Laikā, kad krievu kultūra tiek turēta aizdomās par latentu iedvesmošanu imperiālistiskām idejām, Latvijas teātri no krievu literatūras nav norobežojušies. Domājams, ne tikai tāpēc, ka tā – gribam to vai ne – ir visas cilvēces intelektuālā mantojuma daļa un veido tās dažādo domu un balsu polifoniju, bet arī tāpēc, ka informētais vienmēr ir bruņots. Ir vērts par dzīves absurdu, lai cik tas būtu nežēlīgs, runāt ar to rakstnieku vārdiem, kuri paši to ir piedzīvojuši.
Aktuālāk nekā jebkad
Novembra beigās Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra Lielajā zālē pirmizrādi piedzīvoja Mihaila Bulgakova garstāsta Suņa sirds uzvedums, atgādinot, ka rakstnieka nepārspējamā satīra, atmaskojot padomju varu un tās līdzskrējējus un nesaudzīgi pētot cēloņus, kas cilvēku padara par to, kas viņš ir, šobrīd ir aktuālāka nekā jebkad. Kijivā dzimušais krievu autors tikpat aizrautīgi, cik, piemēram, pārskatāmā pagātnē Valmieras Drāmas teātrī jau iestudētajā romānā Meistars un Margarita un lugā Zojas dzīvoklis, arī šoreiz notikumus risina paradoksālajā nepa laikā, kad valsts vara, manipulējot ar cilvēka instinktiem, īslaicīgi radīja maldīgu priekšstatu par viņu rīcības brīvību. Bulgakovs laikus liek atteikties no ilūzijām par iespēju ar varu pārveidot cilvēku. Šī darba un izrādes politiskais zemteksts ir kā uz delnas.
Garstāsts patiesi uzjautrina un aizrauj – rakstnieks ar nelieliem, bet zīmīgiem pārspīlējumiem izskaistina jau tā neprātīgo pagājušā gadsimta 20. gadu padomju Krievijas realitāti, pārliecinot lasītāju par tās īstumu tieši tāpēc, ka tā šķiet tik neiespējama. Arī sižets ir ārkārtīgi dinamisks. Tas sākas, Maskavas pavārtēs klaiņojošajam sunim Šarikam bezkaislīgi apcerot savas dzīves prozu. Pēc tam, negaidīti nokļuvis gluži buržuāziskā pārticībā pie profesora Preobraženska un ieguvis Šarika vārdu, viņš eksperimentālā kārtā tiek cilvēciskots, kad jaunais saimnieks un viņa tikpat inteliģentais palīgs dakteris Bormentāls viņam transplantē kautiņā miruša recidīvista hipofīzi un sēkliniekus. Turpinājumā strauji evolucionējošais Šariks ar apskaužamiem panākumiem apgūst progresīvos proletariāta uzvedības standartus, kas apdraud visu un visus, līdz noved pie nežēlīga atrisinājuma, par ko ir spiesti izšķirties visādā ziņā humānie, bet arī pašsaglabāšanās instinkta vadītie ārsti.
Režisora Dmitrija Petrenko galvenais izteiksmes līdzeklis ir apzināti lēns izrādes ritms, kas no precīzi izraudzīta paņēmiena izrādes laikā diemžēl kļūst par tās uztveres kavēkli. Sākotnēji tas uzsver apkārt notiekošā ārprāta neizbēgamību, neiespējamību no tā izrauties, hipnotisku monotoniju, kas pieradina un piespiež ārkārtējo uzlūkot kā normu. To ievada Jevgeņija Čerkesa miegainā Šarika nesteidzīgā uznākšana uz skatuves no skatītāju zāles tālākajām ieejas durvīm un nepiespiestā skatuviskā eksistence kā runā, tā kustībās. Taču turpmākie sižeta samezglojumi izskan it kā starp citu, it kā neobligāti. Uz skatuves notiekošajā ir maz, par ko smieties, un maz, par ko šausmināties, tāpēc pārsteidzošā kārtā izrāde pretstatā tekstam ir… garlaicīga.
