Reti kurā mākslas galerijā ārpus izstāžu atklāšanām var sastapt vairāk par pāris cilvēkiem – un bieži arī nevienu –, bet Maijas Tabakas personālizstādes ir tradicionāls izņēmums; gadījās pat kompānija, kas fotografējās ar gleznām fonā. Cik lielā mērā skatītājus uzrunā lokālajā kanonā slavens vārds un cik lielā mērā – paši darbi, nav viegli atbildams jautājums. Bezgalīgi debatējama ir arī radniecīgā problēma, vai popularitāte ir liecība par "labu" mākslu vai tieši pretēji – par masu produkciju mākslas iesaiņojumā. Savulaik izcēlusies uz padomju dzīves pelēcības fona ar spožu lielformāta figurālo glezniecību, kuras hiperreālistiskā ticamība turklāt oponēja ekspresīvi traktētu padomisku sižetu meinstrīmam, "paradīzes putns" Maija Tabaka dēvējama gan par koša teatrālisma, gan savveida maģiskā reālisma iedzīvinātāju.
Konservatīvākai publikai viņa noteikti ir glezniecības saudzējamo klasisko tradīciju un profesionālisma turpinātāja. Tas gan izaicina ar mākslas vēsturisko pārmaiņu ignorēšanu, balansējot uz kiča robežas. Tamlīdzīgi raksturojumi nešķiet lieki arī šoreiz, kad pilnībā dominē jau agrākajās izstādēs manītā eksotikas tēma. Agrāk tā tika brīvi miksēta ar etnogrāfiski folkloristiskām reminiscencēm un Eiropas galma kultūras elementiem, turpretim šoreiz nojaušams iztēles ceļojums uz kādu dienvidu zemi, varbūt Meksiku, kur tiek portretētas kaktusu audzes, putni, dzīvnieki (Puma kaktusu dārzā, 2015), milzu ziedi (Kaktusu zilie ziedi, 2015) un arī daži cilvēki, kas gan dažkārt izrādās tikai šķietamība – skulptūra vai vaska figūra (Sārtais zieds un vaska figūra, Goblini, 2015).
Apcerētāji pretrunās
Izstādes apmeklētājiem parasti pietiek ar vizuālu piedzīvojumu, taču arī mākslas apcerētāji izrādās samērā rezervēti, ne pārāk sajūsmināti un arī ne ļoti aktīvi Maijas Tabakas gleznu interpretācijā. Kādi instrumenti tad šim nolūkam izmantojami? Zināms pavediens atrodams Ievas Lejasmeijeres sarunā ar Eduardu Dorofejevu Latvijas Radio 3 raidījumā Pasāža. Mākslas zinātnieks Dorofejevs dēvē Tabakas gleznas par "krāšņām traģēdijām" Aristoteļa garā, kuras interesantas padara iekšējs sasprindzinājums un zināma defektivitāte, kroplums; tā esot ticama pasaule, kas darbojas pēc saviem likumiem. Taču pēc konkretizējošiem jautājumiem par šo citu pasauli seko aicinājums baudīt tīro krāsu un formu, sapni, kurš nav racionāli jāsaprot, vienlaikus arī sirreālismu te nevajagot piesaukt. Tomēr sirreālisms un sapņa (ne)loģika šķiet pārāk cieši saistāmi jēdzieni.
Nonākšana pretrunās varētu liecināt par Maijas Tabakas mākslu kā kritiķa cieto riekstiņu, ko īsti nevar pārkost ar vienu paņēmienu – nākas paķert pa druskai no visa. Var nepiekrist par sirreālisma nepiemērotību; protams, ne jau tīrā veidā, bet drīzāk sintēzē ar hiperreālismu tieši sirreālisms ir būtiska Maijas Tabakas darbu atslēga, tādējādi tiek atklāts kārtējais gadījums, kad citviet pasaulē dzimušās tendences šeit saplūst un mijiedarbojas saistošās jaunās konstelācijās. Piemēram, samanīt Salvadora Dalī rokraksta atblāzmas gleznā Templis (2005) ir teju neizbēgami, pat ja tā tieši neatsaucas ne uz vienu konkrētu paraugu.
Biedējošais sapnis
Taču zināmais kropluma un defektivitātes elements izklausās gana pārliecinoši. Spožā saule, zilās debesis un spilgtās krāsas pirmajā acumirklī liekas tāds optimistisks eskeipisms no Latvijas pelēcīgā slapjdraņķa; kā raksta Andrejs Kaufmanis izstādes anotācijā, gleznas ir "dekoratīvas, krāsu priekā dzirkstošas, iztēles lidojumā pārsteidzošas". It kā jau tam varētu piekrist, taču, ja ieskatāmies uzmanīgāk, šajos darbos draudīgā un dīvainā šķiet krietni vairāk nekā vasarīgi relaksējošā. Drīzāk rodas asociācijas ar ārēji skaistu, bet saturiski biedējošu sapni, kas tūlīt pārvērtīsies baisā murgā.
Ar atainotajiem cilvēkiem kaut kas īsti nav kārtībā: tie atgādina lelles, robotus vai kādus cilvēka izskatu pieņēmušus citplanētiešus (Meksikāņu meitenīte, Tautas svētki, Kaktusu dārzā, 2015). Savāda šķiet pat visādi jaukā meitene ar milzu rozi uz galvas un taustāmi izgleznotajām matu šķipsnām (Rozes gars, 2009), nemaz nerunājot par dažiem uzskatāmi ērmīgiem frīkiem (Helovīns, Tetovējumu salons (Jauneklis), 2015). Vai šāda spriedze starp skaisto un biedējošo ir ieceres sastāvdaļa? Kā zināms, starp mākslinieka ieceri un pašu darbu ne vienmēr liekama vienādības zīme, kā to jau pasen izskaidrojuši "nodoma maldu" (intentional fallacy) atklājēji.
Darbs var atsegt kādus sava radītāja zemapziņas aspektus, kas nav tikuši paredzēti, tas dzīvo pats savu dzīvi, un šādā rakursā izstāde šķiet vissaistošākā, sastatot skaistumu kā lietu "ārpusi" ar to potenciāli slēpto biedējošo būtību. Atziņa par skaisto mirkli, kam jāpazūd, vai sapni, no kura neizbēgami jāpamostas, izskatās, ir tā netveramā pievienotā vērtība smuki uzgleznotas, vizuāli pārliecinošas ilūzijas baudīšanai.
Maija Tabaka
Izstāde Dienvidu dārzi
Galerijā Daugava (Ausekļa iela 1) līdz 12. martam