Britu mūsdienu dramaturgs Dankans Makmilans droši var pretendēt uz pandēmijas laika Latvijā visbiežāk iestudētā autora titulu. Režisors Dmitrijs Petrenko pēc Dailes teātra pagājušā gada izrādēm Elpa un Monstrs tikko laidis klajā savu trešo Makmilanu – 1 000 000 labu lietu Liepājas teātrī (izrāde tiek spēlēta Liepājas teātra mazajā zālē koncertzālē Lielais dzintars), kas savukārt ir jau trešais konkrētās lugas iestudējums uz Latvijas skatuvēm pusotra gada laikā pēc Ineses Mičules versijas Valmierā un Rēzijas Kalniņas – Rīgas Krievu teātrī. Makmilana radītais teksts vienam aktierim Every Brilliant Thing (2014) ar dažādi latviskoto nosaukumu, kuru ērtības labad turpmāk dēvēšu par Labajām lietām (Liepājas izrādes tekstu tulkojis Andris Kuprišs), faktiski vairāk uzskatāms par scenāriju instrukciju, kas realizējama, aktierim tieši sadarbojoties ar publiku, tāpēc acīmredzot pamatoti par lugas līdzautoru uzskatāms tās pirmais izpildītājs īru stendapkomiķis Džonijs Donaho.
Ieklausies un atveries
Luga ir kāda cilvēka monologs, kurš, kopš bērnības pieredzējis mātes depresiju un vairākkārtējus pašnāvības mēģinājumus, mēģina palīdzēt vispirms mammai un vēlāk pats sev, veidojot miljons labo lietu sarakstu. Saturiski tas ir stāsts par depresijas mānīgo dabu, par līdzatkarību un emancipāciju, par pieaugšanu, mīlestības un mazo lietu lielo spēku. Un, lai arī no pirmā acu uzmetiena šis teksts atgādina vienkāršotu pašpalīdzības brošūru un Koelju labo domu grāmatiņu koncentrātu, tomēr spēles forma, ko tas pieprasa, nodrošina ko tādu, pēc kā acīmredzami šobrīd pasaule ir ļoti noilgojusies.
|Parasti man riebjas šādas lietas, bet šoreiz es biju neticami aizkustināts," pēc Donaho nospēlētās Labo lietu izrādes nelielā off-Broadway jeb ārpus Brodvejas teātrī 2015. gadā rakstīja The New York Times galvenais teātra kritiķis Bens Brentlijs. Tieši tos pašus vārdus gribējies teikt pēc visām triju režisoru un piecu aktieru radītajām Latvijas Labo lietu versijām – tas, kas bieži mulsina, kaitina un nogurdina, šoreiz sasilda un aizkustina. Kaut it kā jau nekas īpašs spēles laukumā nav noticis.
Makmilans izpildītāja ziņā atstāj gan galvenā varoņa dzimumu, gan vecumu, tikai attiecīgi aicina pieskaņot tekstā minētos gadskaitļus un mūziku. Latvijā visi bijuši vīrieši 30+ kategorijā – Mārtiņš Meiers, Ivans Streļcovs, Anatolijs Fečins un nu Liepājā – Edgars Ozoliņš un Gatis Maliks. Un visi it kā arī dara vienu un to pašu – pirms izrādes individuāli aprunājas ar katru skatītāju, iedodot lapiņu ar numuru un «labo lietu», kas kādā brīdī būs skaļi jānolasa. Dažiem skatītājiem izrādē ir tiešām nozīmīgas lomas – psihoterapeite, veterinārs, tēvs, mīļotā meitene, pasniedzējs. To visu paredzējis jau autors, un no aktiera tiek gaidīta vienlaikus absolūta precizitāte (jānosauc tieši tie skaitļi, kas redzami lapiņās skatītāju rokās) un elastīgums, un improvizācija, jo "partneri" var gadīties pilnīgi neparedzami.
Režisora ziņā paliek panākt konkrētā aktiera atvēršanos, uzticēšanos, ieklausīšanos… patiesību galu galā. Un tieši to Dmitrijs Petrenko Liepājā arī panāk.
