Abas izstādes vieno košas krāsas un vēl kāda interesanta, laikā nobīdīta saikne, kuras pārbaudīšanai ziņkāre lika pameklēt Helēnas Heinrihsones agrāko darbu reprodukcijas. Nojausma apstiprinājās daļēji – Mišela Kasteņē pašreizējais stils tiešām nedaudz atgādina Heinrihsones 80. gadu nogales figurālos darbus (Uzruna (Rūdolfs Pinnis), Saulrietā (Montas Kromas portrets), abi 1987; Valda Villeruša portrets, 1990, u. c.), kuros figūras tuvinās ģeometrizētiem siluetiem un arī fonu veido spilgtu, kontrastējošu krāslaukumu salikumi. Tiesa, kopumā šīs gleznas ir ekspresīvākas un nav tik konsekventi aplikatīvas.
Popārta garšvielas
Lai gan ārzemju viesmākslinieki Rīgas galerijās nav ļoti bieža parādība, Mišelu Kasteņē varētu uzskatīt par šeit labi pazīstamu, jo šī ir jau ceturtā viņa personālizstāde Rīgā. Taču pašlaik redzamais diezgan būtiski atšķiras no iepriekšējām reizēm, tas liecina par pastāvīgiem meklējumiem un eksperimentiem kolāžveida glezniecības virzienā. Agrākās ainiņas no senām amatierfotogrāfijām, tēlotas gleznieciski irdenākā stilā, tika atkārtotas un pavairotas uz viena audekla, savstarpēji pārklājoties, vai arī dažādi attēli tika saplūdināti, optiski "sašķērējot" plakni diagonālās joslās.
Mišela Kasteņē jaunāko izstādi Sievietes pasaule apdzīvo kolāžas un akrila tehnikā veidotas, ģeometriski aplikatīvas figurālas kompozīcijas, kurās valda plakne un ornaments, no tām pilnībā izskaustas jebkādas apjoma vai triepiena paliekas. No virzienu viedokļa tā ir uzskatāma (neo)variācija par XX gadsimta ģeometrizējošā modernisma tēmu, kurai mazliet piešautas koši kičīgas popārta garšvielas. Identiski lineārās sieviešu galviņas (būtībā viena un tā pati sieviete visos darbos) autors paskaidrojis kā konkrētu apropriāciju, "kurai par iedvesmas avotu kalpoja ilustratora H. G. Pītera radītais tēls – Brīnumsieviete (Wonder Woman)".
XX gadsimta vidus amerikāņu komiksu pasaulē aizgūtais tipāžs, kas šeit noteikti nav tik pazīstams, ir galvu reibinošu piedzīvojumu supervarone, kas tagad "ielikta" krietni sadzīviskākās situācijās – staidzina sunīšus, skatās TV, cilā dzērienu glāzes. Viņas tēls atkārtojas portretos ar atšķirīgiem krāsu risinājumiem un tērpu detaļām. Iespaids kopumā šķiet hedoniski rotaļīgs un franču gaumei atbilstošs kā fovisma gleznotāja Anrī Matisa populārajā sentencē par mākslu kā labu atpūtas krēslu (fovisma spilgtumu arī var piesaukt kā nu jau gana senu "fona" elementu).
Tiesa, Brīnumsievietes feministiskā nots tiek krietni vājināta: šis tipāžs tiek pārvērsts dažādi tērptos, taču pēc sejas identiskos, klišejiskos, savā ziņā objektivizētos tēlos. Vai visas sievietes savā būtībā ir vienādas, par spīti dažādajiem tērpiem un atšķirīgai matu krāsai? Diez vai tam īpaši gribētos piekrist; te var aizdomāties arī līdz vīriešu pasaulē izlolotas esenciālās sievišķības klišejām. No otras puses, multiplicētās Brīnumsievietes var arī norādīt tikai uz tēlu pavairošanu kā noturīgu jaunrades metodi, kuras rezultātu tulkojums atstāts skatītāja ziņā.
Kontrasts un spriedze
Noturīguma elements ir labi saskatāms arī otrajā izstādē – dziļumā un intīmākajā puskrēslā eksponētajās Helēnas Heinrihsones lielizmēra rozēs, kas figurējušas viņas gleznās gana ilgi. Jaunais elements ir apjomīgo ziedu ievietojums "Morandi vāzītēs", kuras, kā stāsta autore, viņu aizrāvušas kādā ceļojumā noskatītā fotoalbumā ar gleznotāja kluso dabu objektiem.
Itālieša Džordžo Morandi (1890–1964) koloristiski un tonāli izsmalcinātais stils ir atstājis arī citas pēdas latviešu mākslā, piemēram, Imanta Vecozola niansētajās klusajās dabās, kas gan ir krietni robustākas, pastozākas un laucinieciskākas nekā Morandi elegantie, nosacītiem siluetiem tuvinātie trauki. Helēnas Heinrihsones "piesavinātās" Morandi vāzītes ir tieši tādas – plakanas un trauslas, tās mulsina skatītāju vispirms jau ar savu spēju noturēt milzīgos ziedus. Koši sarkani, balti vai maigi rozā, tie drīzāk atgādina vafeļu glāzītēs sakrautas saldējuma bumbas vai sen atpakaļ populāros cukurvates mākoņus.
Reizēm Helēnai Heinrihsonei patīk izspēlēt dinamiskas attiecības ar sejām, galvaskausiem vai kādiem citiem objektiem, un agrāk viņas gleznotās rozes visbiežāk planēja nenosakāmā telpā. Ielikšana vāzītēs ir zināms sadzīviskošanas žests klusās dabas virzienā, kompozīcijās tiek ieviesta iepriekš neraksturīga statika un stabilitāte. Dažas no vāzītēm gan ir iekadrētas atsevišķos četrstūros un ar pašiem ziediem nemaz nesaskaras, tādējādi tiek saglabāts Helēnai Heinrihsonei kopumā tipiskais augstais abstrakcijas līmenis.
Izvēlētā akvareļtehnika padara darbus gaisīgākus un caurspīdīgākus, salīdzinot ar eļļas gleznām. Galvenais kontrasta un spriedzes avots ir vāzīšu graciozi precīzo formu saspēle ar krietni amorfākajiem ziediem, to var uztvert arī kā kultūras un dabas opozīciju vienlaikus ar to sadzīvošanas neizbēgamību.
Kā vēl vienu abām izstādēm kopīgu iezīmi var ievērot visdažādākajos laikmetīgās mākslas segmentos fiksējamo serialitātes principu – Mišels Kasteņē nemitīgi variē savu komiksā aizgūto sievietes tipāžu, bet Helēna Heinrihsone to dara ar rožu un vāzīšu motīvu. Abos gadījumos mākslas objekts nav unikāli pašpietiekama vienība, bet tikai epizode vai sastāvdaļa kādā vairāk izvērstā stāstā.
Izstādes
Mišels Kasteņē. Sievietes pasaule
Helēna Heinrihsone. Rozes un Morandi vāzītes
Galerijā Māksla XO līdz 11. martam