Pēc pandēmijas norautā stopkrāna, kas pērn paredzēto Venēcijas mākslas biennāli pārcēla par gadu, Venēcija vairs nešķiet būtiski mainījusies. Vienīgā atšķirība ir joprojām visos transportlīdzekļos obligātās sejas maskas. Vispopulārākais, 1. kuģītis, kas kursē zigzagā pa Lielo kanālu, atkal atgādina piebāzto Rīgas 15. trolejbusu, daudzvalodīgie tūristu pūļi relaksējas āra kafejnīcās un cilā suvenīrveikalu stikla nieciņus. Un, protams, vismaz daļa arī bauda mākslu.
Biennāles kopējo nosaukumu Sapņu piens kuratore Čečilia Alemāni aizguvusi no ķeltu un meksikāņu mītu interpretētājas sirreālistes Leonoras Keringtones fantasmagorisko pasaku krājuma, kurā "ikviens var kļūt par kaut ko citu". Piesauktais posthumānisms, racionālā subjekta un antropocentrisma kritika ir teorētiska rutīna, kas gan var rosināt padiskutēt, ciktāl šī antropocentrisma dominante vispār vēl ir spēkā. Taču iedrošina vienlaikus piesauktā ziņkārība un daudzu skatpunktu bagātība kā izstādes motivējošais dzinulis.
Okulistiskā toņkārta
Izvērstai darbu analīzei būtu vajadzīga rakstu sērija, un metamorfožu – krāšņu, šausminošu, mīklainu – tiešām ir daudz. Uzkrītošs ir dažādu tekstila tehniku īpatsvars, kas saistāms gan ar sievišķās pieredzes, gan daudzveidīgo tradīciju ārpus Eiropas izpausmēm. Piemēram, Haiti mākslinieces Mirlendas Konstantas stikla pērlīšu spīdumiem rotātie "karogi" ar vudū reliģiskajiem tēliem, sāmietes Britas Marakatas-Labas filigrānie ziemeļu ainavu un mītu tekstilstāsti, čīlietes Violetas Parras modernizēto senču tēlu izšuvumi utt.
Netrūkst arī monumentālu tēlniecisku objektu. Arsenāla ekspozīciju ievada labākā mākslinieka Zelta lauvu saņēmušās amerikānietes Simonas Lī Ķieģeļu nams (2019) – sieviete māja, kas apspēlē afroamerikāniski femīno aspektu. Iespaidīgas ir arī argentīnieša Gabriela Čailes pirmskolumba kultūru keramikas cilvēciskotās formas ar ģimenes locekļu vārdiem, par mūža ieguldījumu godalgotās vācietes Katarīnas Fričas hiperreālistiskais Zilonis (1987) uz pjedestāla Dārzu ekspozīcijā un citi vērienīgi veidojumi.
Bez tematiski atbilstošiem vai speciāli biennālei pasūtītiem darbiem ekspozīcijā izkaisītas "laika kapsulas" – pētnieciskas sadaļas, kas sola jaunatklājumus arī mākslas vēsturniekiem. Par efektīgāko varētu uzskatīt Raganas šūpuli, kas prezentē sirreālismā, futūrismā un citos modernisma virzienos iesaistītas, bet līdz šim vīriešu dzimtes korifeju ēnā palikušas mākslinieces. Maģiski okultiskā toņkārta ļauj uztvert šo sadaļu kā ievadu, turpinājumu vai noslēgumu izstādei Sirreālisms un maģija. Apburtā modernitāte turpat netālajā Pegijas Gugenheimas muzejā. Savukārt nacionālo paviljonu vidū Dārzos izceļas arī radikāli atšķirīgi gājieni – neizstādīt neko, transformējot pašas ēkas. Viens no tiem ir Spānijas paviljons, kuru mākslinieks Ignasi Abalji "iztaisnojis" no iekšpuses ar jaunām starpsienām, saskaņojot ar līdzās uzceltajiem Beļģijas un Nīderlandes paviljoniem.
Savukārt Marija Eihorna Vācijas paviljonam neko nav piebūvējusi, bet atsegusi sākotnējos pamatus zem nacistu laika pārbūves (1938), tā "atjaunojot" agrāko Bavārijas paviljonu (1909). Abi projekti, kas papildināti ar publikācijām, apliecina konceptuālisma dematerializējošās tradīcijas dzīvotspēju.
