Būdams uz slaikā latviešu kultūras iestāžu simtgades svinību viļņa, Laikmetīgās mākslas centrs Kim? īsteno savas pastāvēšanas desmitgades programmu Kim? X, kurā cita starpā ietvertas arī izstādes centra ierastajās ekspozīciju telpās un mazāk izzinātā teritorijā. Es turp devos viena un bez kompasa, laikam tāpēc tagad, kad nedēļu pēc apmeklējuma esmu piesēdusies pie raksta par trim izstādēm, prātā visspilgtāk izrādās iespiedusies Dzudzilo tandēma darba meklēšana rūpniecisko ēku labirintā.
Kur tagad jāiet
Spīdēja saule, viss izskatījās urbāni glīti, bet apsolītās bultiņas stiprā saule bija vai nu tikai apžilbinājusi, vai pat izbalinājusi. Klīstot filosofiski atzinīgi pievērsos Māra Bišofa uz mūriem zīmētajām atbildēm uz Kim? eksistenciālo jautājumu "Kas ir māksla?", tās atgādināja par velti biežāk neizmantotā jautājumu/atbilžu formāta potenciālu, risinot kolektīvi nozīmīgas bezrecepšu tēmas, – uzskatāmi veiksmīgi tas īstenots arī nupat latviski izdotajā pasaulslavenā elzasiešu zīmētāja Tomija Ungerera grāmatā Kāpēc es neesmu tu?.
Pēc kāda laiciņa pajautāju kādai līdzās klīstošai meitenei ar telefonu rokā, vai viņa nezina, kurp tagad jāiet, bet tieši tajā brīdī pēkšņi ierējās un mūsu virzienā tik naski nesās taksis, ka svešā meitene izbīlī ieķērās man rokā. Padomāju, ka nupat mūsu redzētās Līgas Spundes un Lienes Pavlovskas izstādes nudien nav psihei draudzīgas, jo principā ir par to, cik trausla un bezcerīgi apdraudēta ir mūsu eksistence, kas pa pusei notiek materiālajā, pa pusei – virtuālajā pasaulē.
Kopumā tomēr visas trīs izstādes gribas saukt par izteikti rotaļīgām vārda visplašākajā nozīmē. Ja neiedziļināmies spēļu teoriju laukos, no prāta neiziet kaut kur konceptuālās mākslas aprakstos jau izmantotā līdzība ar Buratino spico koka degunu, kas pārdur priekškaru ar omulīgā pavarda attēlu, bet aiz tā paveras nevis durvis uz laimīgo zemi, bet īsta elle, kam visas pazīmes sakrīt ar mūsu dārgo pasauli.
Nīšanas bauda
Atzīšos, ka Lienes Pavlovskas ekspozīciju Aizver actiņas un smaidi man tā arī īsti neizdevās atšifrēt, tā palika slēgta pat pēc apzinīgas saistīto tekstu apgūšanas izstādes ceļvedī (tajā lasāma asociatīva Kaspara Groševa apcere), Kim? mājaslapā atrodamās informācijas un mākslinieces intervijas Augustei Petrei portālā arterritory.com. Viscaur akcentēts, ka izstāde ir jāuztver kā "pētījums par indivīda un grupas atbildības korelāciju" un tajā izspēlēta loteriju un politisko vēlēšanu principa negaidītā līdzība. Tomēr ekspozīcija pārāk atgādina pašpietiekamu skatuves noformējumu ar video, pārņem sajūta, ka esam vienkārši ienākuši kādas izrādes spēles laukumā starpbrīdī, un viss. Jācer, ka vide atdzīvojas un iegūst nozīmi, kad tajā notiek performances – 22. augustā un 3. oktobrī – vai solītās Nīlsa Albersa "performatīvās intervences izstādes finisāžā", lai kas ar to arī būtu domāts.
Arī Līga Spunde savās multimediālajās instalācijās reflektē sociālās aktualitātes un dara to gana jaudīgi, drāmas terapijas principiem pakļaujot video, fotogrāfiju tēlus un ķepsīgos poliestera sveķu veidojumus. Šoreiz viņas darbs liek izbaudīt "naida kultūru", kas laikam jau vienmēr kaut kur mums blakus neredzami zeļ un plaukst, un pampst, līdz uzsprāgst labākajās vai sliktākajās krimiķu tradīcijās.
Līgas Spundes izstādi ar apokaliptisko nosaukumu Kad elle būs pilna, mirušie staigās pa zemi iedvesmojis reāls stāsts par 2018. gada 13. jūlijā notikušu kratīšanu kādā Rīgas birojā, kurā daži kolēģi, aizrāvušies ar "nīšanas baudu", izmēģina sociālo tīklu iespējas citu kolēģu spiegošanā un virtuālā spīdzināšanā. Centrālais darbs ir video, kurā aktieri izspēlē arī interneta noziegumu klāstā aizgūtu situāciju – tipisku mūsu laika emocionālās vardarbības paraugdemonstrējumu, kura rezultātā puisis izdarījis pašnāvību. Jāatzīst, ka Līgai Spundei un viņas darba līdzautoriem ir izdevies radīt vizuāli un psiholoģiski iedarbīgu tēlainību.
Lakoniski un brīnišķīgi
Labi, ka nokļūšana līdz trešajai Kim? jubilejas izstādei prasa pastaigu svaigā gaisā, jo Kristas un Reiņa Dzudzilo objekts, kas jūnijā jau guvis panākumus Prāgas Scenogrāfijas kvadriennālē, ir pavisam citāds – lakonisks mākslas darbs ar simbola bezgalīgo ietilpību. Tā nosaukums ZRwhdZ tiek atšifrēts kā vārdi no Vāgnera pēdējās operas Parsifāls: "Zum Raum hier wird die Zeit" ("Par telpu šeit top laiks"), un tajā patiešām uz savas ādas pieredzama brīnumaina pārtapšana.
Paradoksālo ideju par iekļūšanu mūzikas kastītē mākslinieki ir īstenojuši ar instrumentu meistara Aleksandra Maijera un komponista Krista Auznieka palīdzību. Tas viņiem izdevies tik vienkārši un brīnišķīgi, ka šo darbu droši var ierakstīt ne vien autoru radošo sasniegumu virsotnē, bet arī vietējās instalāciju mākslas zelta izlasē.
Izstādes
Laikmetīgās mākslas centrā Kim? līdz 6. oktobrim