Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā -4 °C
Skaidrs
Svētdiena, 24. novembris
Velta, Velda

Latviešu filmu recenzija. Tuvie un tālie lidojumi

Kad aizveras durvis teātrī, lidmašīnā vai autobusā, mēs esam iekšā vienā kastē, vienā stāstā un tad kāds laiciņš ir jāpavada kopā.

Trakāk vēl nekā simtgades gadā! – šī ir dabiska reakcija uz Latvijas filmu pirmizrāžu sablīvējumu 2019. gada februāra sākumā, kad kinoteātros, īpaši Splendid Palace, rosība kā pie bišu stropa skrejas, spēj tik sarkanos paklājus ritināt. Neizbēgams rezultāts – šodienas kinoaprakstā jāiekļauj uzreiz četras filmas, lai pavisam neizkristu no tempa, jo nākamreiz jau būs vismaz trīs citas... Līdz ar to vismaz pagaidām ar skaļiem smiekliem jānoraida bažas, ka "pēc simtgades viss apstāsies", – no šodien apskatāmajām tikai viena ir simtgades filma, pārējās apliecina Latvijas filmu nozarē pamodināto vai varbūt nemaz nesnaudušo paralēlo enerģiju.

 

Jābūt sociāli aktīviem!

Jā, bet viena simtgades filma arī ir, nu jau pirmspēdējā, – visādu varoņu saimei pievienojas mazais brālis Jēkabs ar māsīcu Mimmi, no 1. februāra visu Latvijas kinoteātru repertuārā nonākusi režisora Edmunda Jansona un studijas Atom Art pilnmetrāžas animācijas filma Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi. Šis ir tas patīkamais gadījums, kad gluži vai neērti stāstīt pamatlietas par filmas sižetu, varoņiem un autoriem, jo līdz ar simtgades filmu radīto satricinājumu dažādos filmu nozares segmentos ievērojami attīstījies arī filmu mārketings, tāpēc katrs potenciālais skatītājs, kurš nav tīšām un pilnīgi norobežojies no publiskās telpas, visu to labi zina jau sen. Un ne tikai pamatlietas zina, ir jau visādi izdziedājies Maskačkas himnu ar karaoki vai bez tās, ir pat izsvilpojis Eduarda Šubrovska radīto un Andra Keiša dziedāto melodiju uz speciāli filmai radītā suņuburkšķu zeltera pudeļu kakliņiem.

Patiesībā tas ir ārkārtīgi iedvesmojošs skats – kā Holivudas filmu pamatīgajiem, bet jau zināmā rutīnā iestigušajiem reklāmas budžetiem un paņēmieniem Latvijas kino izplatītāji un reklamētāji liek pretī personisko entuziasmu, izdomu un mīlestību uz "savu filmu", kas tiem palīdz atrast bieži daudz atraktīvākus un iedarbīgākus rīkus nekā masveidīgu filmas varoņu pārvēršanu dažādos plastmasas izstrādājumos.

Protams, sarunas par mārketingu te nav iesāktas tāpēc, lai nebūtu jārunā par pašu filmu, – Jēkaba un Mimmi piedzīvojumi ir kvalitatīvi jauns solis arī Latvijas animācijas mākslinieciskajā un sociālajā kontekstā. Interesanti (un brīnišķīgi) ir tas, ka simtgades programmas otrā animācijas filma nekādi nav salīdzināma ar pirmo, – 2018. gada novembrī pirmizrādītā Rozes Stiebras filmas Saule brauca debesīs un viņas skolnieka Edmunda Jansona Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi ir divi blakus novietojami un savstarpēji papildinoši elementi pilnvērtīgā animācijas kā mākslas spektrā.

