Pagājušā gadsimta 80.– 90. gadu mijā, kad Latvijas prese bija izkļuvusi no cenzūras žņaugiem, laikrakstos un žurnālos arvien regulārāk sāka parādīties raksti par noslēpumainām parādībām. Citplanētiešu vizītes un Lieldienu salu statuju mīklas, raudošas akmens sejas uz Marsa un spoku apsēstas mājas – noslēpumu spektrs bija plašs un daudzveidīgs, un par tiem rakstīja gan sensāciju kāri, gan gluži nopietni izdevumi. Tomēr no savas toreizējās aizrautības ar šāda veida publikācijām neatceros nekad pieminētu " Djatlova pārejas incidentu", par kuru pilnīgi nejauši sāku interesēties tikai aptuveni pirms gada. Taču, tā kā internetā atrodams pietiekami daudz rakstu un kanālā YouTube – vesela virkne dokumentālu filmu, arī šis pagātnes noslēpums lasītājam vairs nav gluži svešs. Līdz ar to krievu rakstnieces Annas Matvejevas tikko latviski tulkotais un izdotais romāns Djatlova pāreja raisa interesi kā teksts, kas balstīts vienlaikus gan dokumentos par šo neizskaidrojamo atgadījumu, gan autores piedāvātā risinājumā.
Ziņkāres stimulēšana
Par "Djatlova pārejas incidentu" dēvē notikumu, kas risinājās 1959. gada februārī Ziemeļurālos, kur deviņu profesionālu tūristu grupa, lielākā daļa – Urālu Politehniskā institūta studenti –, devās pārgājienā, lai godinātu partijas kongresa gadadienu. Pārgājienā, kam jau agrāk ekstrēmajā tūrismā rūdītajiem ceļotājiem nevajadzētu sagādāt nekādas grūtības, visa grupa vienas nakts laikā gāja bojā, turklāt tādā veidā, ka nāves cēlonis joprojām palicis nenoskaidrots. Daudzās nesaprotamās detaļas, kas apvij šo traģēdiju, raisa neskaitāmas versijas par tās apstākļiem – no citplanētiešu vizītes un sniega cilvēka uzbrukuma līdz slepenu PSRS kaujas ieroču izmēģinājumiem teritorijā, kur bija ieklīdusi nelaimīgā grupa, un vietējo iedzīvotāju mansu šamaniskajiem rituāliem un burvestībām.
Neskaidrību vēl papildina acīmredzami koriģētie lietas dokumenti, pavirši uzrakstītie vai falsificētie atzinumi (piemēram, kaut gan lielākajai daļai upuru tika konstatēti smagi dīvaina rakstura ievainojumi, kā nāves cēlonis visiem minēta "nosalšana") un noslēpumainība, kas šim incidentam ilgus gadus neļāva nonākt atklātībā. Šis apstākļu kopums rosina gan ziņkāri, gan iztēli, arī literāro.
Sniegs uz grīdas
Anna Matvejeva savā romānā izmanto, kā norādīts priekšvārdā, gana daudz autentisku oficiālo dokumentu, kas saistīti ar Djatlova pārejas incidentu. Tekstā šie dokumenti – izmeklēšanas protokoli, jauniešu dienasgrāmatu teksti, pie upuriem atrasto priekšmetu saraksti, autopsijas slēdzieni – iespiesti kursīvā, dodot lasītājam iespēju, ja ir tāda vēlēšanās, lasīt tikai faktu materiālu, nevis ap tiem savīto romāna tekstu. Taču paralēli dokumentālajam Djatlova pāreja risina stāstu par jaunu mūsdienu sievieti – rakstnieci, kurai šī gadījuma izpēte kļūst par sava veida pagrieziena punktu dzīvē.
