Lidijas Lasmanes vārds lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju komentārus neprasa. Par ievērojamo latviešu pretošanās kustības dalībnieci sarakstītas jau vairākas grāmatas un uzņemtas dokumentālās filmas. Viņas vārds, tāpat kā savulaik Gunāra Astras vārds, ir kļuvis par simbolu nevardarbīgai pretestībai un nepiekāpībai okupācijas varas priekšā, par simbolu sirdsapziņas un ticības iedvesmotai rīcībai laikā, kad cieņā nebija nedz viens, nedz otrs. Un šādu cilvēku likteņstāstus gribas lasīt vēl un vēl. Tomēr tikko klajā laistajā grāmatā Lidijas ziediņi, kurā disidentes stāstīto ir pierakstījusi un apkopojusi rakstniece Inga Ābele, mēs neatradīsim tikai Lidijas Lasmanes biogrāfiju, vismaz parastajā nozīmē ne.
Kā sakārtotāja izskaidro priekšvārdā (tas un pēcvārds ar nosaukumu Karalienes rītausmā ir vienīgie Ingas iestarpinājumi tekstā, pārējo stāstīs pati Lidija), grāmatas nosaukums apzināti veidots pēc analoģijas ar slaveno darbu Svētā Franciska ziediņi, kuru tieši tāpat gan nav sarakstījis pats viduslaiku svētais, bet kāds viņa sekotājs, bet kurā ietvertajos stāstos un atziņās ir visautentiskāk jūtams slavenā asīzieša personības spēks un visupirms, protams, Tā spēks, kurš iedvesmojis viņu, viņa sekotājus un baznīcas, kā arī cilvēciskās domas reformu, kas Franciska darbības laikā bija tik ļoti nepieciešama.
Klusi un mierīgi
Arī Lidijas ziediņi ir publicēti laikā, kad mums ir nepieciešama lielas personības iedvesmota domu reforma. Inga Ābele Lidijas stāstīto ir iedalījusi četrās nodaļās, četros "dārza stūros", kur, gluži kā viduslaiku klostera dārzā, aug Rozes, Lilijas, Safrāna drīksnas, bet vidū kā neizsīkstoša aka mutuļo Lidijas lūgšana. Pirmā daļa Rozes apkopo biogrāfiskas skices; tiesa, tā sākas dramatiski kā operas uvertīra, kā pašu pirmo fragmentu iesviežot lasītāja sirdī skarbu epizodi no Lidijas ieslodzījuma Centrālcietumā – Etapa kamera. 1983 –, kurā tiek uzdots tonis visam turpmākajam stāstam. Uz kameras biedreņu agresiju Lidija reaģē ar mieru, uz ļaunu atbild ar labu un tā galīgi samulsina pie principa "aci pret aci, zobu pret zobu" (atšķirībā no populārā priekšstata šī frāze Vecajā derībā nemudina uz agresiju, bet gan taisnīgu atmaksu) pieradušās nelaimes biedrenes.
Jau pēc tam stāstījums aizplūst daudzus desmitus gadu senā pagātnē, Lidijas bērnībā un jaunībā, kaut arī šīs saulainās epizodes drīz vien pārtrauc jau pusaudzes gados pieredzētie okupāciju un kara laiki. Tomēr pirmā stāsta dramatiskums paliek skanam ausīs, un mēs, zinādami, kas tālāk notiks, visu pārējo tekstu vērojam jau kā tumša svešas varas mākoņa aizēnotu. Mēs zinām, kas notika – trīs apcietinājumi, izsūtīšanas, pēdējā no tām laikā, kad Lidija jau ir teju sešdesmit gadu veca, laikā, kad līdz trešajai Atmodai atlicis mazāk par desmit gadiem!, nepatiesas apsūdzības, netaisni sodi, cīņa ar tuberkulozi... Šķiet, jebkuram vidusmēra cilvēkam pietiktu tikai ar niecīgu daļiņu no tā visa, lai uz mūžiem zaudētu ticību cilvēcībai un Dievam. Taču Lidijas stāstījumā šokējošākais ir nu jau savai simtajai jubilejai arvien tuvāk ejošās lieliskās sievietes nesatricināmā, gaišā paļāvība, ka šis netaisnības un sāpju pilnais mūžs ir bijis labs un svētīts. Tieši šis vienkāršos vārdos, bez liekiem vizuļiem un eifēmismiem paustais vēstījums par pieredzēto cietuma kamerās un nometnēs, pratinātāju kabinetos un slimnīcās, ko caurvij Lidijas neatlaidīgā ticība uz Dievu, izskaidro grāmatas nosaukumā ietverto drosmīgo, taču pamatoto analoģiju.
Klusi, mierīgi, varētu pat teikt – lietišķi, kā lēni liekot soli pēc soļa, Lidija stāsta par norisēm, kuras prasās tikt izkliegtas eksaltētā crescendo, bet tomēr izskan glāsmainā pianissimo – nevis tāpēc, ka kaut kas tiktu slēpts vai noklusēts, bet tāpēc, ka stāstītājas atskats uz pieredzēto paver gan pašai autorei, gan lasītājam to svētīgo retrospekciju, ko tik bieži ilgojamies ieraudzīt paši savā dzīvē, kad sūkstāmies par nesaprotamu, bezjēdzīgu ciešanu, negadījumu un sakritību virknēm. Lidijas ziediņi piešķir lasītājam tik reto iespēju paraudzīties uz dramatisku dzīvesgājumu jau no "gobelēna otras puses", kurā visi sāpīgie mezgli ieguvuši varbūt vēl ne pilnīgi skaidri saskatāmu, bet savā krāšņumā jau nojaušamu perfektu musturu. Un tā ir milzīga dāvana.