Kārtīgā animācijas lielvalstī, par kādu uz tuvākajiem pāris gadiem briest Latvija, ir vajadzība gan pēc abstrakti mītiskās un filosofiski dziļās pasaules, kādu veido Roze Stiebra, gan pēc enerģiska aicinājuma būt sociāli aktīviem mūsdienu sabiedrības pilsoņiem, ko iemieso nerimtīgā Maskačkas patriote Mimmi. Gandrīz neticami, ka tieši animācija, kurai ir visas iespējas abstrahēties no ikdienas realitātēm, Edmunda Jansona un viņa komandas izpildījumā kļuvusi par vienu no (tikai) trim simtgades programmas filmām, kas visjūtīgāk atspoguļo mūsdienu tematiku un īsto dzīvi tieši "šeit un tagad".

 

Episka debija

Uz tik jaudīga publicitātes un sociālās enerģijas fona citām filmām nav viegli konkurēt par skatītāju uzmanību – runājot kādas producentes vārdiem, "maziem projektiem grūti izkarot vietu ēterā" (kas to būtu domājis, ka tā kādreiz runāsim par Latvijas filmu savstarpējo konkurenci!). Tāpēc, piemēram, jaunais režisors Jānis Ābele savas pilnmetrāžas debijas ceļu pie skatītājiem būvē ar metodi larger than life (aptuveni un radoši tulkojot – lielāks nekā īstenībā).

Filmas nosaukumā ieliek prātam neaptveramu "hronometrāžu" – 7 miljardi gadu pirms pasaules gala –, filmas plakātā savus intīmās kamerdrāmas varoņus pārvērš episkās bronzas skulptūrās; vērienīgi paplašina arī ģeogrāfisko dimensiju no Latvijas līdz Francijai; savu iedvesmotāju un autoritāšu rindā nosauc visslavenākos vārdus no pasaules vai vismaz Eiropas kinovēstures, bet sižetam pievieno noslēpumainu un tikai nojaušamu nāves klātbūtni.

Tomēr to visu nevar uzskatīt par skatītāja dezorientāciju – ir tikai dabiski, ka jauns cilvēks savu pirmo filmu izjūt kā episku pasākumu, un arī skatītājam, ja tas ir attiecīgajā vecumā vai arī ar pietiekami dzīvu sirds atmiņu, būs vien jāpiekrīt, ka pasaulē nekas nevar būt svarīgāks par divu jaunu cilvēku mīlestību.

Nelielu disonansi gan, manuprāt, rada abu galveno aktieru Raimonda Celma un Janas Herbstas vecuma neatbilstība šādai pusaudžu mīlestības spontanitātei, kādu veido režisors, tieši un netieši citēdams franču jaunā viļņa sajūtas un noskaņas. Tomēr skatītājam, kurš trāpīsies uz attiecīgā emocionālā viļņa, šādas nianses droši vien nekādus uztraukumus nesagādās.

 

Jautrība garīgajā telpā

Mazliet "tuvāk zemei" darbojas varoņi divās dokumentālajās filmās, kas arī nonākušas Splendid Palace skatītāju uzmanības lokā. Tiesa, Mārtiņa Grauda filmā Kondoru kalve šī zeme pārsvarā atrodas diezgan augstu virs jūras līmeņa, jo filma brīnišķīgos un vizuāli skaistos kadros demonstrē autora ceļojumus kalnos kopā ar tuvu draugu – mākslinieku Miķeli Fišeru. Tikai apzīmējums "ceļojumi kalnos" ir nožēlojama vulgarizācija, salīdzinot ar to slēptā humora un sarkastiskās jautrības pārpilno garīgo telpu, kurā abi filmas varoņi risina savus vairāk vai mazāk nopietnos filosofiskos meklējumus.

Vienlaikus es šo filmu uztveru arī kā ironisku skatu uz laikmetīgo mākslu un tās brīžiem snobiskajām norisēm, kam Miķelis Fišers un Mārtiņš Grauds lieliski prot piespēlēt un ar nopietnu seju dzīt pilnīgu "sviestu" (līdzīgu, bet klusinātāku jautrību par šo tēmu savulaik sagādāja Daiņa Kļavas nepelnīti piemirstais dokumentālais vērojums Laikmetīgā, 2017). Prieks vērot, kā nopietnā un titulētā, visu ko pieredzējušā Purvīša balvas laureāta Miķeļa acīs iedzirkstas puišeļa dauzonība, kad viņš attīsta savas teorijas par citplanētiešiem un pats izbauda, kā uz to reaģē labticīgi mākslas izstāžu apmeklētāji un kuratori. Un tad blakus ir īstā dzīve – kalnu plašums, saule un ēna, brīvība un gleznošana, vienkārši un daudz reālāki cilvēki visās tajās eksotiskajās vietās un ainavās (neparasts vizuāls baudījums garantēts arī filmas skatītājiem!), kuras apceļo Miķelis un Mārtiņš, kad patrenējušies nūjot Baltezera priedītēs.