Annas dzīvi apēno šķiršanās no vīra, kurš aizgājis sākt jaunu, skaistu dzīvi pie sievas draudzenes. Taču viņas vientuļo eksistenci divatā ar kaķi piepeši kā deus ex machina pārtrauc dīvainu notikumu virkne – kādudien sava dzīvokļa kāpņu laukumiņā sieviete šķiet saskatām mīņājamies slēpotāju grupiņu, kas pēc brīža izrādās pagaisusi, bet uz grīdas ir palicis sniegs; negaidot mirst pensionētais kaimiņš, kurš, izrādās, jaunībā bijis saistīts ar Djatlova incidenta pētniecību, bet Annas domas uzmācīgi urda kāds dīvains telefona numurs.
Pārdabisko parādību virtene neizsīkst arī brīdī, kad Anna ķeras pie lietas izpētes un sāk rakstīt par to romānu, – viņas dators ik pa brīdim pats raksta tekstu kā savdabīgas bojāgājušo jauniešu vēstules no viņsaules, turklāt sieviete savā aizrautībā ar mīklas minēšanu pat it kā neievēro šīs dīvainības. Pagātnes noslēpuma minēšana viņai kļūst par veidu, kā pašai šķērsot savu šķietami nepārvaramo kalnu pāreju, psiholoģiski uzveikt nodevības radīto iekšējo sastingumu un rast iemeslu dzīvot tālāk.
Drāma vienmēr
Jāatzīst, ka Annas stāsts romānā varētu būt bijis vairāk izvērsts: vēstījums ir pastrups un fragmentārs, sižets virzās uz priekšu lieliem lēcieniem, bet sakritību un stereotipisko situāciju skaits liek domāt, ka šis patiesībā ir tikai dokumentālajam fonam pakārtots vēstījums. Līdz ar to teksts, kam izvēlētā materiāla un dubulto sižeta līniju dēļ bija potenciāls kļūt par spēcīgu psiholoģisku vēstījumu, paliek gan nenoliedzami aizraujoša, taču viendimensionāla stāsta plaknē, un lasītāju daudz vairāk par Annas dzīves peripetijām interesē mīklas atrisinājums.
Nevar izslēgt, ka autores mērķis ir bijis tieši šāds: pievērst uzmanību ne tikai noslēpumam, kas ietver neatminētu un bezjēdzīgu traģēdiju, bet arī tam, ko šis notikums simbolizē – cilvēka dzīvības vērtību vai drīzāk tās trūkumu padomju režīma apstākļos (to spilgti ilustrē romānā citētās upuru vecāku sašutuma un neizpratnes pilnās vēstules), ideoloģijas ikonizētā "cilvēka – dabas kroņa" sadursmi un zaudējumu cīņā ar lielāku varu (dabas, politisko vai pārdabisko), sava veida stāstu par padomju Titāniku, proti, to, kā – diemžēl uz cilvēku dzīvības rēķina – tiek sagrauts mums tik dārgais hubris. Annas stāsts šādā aspektā ir tikai ietvars, kurā izvietots daudz krāsaināks materiāls. Lai gan rakstniece beigās piedāvā savu versiju par noslēpuma atminējumu, tomēr jaušams, ka tas tiek darīts, lai noslēgtu sižetu, taču diez vai ir galavārds šajā lietā, kas, tāpat kā Annas stāsts, finišē uz atvērtas nots.
Romāna priekšvārdā sižeta "stereo" efekts skaidrots kā robežlīnija starp traģēdijas un drāmas jēdzieniem: "... traģēdijā sažņaudz dūres, drāmā sāp sirds, traģēdija notiek šobrīd, drāma – vienmēr." Tā varbūt zināmā mērā ir šifra atslēga: pagātnes traģēdijas risināšana ļauj varonei uzvarēt savu personisko drāmu, jo metaforiskie kalni mums katram ir savi. Pēc Djatlova grupas bojāejas toreizējā Miroņu kalna pāreja tiek nosaukta grupas vadītāja Igora Djatlova vārdā. Jautājums, cik augstu cenu ir vērts samaksāt par ārēju un iekšēju kalnu šķērsošanu, paliek atvērts.