Domājams, tā nav dramatizējuma autora Aleksandra Zapoļa vaina, jo viņš veikli ir sakoncentrējis daudzos naturālistiski tieši tvertos notikumus un iesaistītās personas, piemēram, atsakoties no seksuāla rakstura problēmu māktajiem pacientiem profesora pieņemšanā, kuru dialogus asprātīgi izspēlē mājkalpotāja Zina un virēja Darja. Viņas vieglprātīgi izsmej savu darba devēju, no kura labvēlības pašas ir atkarīgas. Skatītāja koncentrēšanos stāstam drīzāk kavē režisora mēģinājums apgūt mākslinieciski pašpietiekamo un monumentālo scenogrāfisko risinājumu. Tā autori Krista un Reinis Dzudzilo sev raksturīgajā semantiski piesātinātajā minimālismā tik tiešām radījuši tekstam paralēlu vizuālo dramaturģiju, uzskatāmi atklājot šī jēdziena būtību.
Nākamais pakāpiens
Gandrīz visu skatuves muti aizņem sešskaldņa formas figūra, kas smagnēji griežas ap savu asi, publikai atsedzot pa vienai plaknei, ko aizklāj melni priekškari. Uz katra no tiem uzdrukāts viens kirilicas burts, un visi kopā tie veido vārdu "sirdis". Izrādes gaitā mājkalpotājas svinīgā nopietnībā priekškarus pa vienam noritina, atklājot aiz tiem paslēptās telpas. To nomaiņa pati par sevi virza notikumus, un to askētiskajos interjeros neuzkrītoši ietvertas daudznozīmīgas asociācijas, kuru apguvei un izzināšanai ar izrādes laiku nepietiek. Iedarbīgākās no tām ir kāpnes, kas ved uz profesora dzīvokli vai arī tikpat labi uz sociālās hierarhijas nākamo pakāpienu, un reprezentatīvi stīvā karogu zāle, kurā zem brīvās un demokrātiskās Eiropas Savienības 27 dalībvalstu karogiem slapstās ārvalstu aģents, meklējot vietu savam nospodrinātajam sirpim un āmuram.
Masīvās, bet viscaur izmantoto koka paneļu dēļ izsmalcinātās konstrukcijas vēriens, ko spilgtina Oskara Pauliņa atjautīgais gaismu risinājums, kurā krīt dinamiskas un atkarībā no iekštelpas formas atšķirīgas ēnas, disonē ar faktisko un simbolisko šaurību, kādu piedzīvo Preobraženskis, kad viņam visu sabiedrības dzīves jomu kolektivizācijas ietvaros tiek atņemta dzīves, darba, domāšanas un galu galā arī personiskās brīvības telpa, – visa skatuviskā darbība norit šaurā vietā starp proscēniju un augstajām sienām. Turklāt rekvizīti – gaismekļi, pulksteņi, karogu turētāji un skavas, kurās nostiprināt spožā zeltā spīdošo piecstaru zvaigzni un citus ideoloģiskos atribūtus, – izvietoti tik augstu, ka līdz tiem bez kāpnēm aizsniegties nav iespējams. Tas profesoram liek justies kā svešiniekam savos komfortablajos un, galvenais, sociālajam statusam atbilstošajos septiņu istabu apartamentos. Apokaliptisko noskaņu uztur Annas Fišeres tālām kosmiskām skaņām piestrāvotā mūzika, kas pavada varoņus, viņiem sastopoties ar jauno realitāti.
Nepateicīgs uzdevums
Programmā mākslinieki kodolīgi izskaidrojuši savas ieceres likumsakarības. Tā apliecina viņu patstāvīgo tēlaino domāšanu, sajūdzot Bulgakova sižetu, kurā svarīga vieta ir medicīnai un valodas apguvei, ar atklājuma fenomenu un apli, burtu kā pirmsākuma simboliem. Taču diezin vai pie šādām atklāsmēm skatītājs varētu nonākt patstāvīgi. Tāpēc skatuviskajā darbībā šīs zīmes brīžam kļūst ilustratīvas, neiekļaujoties vienotā izrādes vēstījumā. Jo acīmredzami tas ir otrajā cēlienā, kad varoņi savus solīdos kostīmus nomaina pret ikdienas džinsiem un T krekliem, kas apdrukāti ar atšķirīgiem kirilicas burtiem. Vairākās ainās viņi bez praktiskas nepieciešamības ieņem vietas viens aiz otra, lai būtu izlasāmi vārdi "suns" un "Koba" krievu valodā, no kuriem pēdējais, kā zināms, bija Staļina segvārds partijā.