Edgars Ozoliņš vienmēr ir bijis aktieris ar noslēpumu, intriģējošs. Viņa izrādes versija ir ļoti klusa un intīma, skatītājs jau no paša sākuma te ir uzticības persona, draugs un sarunu biedrs. Katram klusām pienāks klāt, iedos lapiņu un atļaus kļūt par liecinieku kaut kam ļoti personiskam, trauslam, ko gribas sargāt un atbalstīt. Tik ļoti, ka visa zāle Veco zābaciņu neveiklā karaokes versijā dziedās aktierim un viņa partnerei līdzi. Edgara Ozoliņa varonī ir vairāk empātijas, pieņemšanas, piedošanas, izlīdzināšanās un, jā, arī cerības. Jeb, kā rakstījis Ojārs Vācietis: "Es ļoti stipri klusām saucu tevi."
Gata Malika aktieriskā daba ir racionālāka, atturīgāka, viņš, šķiet, vairāk publiku uztver kā pretinieku, kurš ir jādabū savā pusē. Bet, kad tas izdodas, var tikt klāt arī sirdij. Lapiņas skatītājiem te ļauj izvilkt pašiem, dažus, kuri mēģina slēpties, ātri atmasko ar jokiem. Šajā stāstā dramatiskā amplitūda ir lielāka, jo vairāk ir dusmu, nolieguma, slēpšanās. Beigas te ir sāpīgākas, jo zaudē cilvēks, kas tiešām ir cīnījies, cik spējis.
Sentimenta intonācija
Skatoties Labās lietas, visi iesaistītie neizbēgami nonāk tik tuvu cits citam, ka ir grūti novilkt robežu starp lomu un pašu. Interesanti, ka abi Liepājas aktieri droši vien ar režisora ziņu kā sāpīgāko fiasko sava tēla dzīvē akcentē laulības izjukšanu, tikai Edgara Ozoliņa varonis, šķiet, no šīs emocionālās bedres tomēr tiek ārā, bet Gata Malika varonis… varbūt arī ne. Jo vispār jau skaidru atbildi, ar ko šis stāsts beidzas, dramaturgs nedod. Gan Mārtiņa Meiera Valmieras, gan Gata Malika Liepājas versija ļauj domāt arī par to iznākumu, kad neviena labā lieta vairs nepalīdz.
Dmitrijs Petrenko Liepājā izšķīries par konsekventu Makmilana teksta lokalizēšanu, un to var tikai atbalstīt. Tādas labās lietas kā "Ģirta Ķestera mati" un "Sandras Glāzupas balss" uzreiz atbruņo auditoriju, bet tās pašas Sandras Glāzupas balsī ierunātā 2003. gada Liepājas izrādes Stikla kalns audioreklāma kā laikmeta zīme ir asprātīga. Droši vien varēja iet vēl tālāk un katram aktierim ļaut izvēlēties arī savu īpašo dziesmu, kāda ir katra cilvēka jaunības pleilistē, – to, kuru vienmēr gribējās pagriezt skaļāk un pilnas sirds brīžos skaļi raut līdzi. Kaut nenoliedzami patlaban abās izrādes versijās izmantotā ģimenes grupas The Kelly Family dziesma, veltījums mirušajai mātei, bija megapopulāra arī Latvijā un uzrauj vajadzīgo sentimenta intonāciju.
Nopurinot sentimenta putekļus un atceroties, ka šī tomēr ir izrāde, ko pārdod par naudu, nevar neredzēt arī dažus formālus "bet". Brīžiem izrādes temps ir par strauju un ierauj prožektoru gaismā vēl nepieradušu skatītāju. Savukārt citbrīd skatītāju iejušanās lomās ir tik radoša un neparedzama, ka aktieri netiek līdzi. Zināma problēma ir arī krēslu novietojums koncertzāles Lielais dzintars eksperimentālajā zālē (scenogrāfa šoreiz nav, tikai gaismu pults Dainara Albuža rokās), jo, sēžot divās trijās viena līmeņa rindās praktiski noslēgtā aplī, daļai skatītāju pārāk ilgu laiku neizbēgami nākas būt aiz aktiera muguras, lai tiešām piedalītos notiekošajā pēc būtības. Tāpat jācer, ka, sākoties normālam izrāžu spēlēšanas ritmam, Gatis Maliks nostabilizēsies tekstā.
Bet galvenais ir jau tagad – iespēja satikties, padomāt un nosaukt vārdā vienlaikus tik vienkāršas un grūtas lietas.