Piepildījuma sajūta
Nodaļā Lilijas izzūd hronoloģiskais stāstījuma princips. Šeit lasām Lidijas atmiņas un domas par visdažādākajiem tematiem: no padomiskā Uzvaras pieminekļa krišanas līdz pareizai griķu vārīšanai, no Purvīša izstādes līdz aizrautībai ar izcilā, čekas nomocītā dzejnieka Leonīda Breikša personību un dzeju. Trešā nodaļa Safrāna drīksnas (safrāns gan viduslaikos, gan mūsdienās ir viena no visdārgākajām garšvielām) ietver jau pavisam īsus pārdomu uzdzirkstījumus, kuru vidū ir gan aforismu cienīgas frāzes, gan pašapcerīgas domas, gan humorpilni vērojumi, no kuriem ir redzams, ka garīgā skata asums Lidijas dvēselē joprojām ir dzīvs un pārpilnībā. Un visu noslēdz Lidijas lūgšana, vispirms viņas pašas vārdos, un tad seko divas pasaulē zināmākās kristiešu lūgšanas kā divi spārni, uz kuriem cilvēcīgi teikto pacelt debesīs. Pēc tām un Ingas noslēguma vārdiem vairs nav ko piebilst, palikusi tikai mierpilna piepildījuma sajūta kā pēc garas un sirsnīgas sarunas, ērģeļmūzikas koncerta un laba sapņa – visa vienlaikus.
Lidijas stāstītajā ir vērojams tas, kā bieži pietrūkst mūsdienu nereti šauri melnbaltajā domāšanas rāmī. Jā, viņa principiāli un bez kompromisiem turas pie bibliskajiem principiem, un Dieva vārds viņas stāstītajā ievijas tik organiski, ka bieži saplūst ar pašas teikto. Lidija nepieņem uzslavas par izturību pārciestajā, neļauj celt sevi uz pjedestāla, bet atdod visu godu Tam, kurš palīdzējis panest šķietami nepanesamo. Atkal un atkal viņa atkārto – cilvēks iztur tik, cik var, un tālāk viņu nes Dievs. Vienlaikus Lidija, šķiet, ir viens no tiem dziļi ticīgajiem cilvēkiem, kuri nemēģina Dievu iespundēt šaurā krātiņā un piedēvēt Viņam tuksneša smiltīs ievilkta nogriežņa parametrus – līdz šai vietai Tu plūdīsi un ne tālāk –, bet zina, ka Viņš ir viss tuksnesis, viss pāri liektais debesu kupols un visi esamības pamati, ko lieki censties iesprostot kādos cilvēku radītos priekšstatos.
Laikā, kad sociālajos tīklos pareizie un vēl pareizākie lauž šķēpus par Dziesmu svētku repertuāru un folkloras cienītāji karo pret fundamentālajiem kristiešiem, Lidija pasaka vienkārši: "Evaņģēlijs ir dots visām tautām vienādi, bet dainas ir latviešu Vecā derība. Bez manas tautas un valodas manis nav." Vienkāršība, ar kādu tiek uztverta un pausta sarežģīta filosofiska doma, ir vienāda ar to vienkāršību, kādā tiek uztverta dzīve ar visiem tās neparedzētajiem un traģiskajiem pavērsieniem.
Nē, es nedomāju, ka no Lidijas ziediņiem mēs šo pasaules skatījumu varēsim iemācīties, bet ieskatīties tajā gan. Ne teorētiķa skatījumā, ko mēs varētu un drīkstētu apšaubīt, bet praktiķa – tāda, kuram ir tiesības paust domas, jo ar šīm domām viņš ir dzīvojis un izdzīvojis.
Vairs nav baiļu
Lidijas praktiskā daba ir ievijusies arī tekstā, kas nebūt nav ēteriski piepacelts "virs parasta cilvēka domāšanas līmeņa", bet bieži sprikstī no pašerpiem, kurzemnieciski trāpīgiem izteicieniem un pašironijas. "Tas būtu bijis jautri – izkauties!" – viņa izsaucas, aprakstot kārtējā aresta brīdi. "Inteliģents viņš bija, mans nodevējs," viņa pasmaida bez rūgtuma. "Tagad man zobi kā lauvai, kā vilkam," viņa amizējas. Un par pamazām zūdošo acu gaismu mierīgi stāsta: "Viena acs man nerāda. Arī otra kļūst arvien tumšāka. Drīz būšu pilnīgi akla. Bet tā būs atkal jauna pieredze."
Lidija apgalvo, ka sava trešā ieslodzījuma laikā vairs nav izjutusi bailes – jo viss, ko vienam cilvēkam varēja nodarīt, izņemot fizisku nāvi, jau bija nodarīts, un doma "vairs jau nav ko zaudēt" deva spēku pretestībai. Ko vara – jebkura vara, laicīgās represijas, tiklab kā fizisko pasauli pārvaldošās nežēlīgās likumības – var nodarīt cilvēkam, kurš neizjūt bailes? Kuru vara iemet ērkšķos un Mordovijas sasalumā, bet viņš tur pamanās izaudzēt rozes un lilijas. Lidija skatās uz mums caur necaursitamām bruņām, ko Pāvils savā laikā nosaucis par gaismas bruņām. Pret tām kļūst bezpalīdzīgi visi mūsu naida un baiļu šķēpi. Un mēs tik ļoti gribētu saprast šo gaismu.