievelkošs magnēts radošai darbībai. VEIKSMI, personisku laimi un izdošanos radošās komandas sadarbībā. ES viens, tas ir lieliski, bet MĒS ir reta dāvana, kuras vērtību mazina pēkšņa nesaprašanās, savstarpēja konkurēšanās, neauglīgi kašķi. Lai visdažādāko, viskošāko, krāsaināko nav lemts izpostīt sīkumainībai. Lai visādām domstarpībā, kas bieži vien nieki vien ir, pāri stāv Augstāki Mērķi- gargabala radošas programmas veidā!

Tagad es nesaprotu, vai nekad neesmu izpratis Blaumaņa darbus- rakstu mākslu, kā arī to, kas par Blaumani rakstīts, vai, iespējams, nespēju izsekot jaunām strāvām teātra mākslas jomā. Paņēmienu aizvien bijis vesels birums, citreiz tie saukti arī par štampiem. Tagad gaidīšu pierādoties, vai visi pretenciozie meklējumi kļūs vērā ņemamas vērtības, vai tikai jaunības dižāšanās?

Nu un? Kristīnes tēlā atspoguļota personības dubultošanās,kas raksturīga pašreizējai mūsu dzīvei. Edgars ir vienkārši džeks un Dievs tas Kungs arī. It kā jau trauslā dzimuma virpināšana ir tikpat vērta, cik Poļiščukas iezīmēta meiteņu zvejošana publikā "Pūt, vējiņos". Vispār jau jaunuvēm šādi gājieni parasti patīk, jo nenāk jau galvenokārt uz izrādi, bet sevi apliecināt. Blaumaņa 150 gadi patiesībā ir vien sūds pret māksliniecisku dekonstrukciju, galvenais ir MANA versija. Kas tā tāda Blaumaņa estētika? To var uztver caur Šopēna motīviem. Skujiņa romānā "Siržu zagļa uznāciens"ir brīdis,kad fon Andrejanova k-dze šķietas tūliņ radīs sava vīra un Blaumaņa seksuālo attiecību pieļāvumam. Viņa atrauj sāņus loga aizkaru, aiz kura ir niša, bet tā ir tukša. Tas man uzšķīlās iztēlē, skatoties Seņkova izrādi. Lūk,mākslas lielais spēks!Sirsnīgs paldies. Izsaucu Blaumaņa garu, arī literāts sūta savus sveicienus. Mani nekad neaizskar Meklējumi, bet autora veikumu padarīt par visatļautības un pašapliecināšanās drusku noslaucīšanu no saimes galda šķiet sīka. P.S. Sexuālos signālus uztvēru. aizgāju mājā un pievērsos baudām. Lai gan Seņkova k-gs, kad izsakās, rada viskrietnāko iespaidu, tomēr uzdrošinos teikt, ka izrādes izpildījumā viņš redz, ko iecerējis, ne to, kas patiesi iznācis. Obligāti iešu uz Indrāniem,jo nedrīkstu pieļaut,ka palieku pie iespaida,kas varbūt ir pārsteidzīgs un kļūdains.