 

Aktrise režisē

Vēl viena dokumentāla filma par īsto dzīvi – no 8. februāra kinoteātra Splendid Palace repertuārā ir filma Zorjana Horobraja, kuru gan filmējusi, gan režisējusi Latvijas Kultūras akadēmijas Nacionālās filmu skolas studente Elita Kļaviņa. Jā, tā pati, Jaunā Rīgas teātra aktrise, un tāpēc jau šai filmai publicitāti sparīgi gādā visādi vairāk vai mazāk dzelteni mediji, bet man ar cieņu jāatzīst, ka filma ievērojami atšķiras no tā, ko mēdz pasākt citas aktrises, kad viņām sametas garlaicīgi un ienāk prātā nosaukt sevi par kinorežisori. Zorjana Horobraja ir kārtīga dokumentāla filma, kas sagādā daudz vielas pārdomām un arī pārliecību par tās autoru nopietnajiem kinematogrāfiskajiem nolūkiem, piemēram, režisores ieinteresēto attieksmi pret dokumentālo materiālu apliecina fakts, ka viņa sev palīgā kā otro operatoru aicinājusi pieredzējušo profesionāli Aleksandru Grebņevu.

Atšķirībā no Mārtiņa Grauda un Miķeļa Fišera "kondoru lidojuma" šajā materiālā nav pilnīgi nekā eksotiska – tik nošņurkusi lauku vide ar milzīgu potenciālu, kuru nekādi neizmanto pasīvi veģetējoši iemītnieki, ir iemīļots tā saukto "sociālo dokumentālistu" darbības lauks. Aizauguši pagalmi, piedrazotas istabas un kontrastā jaunas dzīvības, kam gribētos novēlēt daudz vairāk perspektīvu dzīvē, ir arī filmas Zorjana Horobraja ekspozīcija, un skatītājs neviļus, lai arī diezgan prognozējami, kļūst par līdzjutēju Zorjanas nekonkrētajos mēģinājumos izrauties.

Cerīgs un neparasts caurviju pavediens ir kādas citas, garīgi piesātinātākas pasaules klātbūtne, kas sevi piesaka ar gandrīz ritmisku, bet īslaicīgu dažādu elementu parādīšanos – solfedžo stundas, kurās Zorjana iepazinusies ar nākamo vīru, noputējusi vijole uz skapjaugšas, labs fotoaparāts, ar kuru meitene pēkšņi metas fotografēt apsarmojušas vīnstīgas… Par citu pasauli runā arī Zorjanas māte, diemžēl tikai runā – par "dzimtmuižu", kas būtu jāatstāj bērniem un nākamajām paaudzēm, par vergu un saimnieku dzīvesveida un domāšanas atšķirībām –, bet pati, pielāpījusi kārtējo caurumu mājas ārsienā, apsēžas pie apkrauta galda skatīties Smoktunovski vecās filmās… Tāpēc, kaut gan formāli viņai ir taisnība un finālā gandrīz šķiet, ka filma ir par māti, nevis meitu, skatītājs tomēr sliecas atbalstīt meitas bēgšanu – lai arī viņa bēg uz šķietami bezcerīgu darbu kebabnīcā un briesmīgu dzīvi pilsētas kopmītnē. Režisores nopelns šajā hrestomātiskajā situācijā ir spēja piekļūt filmas varoņiem tik tuvu, ka dzīves liktenīgie pavērsieni notiek kameras un tātad skatītāja acu priekšā. Un tad izrādās, ka filma ir pati dzīve.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja