Kad 1956. gadā tapa šveiciešu dramaturga Frīdriha Dirrenmata Vecās dāmas vizīte, Eiropa joprojām atguvās no kara sekām, taču jau ar samērā skaidru skatu nākotnē. Sižets par piedošanas iespējamību vai neiespējamību un labklājības slazdu, kura dēļ var upurēt pat ne ideālus, bet elementārus principus, ir visnotaļ aktuāls arī mūsdienās. Tiesa gan, Dirrenmats ir diezgan didaktisks, un tas ir izaicinājums režisoram, kurš nevēlas šai didaktikai akli ļauties. Indra Roga pēc ilgāka laika kā režisore strādā uz lielās skatuves, un Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra trupa viņai ļaujas enerģētiskā, ironiski spriganā spēles priekā.
Pirms 25 gadiem Ills Klāru paveda un pameta, viņa bija spiesta aizbraukt un zaudēja bērnu, taču, kļuvusi pasakaini bagāta, viņa atriebās, bet izdarīja to elegantā cinismā, nostādot izvēles priekšā pilnīgi visus savas dzimtās pilsētiņas iedzīvotājus. Tā vienā teikumā var izstāstīt Vecās dāmas vizītes sižetu. Taču interpretācija slēpj sevī daudz lielisku atklājumu. Indra Roga iestudējumā apvieno gan Brehta episkā teātra pārzināšanu, gan savai daiļradei tik raksturīgo spēles teātri, klaunādi kā nopietna materiāla atslēgu.
Briesmone un upuris
Scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis ar šo materiālu strādā jau otro reizi: viņa biogrāfijā ir scenogrāfija ne pārāk veiksmīgajam Alekseja Girbas iestudējumam (2016) Liepājas teātrī. Šoreiz mākslinieks piedāvā nevis vairāk vai mazāk reālistisku mazpilsētas vidi, bet gan biedējošu, daļēji zemē iegrimušu dzelzsbetona konstrukciju, kas pirmajā brīdī atgādina saspridzinātos Hitlera bunkurus Polijā. Kostīmu māksliniece Anna Heinrihsone šai videi perfekti pieskaņojusi pilsētiņas iedzīvotāju kostīmus, kas, notikumiem attīstoties, pamazām apaug ar zelta aksesuāriem, un fināla iznācienā visa brašā kompānija izsoļo jau tīrā zeltā. Nemainot dekorāciju, visa darbība, kas lugā pārceļo no vienas vietas uz otru, iegūst lielāku nosacītību, ko pastiprina Oskara Pauliņa gaismu kūļi piedūmotajā skatuvē.
Šī ir izrāde, kuras noskaņu ļoti lielā mērā veido Kārļa Lāča mūzika – viņš pats pieminējis Balkānu mūzikas klātbūtni, taču partitūrai pilnīgi noteikti ir sakars arī ar klezmeru tradīciju. Kādā brīdī šķiet, ka ir arī Kaukāza motīvi, kas sasauktos ar galvenās varones šķietami armēnisko uzvārdu, savukārt izrādē skanošajām dziesmām pilnīgi noteikti ir Brehta songu funkcija, komentējot uz skatuves notiekošo.
Danas Bjorkas Klāra Cahanasjana nemitīgi maina veidolu, saglabādama savu plēsonīgo mērķi nomedīt seno pāridarītāju. Viņas vecums nav nosakāms, kaut pēc izteiktajām replikām teorētiski ir sarēķināms, un tad jau nekāda īpaši vecā šī dāma nav. Uz Klāru noteikti nevar skatīties kā uz reālu būtni, viņa ir reizē briesmone un upuris, kas brēc pēc taisnās tiesas. Daudz kas šajā būtnē ir biedējošs, tāpat kā viņas miesassargi, kas Dmitrija Jegorova un Mariano Kronopio veidolā reizē ir smieklīgi un baismīgi.
Karikatūriski ir Ivana Streļcova atveidotie trīs Klāras vīri, savukārt izteiktā groteskā spēlētie aklie kastrāti zaķu maskās Kobijs un Lobijs, kurus nepārejošā falsetā izdūdo Mihails Širjajevs un Vadims Grosmans, ir vieni no baisākajiem iestudējuma tēliem, jo, kaut arī izskatās komiski, viņi visuzskatāmāk iemieso Klāras atriebības vērienu un nežēlības pakāpi: reizē ar redzi un vīrietību viņiem atņemts jeb kas personisks, viņi ir kā klēpja sunīši, kuriem var pasvilpt kaprīzes pēc.
Mēs esam Eiropā
Gillenas iedzīvotāju galerijā izpaužas režisores prasme saliedēt un saturēt kopā ansambli. Ne velti Indra Roga reklāmas video stāsta, ka aktieri ir ļoti atsaucīgi ar idejām, tomēr tās jāiegroza vienā virzienā, lai katrs nerautu uz savu pusi. Tieši tas varētu būt iestudējuma lielākais izaicinājums, kad izrāde ieies repertuāra teātra rutīnā un tiks rādīta reizi vai divas reizes mēnesī.
Aktieru ieraksti sociālajos tīklos liecina, ka trupai pamazām pāri veļas arī rudens un ziemas sezonas vīrusu lavīna. Tas nozīmē pēkšņu ielēkšanu lomās, kas tik ritmiski sabalansētai izrādei uzreiz ir zināms apdraudējums. Gillenas ļaudis sākumā šķiet labsirdīgu vientiešu bars. Te ir rosīgs, bet brīžiem mehāniskai lellei līdzīgs Birģermeistars – loma, kas uzreiz pēc radikāli atšķirīgā Kērejas Kaligulā pievērš uzmanību faktam, cik talantīgs papildinājums teātra trupai ir Volodimirs Gorislavecs. Par viņu teātra mājaslapa gan sniedz ļoti pretrunīgas ziņas, it kā runa būtu par diviem aktieriem, no kuriem viens laikam taču ir štatā un spēlē vecākās izrādēs, bet otrs ir pieaicinātais aktieris, kurš piedalās pēdējos divos jaunākajos iestudējumos. Volodimirs Gorislavecs perfekti pārvalda grotesku, strādā pēc Brehta episkā teātra atsvešinājuma principa, kādos brīžos uz dažām frāzēm izkrītot no maskas, lai parādītu, ka pārējā laikā šis varonis nemitīgi spēlē to, kas viņš nav.
Pārējo tipāžu vidū enerģiski izceļas vis vairāk izkāpinātais tēls – Mārtiņa Upenieka Skolotājs, kurš krieviski brīžiem runā ar tādu akcentu, ka nav iespējams saprast pilnīgi neko, bet svarīgākajā monologā viņš pāriet uz latviešu valodu, un viņa teikto vairāk nekā brīvi krieviski interpretē Aleksandra Maļikova Ārsts. Tieši Skolotāja tēlā izpaužas pilsētas iedzīvotāju liekulība, vārdos apstiprinot atbalstu Illam, bet pa tiesībā jau sen pieņemot lēmumu, ka upurēs viņu, lai gan vēl nesen viņu gribēja iecelt par jauno birģermeistaru. Pēc šīs ainas latviešu valodas iestarpinājumi parādās vēl vairākkārt, tomēr man negribētos piekrist feisbukā lasītai domai, ka tas šo izrādi padara politisku, turklāt tādu, kurā latviešu radošā grupa izsmej latviešus uz krievu teātra skatuves. Provinciālismu gan izrāde izsmej, turklāt visai dzēlīgi, un regulārie izsaucieni, ka mēs taču esam Eiropā, šo iespaidu tikai pastiprina.
Daži citi tipāži iezīmēti skopāk, kā to nosaka dramaturģiskais materiāls, – runa ir par Anatolija Fečina Mācītāju un Jevgeņija Čerkesa Policistu. Konstantīna Ņikuļina Gleznotājs parādās pavisam epizodiski, un, pateicoties stipri mainītajam vizuālajam tēlam, aktieris ir atpazīstams ar lielām grūtībām – šajā ziņā arī izrādes stilistika ir nevainojama, tēli ir vizuāli izteiksmīgi un arī izteikti pārspīlēti.
Kad pēc pirmā cēliena jau radies iespaids, ka viss ir skaidrs un nekā jauna vairs nebūs, darbībā aktīvāk iesaistās Illa ģimene. Illa sievas loma ir lielisks, niansēs precīzs Jeļenas Sigovas darbs, kurā apvienojas tirgotājas pragmatisms un sievišķīgs aizvainojums, tāpēc ka Ills, ja vien Klāra gribētu viņu atpakaļ, taču aizskrietu neatskatīdamies. Nataļjai Smirnovai un Ņikitam Osipovam meitas un dēla lomās ir samērā pakārtotas funkcijas, viņu raksturiem nav iespējas sevi parādīt. Savukārt gana interesanti uzdevumi doti vairākiem Latvijas Kultūras akadēmijas studentiem.
Just vai nejust līdzi
Mārtiņš Zīverts savulaik lugā Nauda daudz pieticīgākā mērogā risināja atriebības alkas, ko atraisa pēkšņi iegūta bagātība, liekot restorāna apmeklētājiem lēkt pār ubaga spieķi. Klāra Cahanasjana ir nopirkusi visu, ko var nopirkt, – rūpnīcas, zemi, tagad arī cilvēkus. Danas Bjorkas interpretācijā tā ir sieviete, kura savu patieso būtību ir bijusi spiesta nogalināt, tā pēc izrādē nav piedošanas un laimīgu beigu. Nozieguma un soda, piedošanas un atriebības, taisnīguma un kolektīvās linča tiesas motīvi šajā sezonā Latvijas teātros ieskanas dažādās kombinācijās un gan sižetiski, gan estētiski pat ļoti atšķirīgās izrādēs (var pieminēt pēdējos divus iestudējumus Latvijas Nacionālajā teātrī Suņu ciema Nelaimes lācis un Maigā vara , un tie nav vienīgie piemēri).
Vecās dāmas vizītē skatītājam ir jāizšķiras, vai Klāras vietā piedot Illam un just viņam līdzi vai arī miljardieres atriebības alkas attaisnot, vienlaikus tomēr nosodot veselas iedzīvotāju kopienas iesaistīšanu kolektīvā slepkavībā, ko attaisnot nav iespējams. Dirrenmats iezīmē drūmu paradoksu – ja nebūtu Illa nodevības jaunībā, Klāra nekad nekļūtu par bagātnieci un faktiski pasaules valdnieci, bet būtu parasta provinces pilsētiņas iedzīvotāja. Taču nauda un vara nespēj kompensēt cilvēcisko traģēdiju, kas salauzusi Klāru. "Pasaule pataisīja mani par ielasmeitu, tagad es padarīšu pasauli par publisko namu," kādā brīdī saka Klāra.
Danas Bjorkas un Rodiona Kuzmina va roņu saikne veido izrādes asi, kaut arī vi ņiem nemaz nav tik daudz divskatu. Illa loma Rodiona Kuzmina karjerā ir nozīmī ga savas amplitūdas dēļ. Pašpārliecināts, pievilcīgs, autoritatīvs jaunais līderis – jā, ne pārāk veiksmīgs ģimenes dzīvē un ar daudz ko samierinājies (galu galā šī ir diez gan nožēlojama pilsētele). Satiekot Klāru, patiesi priecīgs un gatavs atcerēties to, kas abu starpā bijis skaists un romantisks, bet bez aizdomu ēnas par sava nodarījuma sekām. Izrādes gaitā aktieris precīzi parāda Illa ceļu no pašpārliecināta veiksminieka līdz izstumtajam, kurš nekļūst nožēlojams, bet pieņem notiekošo kā neizbēgamību.
Rīgas Krievu teātra jauniestudējuma veiksmi lielā mērā nosaka aktieru atdeves līmenis un spēles veids, kas neļauj ieņemt viennozīmīgi augstprātīgu attieksmi pret pilsētiņas necilajiem varoņiem. Viņi ir smieklīgi, nožēlojami, tomēr – kurš būs tas, kas metīs akmeni pirmais? Tomēr beigās, kad kolektīvais lēmums ir iznīcināt vienu no savējiem taustāma labuma vārdā, izrādes intonācija mainās. Zeltā tērpto ļaužu maršējošajā pulkā jaušams kas biedējošs. Un tieši no šādām briesmām – iztirgot sirdsapziņu – mūs brīdina izrāde.
Vecās dāmas vizīte
Rīgas Krievu teātrī 12.I plkst. 19, 13.I plkst. 17, 16.II, 14., 15.III plkst. 19
Biļetes Biļešu servisa tīklā EUR 15–35