Komponists Kārlis Lācis kļuva pazīstams kā deviņdesmitajos gados populārās džeza grupas Time After Time pianists. Ar to daudz uzstājies ne vien koncertos un konkursos, ierasti plūcot uzvarētāju laurus, bet arī neskaitāmos nakts izklaides pasākumos, no kuriem īpaši izceļamas nu jau leģendārās Mārtiņa Ķibera rīkotās radošās inteliģences vidū iecienītās Casablanca 2000 sērijas pārtijas dažādās Rīgas un ne tikai Rīgas vietās, kas līdz ar Kaspara Vanaga rīkotajiem reiviem ienesa Latvijas ballīšu kultūrā svaigas muzikālās vēsmas. Vēlāk Kārlis "kačāja muskuļus", piecus gadus (2003–2008) strādājot par aranžētāju koncertuzvedumos Cabaret, kas notika Sapņu fabrikā.
Varonis autoru pif-paf
Pēc Spēlmaņu naktī godalgotā mūzikla Pūt, vējiņi! Liepājas teātrī (2011) Kārlim neesot bijis intereses otrreiz ķerties pie kaut kā līdzīga – atkal Raiņa un atkal kaut kā latviska. Tāpēc izteikti krieviskais Oņegins bija tieši tas, kas Kārlim vajadzīgs, citas savas muzikālās intereses nebeidzot paust albumos gan maziem (Lāču tēta dziesmas), gan lieliem (Ziedonis. Lācis. Sievietes), gan vidējiem, turpinot strādāt ar dziedātāja Intara Busuļa albumiem un koncertprogrammām. Tāpēc nav nejaušība, ka Busulis mūzikla Oņegins Dailes teātra iestudējumā iejūtas Aleksandra Sergejeviča Puškina lomā, kuras oriģinālajā Puškina dzejā uzrakstītajā romānā Oņegins, protams, nav, bet paša dzejnieka aizraušanās ar dueļiem, kas izdara neatgriezeniskas korekcijas arī viņa radītā varoņa liktenī, padara Puškina klātbūtni pietiekami likumsakarīgu. Pat tiktāl, ka tā vietā, lai no augšējā balkona ar spalvas palīdzību tikai vadītu paša radīto, viņš apprec Oņegina izredzēto Tatjanu Larinu un par divdomīgo situāciju, kurā viņa vēlāk atkal nonāk ar Oņeginu, nekavējoties izsauc to uz dueli, it kā vēl nezinātu, ka savu pretinieku nošaušana viņam "iet no rokas".
Membrānas un bungādiņas
Busulis ir lielisks ne vien kā dziedātājs – par to, zinot viņa vokālās dotības, šaubām nebija ne mazākā pamata –, bet arī kā aktieris, jo arī viņa koncerti nereti bijuši kā teatralizēti uzvedumi, kuros vienā vakarā jāiejūtas pat vairākās lomās, ko pieprasa katrs muzikālais numurs. Profesionālam dziedātājam, kuram koncentrēšanās uz vokālo tehniku vairs neprasa milzu piepūli, jau ierasta lieta ir katru dziesmu izspēlēt vai pat līdz sirmiem matiem izdzīvot kā mazu izrādīti. Tieši tāpēc dziedātāji izrādēs vai kinofilmās lielākoties ir veiksmīgi, bet pretējais gadījums, kad aktieri nolemj iejusties koncertējošu dziedātāju lomās, lielākoties beidzas ar izgāšanos. Tomēr Oņegins ir nevis koncerts, bet izrāde, un tajā labi dzied arī aktieri – vēl izrādes sagatavošanas posmā titullomas atveidotājs Artūrs Skrastiņš pauda savu pārsteigumu, ka Kārlis Oņegina lomas partijas rakstījis tieši viņa balsij. Kā Ilzei Ķuzulei- Skrastiņai radītas šķiet arī Olgas Larinas partijas, turpretī viņas māsas Tatjanas atveidotājas Ievas Segliņas ņemtās augstākās notis ir nopietns, gandrīz sāpīgs pārbaudījums gan skaļruņu membrānām, gan klausītāju bungādiņām, kas šo rindu autoram ir nežēlīgi rūdītas, bet pārsteidzošā kārtā tomēr izdzīvojušas pat slikti apskaņotos underground pagrabos. Kamēr izrāde vēl dzīvo uz skatuves pirmo nedēļu, varbūt ir vērts šo tehnisko kļūmi atrisināt, lai nebūtu jāsamazina biļešu cena pirmajās rindās veselībai kaitīga skanējuma dēļ?
Gulošās Natašas dēļ
Pavisam citu šoku, ko varētu pat attēlot gleznā, liela daļa publikas piedzīvoja, Busuļa Puškinam vienīgajā izrādes dziesmā krievu valodā par gulošo Natašu negaidīti izdziedot savulaik vai uz visām sētām lasāmo triju krievu burtu kombināciju. Iespējams, šoks, izdzirdot rupjo vārdu no skatuves, daļai pastāvīgo teātra apmeklētāju, kuri jau pieraduši pie režisora Dž. Dž. Džilindžera izgājieniem, ir tieši tas, ko viņi – gluži kā orgasmu seksa laikā – visvairāk gaida, bet sarkst, ja par to jārunā un pat ja par to ierunājas kāds cits.
Kārļa Lāča rūdījums aranžētāja darbā, lai gan ritmiski, gan ģeogrāfiski un vēsturiski pilnīgi atšķirīgus gabalus saaustu kopā vienā skaņu paklājā, ir jūtams – mūzikls labi turas kopā kā pamatīgs kuģis, un neviens skaņdarbs no tā nelec ārā ne kā mazvērtīgs svešķermenis, ne arī kā… lipīgs hits. Pēdējo varētu uzskatīt arī par trūkumu, ja šis mūzikls būtu jāklausās bez "bildes" – tikai ierakstā, bet scenogrāfa Mārtiņa Vilkārša veidotajā telpā uz Dailes teātra skatuves ar bonusā piespēlēto iespēju masu skatos redzēt vienkop visu pieejamo paaudžu skatuves zvaigznes, tas strādā ļoti labi, un aplausi izrādes beigās par ieguldīto lielo darbu ir nopelnīti godam. Mēs sen esam pieraduši baudīt šodienu, un kas par to, ka šis mūzikls nekļūs par klasiku?
Oņegins. Dailes teātris. Tuvākās izrādes 05.03. plkst.19, 17.03. plkst.18