Tomēr recenzijā būtu par maz tikai apgalvot, ka M. Fišers ir talantīgs gleznotājs – jāpaskaidro, kas tās par īpašām kvalitātēm viņa darbos, jo tajos neatradīsiet priecīgas krāsas harmoniskās kombinācijās, nolaizītu smukumu vai izgrabinātas detaļas. Par to nešķiet lieki runāt, jo vēl nesen nācās dzirdēt, ka ne vienu vien ekspertu šausminājusi Fišera pirmā tīrās glezniecības izstāde, kas notika Rīgas mākslas telpā 2006. gadā. Citiem tā, gluži otrādi, likās kā svaiga gaisa malks pēc ieilgušās lielā mērā konjunktūras noteiktās instalāciju dominances lokālās mākslas reitingu augšgalā, kurā bija atzīmējies arī Fišers. Kā mēdz teikt, gaumes ir dažādas.
Fišera gleznošanas maniere ir mazliet robusta, turklāt tā attīstās vienkāršības un skaidrības virzienā – viņš glezniecības līdzekļus lieto tikai tik, cik nepieciešams, lai īstenotu ieceri, un tas izrādās vairāk nekā pietiekami. Ja, piemēram, gleznas nosaukums ir Kalnu gari sarunājas ar mākoņiem, tajā viss kalpo, lai skatītājs redzētu šo sarunu – vertikālais ritms, kuru veido gaismēnas kalnu grēdā, horizontālā mākoņu josla gleznas augšpusē un saspringtās attiecības starp tām. Līdzīgi Fišers prot pārliecināt, ka pat iztēles ainava ir reāla, piemēram, darbā Pirmās apmetnes (2009), kurā "iesēdināts" stalaktīts no debesīm un stalagmīts no zemes. Fišera iecienīto kalnu, tāpat kā ūdeņu gleznojumos forma ir tik suģestējoša, ka attaisnojas gan mākslinieka ceļojumi uz eksotiskām vietām, gan apgalvojumi, ka tajās sajūtama īpaša "enerģija". Tiesa gan, līdz skatītājam tā nonāk caur mākslinieka izpausmes prizmu, tāpēc tekstā paustā informācija pat neliekas svarīga. Tāpat kā garumgarajā paskaidrojumā par čenelingu, kurā autors sakās saņēmis informāciju pa īpašiem kanāliem no nemateriālām būtnēm. Mākslas garīgais jeb spirituālais aspekts ir sens kā pasaule, tāpēc nav jābrīnās, ka mākslinieks rada ne jau no redzamās pasaules izejvielām vien. Mazliet citādi ir, ja šīs paralēlās pasaules pārstāvji iegūst konkrētus apveidus.
Pretrunīgais kokteilis
Citplanētiešu, garu un visādi pārpasaulīgu mošķu klātbūtne Miķeļa Fišera gleznās pati par sevi nevarētu radīt pretenzijas. Galu galā tā māca toleranci pret atšķirīgiem pasaules uzskatiem, ticībām un garīgām praksēm, ja vien neizbrīnītu acīmredzamais pretrunīgums un neradītu šaubu patiesums. Piemēram, Dzejnieks vai Sirdsapziņa interpretējami arī kā psiholoģiskas alegorijas, bet Konstantīna Raudives savādie sakari – kā anekdotisku slavu iemantojušu eksperimentu ilustrācija. Tomēr šamanisko prakšu, paralēlo civilizāciju pārstāvju un atnācēju no kosmosa kokteilis izstādē ir sājš. Un ko, pie joda, tur dara Osama bin Ladens ar visiem oficieriem, Simons Vīzentāls un Jaunā Logotipa Prezentācija, ja ne pārvērš visu lētā parodijā? Zinu, zinu, mākslinieks un kuratore Elita Ansone tūdaļ piesauks ironiju kā postmodernisma ābeces vienīgo burtu. Viņiem piebalsos labticīgo fanu pulciņš, kam neliekas pretrunīgi apmeklēt baznīcu, astrologu un zintnieku kaut vienā dienā. Tomēr, piemēram, runā mēs ironiju lietojam, lai nepārprotami paustu domu, kas atšķiras no izrunātajiem vārdiem, bet nevis lai to slēptu vai nomaskētu trūkumu. Ir gadījumi, kad – īpaši attiecībā uz jūtu sfēru – ironija ir vienīgais veids, kā izteikties, nekļūstot banālam, bet ticības jomā banalitāte nav jaucama ar pārliecību. Kā kritiskam komentāram izstādei pietrūkst precizitātes, kā ticības apliecinājumam – fokusa, katrā ziņā rodas iespaids, ka mākslinieks izstādē ir vai nu par daudz pļāpīgs, vai par maz atklāts, kas nozīmē apmēram vienu un to pašu.
Skaists žests
Miķeļa Fišera Lielvielu var uzlūkot arī no vēsturiskās vai, kā to darījusi Anna Iltnere portālā Arterritory, psihoanalītiskās perspektīvas. Fišera radošā tapšana notika laikā, kad pēc PSRS sabrukuma iestājās ne tikai ideoloģijas, bet vispār pasaules uzskatu haoss. Cilvēki masveidā gan kristījās, gan sēdēja ar ūdens burkām pie Kašpirovska TV seansu laikā. Var būt, ka, sākot jau no agrīnajiem darbiem Dažreiz viņi atgriežas (1994), Fišera izstāde dokumentē šo periodu. Savukārt ciklā Kosmoss kļūdas nepiedod (2009) ir darbiņš Draugs aiziet. Veltījums Jānim Viņķelim. Ar skaistu žestu Fišers parāda godu neticami talantīgam, bet agri mirušam māksliniekam, kurš viņu acīmredzami spēcīgi ietekmējis. Tomēr Viņķeļa radošais mantojums ir ļoti jauna cilvēka māksla. Arterritory mazliet spekulē ar Miķeļa Fišera biogrāfiju, pieļaujot, ka "Fišera interese par kontaktu ar paralēlajām pasaulēm varētu būt kā mēģinājums sazināties ar tuvajiem TUR" (zināms fakts, ka mākslinieks ir Latvijas kultūras personību Ārijas Elksnes un Miķeļa Fišera dēls). Riskējot pievienoties, varētu papildināt: varbūt arī nemitīgs mēģinājums atgriezties – tur, kur jauni čaļi "taisīja mākslu" uz nebēdu, bet, paši nobijušies no tās nopietnības, ārēji visus "nesa cauri".
Lielviela
Miķeļa Fišera izstāde Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē Arsenāls. Līdz 2013. gada 20. janvārim