Koncerta Neakadēmisks vakars ar Kārli Lāci recenzija. Kārļa Lāča mūzikas vilinājums

Nešaubīgi var teikt, ka šis priekšnesums izvērtās par spilgtu notikumu gan interpretācijas kvalitāšu, gan pašu skaņdarbu ziņā, vairākas kompozicionāli neizstrādātas un mazāk pārliecinošas epizodes vismaz daļēji atsverot emocionālajam piepildījumam un aizrautībai. Spilgti un krāsainiKoncerta pirmajā daļā izskanēja divi lielāka apjoma darbi – klavierkoncerts un 2007. gadā tapušais opuss Nakts soprānam, korim un orķestrim. Klavierkoncerta pirmo daļu autors uzrakstījis jau pirms pieciem gadiem, pēc tam pievērsies citu ideju īstenojumam, un tagad nu četrdaļu ciklu pabeidzis līdz galam, tā pirmatskaņojumu uzticot Agnesei Egliņai. Jāteic, ka tieši koncerta pirmā daļa raksturojama kā viskrāšņākā un aizraujošākā, autoram spilgtas muzikālas idejas paužot ar plašu vērienu un trauksmainu dinamiku un līdz ar to radot neparasti spraigu partitūru, kas saistīja gan ar tematisko materiālu, gan formveidi. Par komponista melodisko apdāvinātību, prasmi atrast saistošus un trāpīgus muzikālos tēlus un spējām veidot loģisku māksliniecisko dramaturģiju liecināja arī klavierkoncerta otrā daļa ar lirisku izjūtu atainojumu. Tomēr cikla trešajā un ceturtajā daļā līdz ar ātrāka tempa un impulsīvāka rakstura atgriešanos parādījās arī vairākas konstruktīvas un estētiskas dabas problēmas. Vispirms jau dabiskā soloinstrumenta tembra regulārā nomaiņa pret sagatavoto klavieru skanējumu skaņdarbu noveda pavisam citā stilistikā, kas nav īsti savienojama ar iepriekšējo tematismu. Taču finālā mūzikas intonācijas līdz ar komponista bagātīgi izmantotajiem valša ritmiem un noskaņām kļuva ne tikai negribēti groteskas, bet arī triviālas, vairs netiekot līdzi pirmās daļas spožajam vēstījumam. Domāju, ka šīs nepilnības pēc vairāk vai mazāk nopietnas iedziļināšanās var novērst – vēl jo vairāk tādēļ, ka skaņdarba pirmā puse šķita ne tikai līdzvērtīga Kīta Emersona klavierkoncertam, ar kura stilu un vēstījumu iespējams vilkt tuvas paralēles, bet pat pārāka par to. Jāpiezīmē, ka Agneses Egliņas un Māra Sirmā vadītā orķestra uzstāšanās bija lieliska – pianiste virtuozo, fakturāli un ritmiski bagātīgo un komplicēto partitūru izspēlēja patiešām droši un aizrautīgi, Nacionālā simfoniskā orķestra stīgu grupa izcēlās ne tikai ar precizitāti, bet arī tembrālu pilnskanīgumu, savukārt koka un metāla pūšaminstrumenti muzicēja tīri un saliedēti, un šāda priekšnesuma kvalitāte līdz ar atbilstošu sitaminstrumentu sniegumu saglabājās arī pārējo skaņdarbu lasījumos.Būtu vajadzīgs lakonismsViendaļīgais opuss Nakts, kuru Kārlis Lācis savulaik sacerēja korim, klavierēm un soprāna solo, bet tagad tam pievienojis arī orķestra partiju, raisīja skeptiskākas izjūtas. Arī šajā darbā bija rodamas vairākas spilgtas un veiksmīgas idejas – vokālā solopartija, kuras aprauto frāzējumu vēl pastiprināja mikrofona radītā reverberācija, un ar to kontrastējošie kora balsu harmoniskie salikumi, taču šos atradumus komponists ekspluatēja pārlieku uzstājīgi, ceļā uz skaisto un līdzsvaroto finālu stājās vairāki klupieni, turklāt orķestris – gluži pretstatā klavierkoncertam – šeit tika izmantots pārāk nedroši. Līdz ar to šis skaņdarbs radītu daudz viengabalaināku un spēcīgāku iespaidu, ja autors vēlreiz palūkotos, kā to pašu varētu pateikt lakoniskāk un skaidrāk. Atliek vien piebilst, ka gan Aijas Vītoliņas, gan VAK Latvija uzstāšanās atbilda mūzikas raksturam un vēstījumam. Rīgas tango un OņeginsIepazīstoties ar 2010. gadā Dailes teātrī iestudēto Frīdriha Šillera traģēdiju Marija Stjuarte Dž. Dž. Džilindžera režijā, atmiņā uzreiz palika arī Kārļa Lāča neparasti spilgtā, jūtīgā un tēlainā mūzika. 30.janvāra koncerts šo priekšstatu apstiprināja vēlreiz, abiem valšiem no teātra izrādes it kā saplūstot intonatīvi un emocionāli vienotā veidolā, apliecinot, ka šī mūzika runā pati par sevi un karalienes Elizabetes I dziļo iekšējo dramatismu sadursmē ar savu nesamierināmo sāncensi iespējams izjust arī bez Šillera traģēdijas klātbūtnes. Līdzīgas jūtas atstāja arī seši fragmenti no 2006. gadā tapušā, Oskaram Strokam veltītā viencēliena baleta Rīgas tango līdz ar pirmatskaņojumu – Balles deju no gaidāmā mūzikla Oņegins. Abos gadījumos te pilnā mērā izpaudās Kārļa Lāča spožais muzikālā raksturotāja talants, Rīgas tango intonācijas veidojot ne tikai profesionāli noslīpētas stilizācijas līmenī, bet arī ar ebreju skaņumākslai raksturīgu patiesu smeldzi, spriega pārdzīvojuma klātesamību un dzīves traģiskuma apjautu. Un vēl viens pārsteigums šeit izrādījās Jurija Savkina spēle – pirmkārt, pēc savas emocionālās iedabas nepārprotami atbilstoša šāda tipa mūzikai, otrkārt, apveltīta ar augstu profesionālo meistarību, kur virtuozitāte apvienojās ar niansētu tembrālo gammu. Par košu, precīzu un atraisītu te saucama gan Māra Sirmā vadīto interpretāciju kopaina, gan arī orķestra saskaņa ar vijolnieku, akordeonisti un pianistu. Saksofonists Gints Pabērzs ir Kārļa Lāča domubiedrs jau no studiju laika, tādēļ arī abu mūziķu saspēles īpašais vijīgums, plūdums un izsmalcinātība brīnišķīgajā svītas Rhythm Drive finālā un skaņdarbā Saulriets neizbrīnīja. Svītas pēdējā, septītajā daļā pausto emociju valdzinājums un izcilais saksofonista priekšnesums toties palīdzēja formulēt noslēguma secinājumus – pirmkārt, 30.janvāra koncerts liecina par reti veiksmīgiem atradumiem LNSO repertuāra izveidē un sadarbībā ar solistiem un diriģentu, otrkārt, šī uzstāšanās uzlūkojama par mākslinieciski pilnvērtīgu paraugu klasiski izglītotu mūziķu izpausmēm neakadēmiskajā žanrā. Visbeidzot: nešaubos, ka koncerta programmā pieminētās Kārļa Lāča viena gada studijas kompozīcijā Jura Karlsona vadībā bijušas ļoti noderīgas, tādēļ arī šādu studiju turpinājums komponista jaunradei, manuprāt, nāktu tikai par labu.