Izrādei paļaujoties uz vizualitāti (vai arī drīzāk – piekāpjoties tai), likumsakarīgi arī varoņu loma lielākoties ir funkcionāla. Aktieriem dots nepateicīgs uzdevums, jo, pakļaujoties ritmam un scenogrāfijas dominancei, viņi ir spiesti atkāpties otrajā plānā. Šādus apstākļus nevainojami apdzīvo Jevgeņijs Čerkess suņa lomā. Radošā komanda, par laimi, izvairās no zoomorfām pārvērtībām – tā vietā apakšveļā ģērbtais Šariks grūtsirdīgi pieņem savu bezcerīgo eksistenci. To trāpīgi raksturo aina, kad viņš vēl pirms operācijas noguļas pie vakariņu galda un, ar kāju piebikstot savai metāla bļodai, atgādina par savu pieticīgo klātbūtni un arī apetīti. Tāpat kā Bulgakovs, arī radošā komanda zina, ka galvenais varonis jau nav suns, bet gan pretrunīgais cilvēks, kura sirds ir cietāka nekā kustonim.
To, ka Ivans Streļcovs ir spējīgs uz intonatīviem smalkumiem, apstiprināja atturīgā smeldze, kas vajāja viņa Aleksandru Vertinski paša veidotajā izrādē Vertinska ceļš šīs sezonas sākumā, taču šoreiz režijas uzstādījums nedod daudz iespēju radošām izpausmēm Bormentāla tēlā.
Infernālas būtnes
Allaž pašironiskajam Dmitrijam Palēsam savā Preobraženskī diemžēl neizdodas iezīmēt tos pašapzinīga, bet vienlaikus labsirdīga cilvēka kolorītos vaibstus, kas ļautu saredzēt atšķirīgo mērogu, kāds ir šai lielajai personībai un nežēlīgajam laikmetam, kurā viņš ir ierauts. Tā var būt arī konceptuāla izvēle parādīt varas degradējošo spēku, kas pat zinātnes spīdekli nostāda mazā cilvēka lomā, taču tik nolemta interpretācija stipri mazinātu urdošai mākslai nepieciešamo daudznozīmību. Savukārt Anatolijs Fečins ļoti vienkāršo tā jau – par spīti elegantajam asinssarkanajam kostīmam – aprobežoto nama pārvaldnieku Švonderu, kura azartiskā, bet nelietderīgā rosība personificē jaunās dzīves iekārtas nejēdzības. Tādējādi vēl vairāk mazinās konflikts starp kareivīgās ideoloģijas deklarētajām iespējām un to bēdīgo risinājumu. Arī Aleksandram Maļikovam Šarikova alter ego ādā izdodas parādīt tikai sīku nelieti, kura bezkaunība drīzāk ir kaitinoša, nevis sabiedriski bīstama. Taču aktiera interpretācija pārsteigumu nesagādā, jo līdzinās iepriekšējām lomām, it sevišķi viegli aizkaitināmajam pazudušajam dēlam ar runas defektu pagājušās sezonas izrādē Momo!!!.
Publikas favorītes ir mājkalpotāju duets, kas visu uzmanību piekaļ jau izrādes ievadā. Anastasijas Ļovinas un Darjas Fečinas priekšzīmīgos melnbaltos priekšautiņos ģērbto sieviešu baisi sinhronā iznākšana priekšplānā katrai no savas skatuves puses un kniksītis, koķeti ieliecoties ceļos ikreiz pēc scenogrāfijas pārveides, kā arī filigrānā aktierspēle, balansējot uz groteskas un neviltota pārdzīvojuma šaurās laipas, piešķir viņām infernālu būtņu dubulto nozīmi. Tas labi piestāv rakstnieka stilam un viņa attēlotajam laikam, kad nevarēja zināt, kurš ir tavs draugs un kurš – ienaidnieks.
Izrādes finālā bezpalīdzīgais un no cilvēku laipnības atkarīgais Šariks tramīgs guļ uz kāpņu augšējā pakāpiena. Vai nu viņš var būt mierīgs, ka nebūs vairs nekādu operāciju, kurām viņa piekrišanu neviens neprasīs?
Suņa sirds
Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī 6.I plkst. 19, 7.I plkst. 18, 18.II plkst. 19, 19.II plkst. 17
Biļetes Biļešu servisa tīklā EUR 15–30