Afrosieviešu triumfs
Balvu spektrs izceļ aktuālo, un šogad tas nepārprotami ir afrikāņu izcelsmes sieviešu akcentējums. Zelta lauvu par labāko nacionālo paviljonu saņēma Lielbritānija ar Sonjas Boisas ekspozīciju. Tās nosaukums Feeling Her Way brīvi tulkojams kā tiesības ikvienai justies tieši tā, kā viņa vēlas. Zeltā un ģeometrisku figūru konstelācijās noformēto paviljonu piepilda piecu melnādaino dziedātāju a cappella improvizējošās balsis, kas ieved brīžiem meditatīvā, brīžiem agresīvi disharmoniskā noskaņā. Tomēr argumentus, kāpēc šis sniegums būtu jūtami pārāks par citiem, īsti atrast neizdevās. Vizuālo formu ziņā efektīgāks noteikti bija kaut vai ASV paviljons ar iepriekšminētās Simonas Lī skulptūrām un pašas ēkas etnogrāfisko pārveidi.
Katrā ziņā parādu atdošana marginalizētām grupām turpina būt svarīgs motivācijas aspekts. Atzinība tika arī Francijas un Ugandas paviljoniem, kas tāpat tematiski saistāmi ar koloniālisma un sieviešu pieredzes pētīšanu.
Baltiešu atšķirības
Latvijas paviljons jau kopš 2013. gada izvietots labi apmeklētajās Arsenāla telpās. Dueta Skuja Braden uzmeistarotā Budu, geišu, čūsku, fallu, neskaitāmu acu un citu smieklīgu un biedējošu elementu pilnā porcelāna pasaule ar dzenbudismā gūto nosaukumu Tirgot ūdeni upes malā pārsteidzoši labi iekļaujas biennāles koncepcijā – gan ar metamorfožu bagātību, gan mākslinieču darbošanos kā vienotai radošai būtnei bez robežām starp sevi un citu. Projekts "kartē mentālās, garīgās un fiziskās asis mākslinieču mājās". Var piekrist Maijai Rudovskai, ka trūkst skaidra vēstījuma par šo māju piederību tikai pašām māksliniecēm vai atvērtību arī citiem (Arterritory.com, Citu pasauļu aicinājums), taču to var uztvert arī ar pluszīmi un ļaut skatītājam izšķirties pašam.
Izvērstāka, pat didaktiska vēstījuma toties netrūkst Igaunijas ekspozīcijā, kas šogad iekārtota Nīderlandes paviljonā Dārzos, kurā aplūkojams komplekss multimediāls projekts Orchidelirium. Arī šeit darbojies mākslinieču duets – Kristina Normana, kura 2009. gada biennālē piedāvāja politisku projektu par t. s. Bronzas Aļošas pieminekļa pārvietošanu Tallinā, un Bita Razavi. Šoreiz centrā ir igauniete Emīlija Rozālija Sāla, kura XX gadsimta sākumā dzīvoja holandiešu kolonizētajā Javā un "orhideju trakuma" laikā zīmēja botāniskas ilustrācijas. Tās traktētas kā tropiskās floras konteksta, lokālo zināšanu koloniāla izdzēšana un eirocentriskas perspektīvas uzspiešana. Kritisko noti gan dažādo un ķermenisko iekļautie performanču video, tomēr šī Igaunijas ierakstīšana koloniālās paškritikas lauciņā atstāj aprēķinātas konjunktūras pēcgaršu. Tas nenozīmē, ka pagātnē sastrādātas pārestības nav jānožēlo. Par kādu monstru var pārvērsties valsts, kas nenožēlo neko, labi redzams austrumos no Zilupes. Vienlaikus zīmēšanas iekļaušana šai kategorijā gluži nepārliecina. Zirnekļveidīgā kinētiskā skulptūra, kas ražo botāniskos zīmējumus, liek domāt, ka līdzīgu mehānisku lomu pildījusi arī ekspozīcijas galvenā varone. Taču projekts nenoliedzami ir pētnieciski nopietns un rūpīgi izstrādāts.
Lai sameklētu Lietuvas paviljonu, jāapbruņojas ar karti un jānovirzās no ierastajām tūristu takām. Roberta Narkus darbs Gut Feeling ir divās pretī esošās ēkās izvietota eksperimentāla jūraszāļu fabrika, aprakstīta kā sirreālistisks kooperatīvs, "sociālā skulptūra", kas reflektē par ekoloģijas un globalizācijas problēmām ar zināmu humora pieskaņu. Kādu brīdi šeit uzkavēties ir saistoši, lai gan atrašanās vieta varētu mazināt potenciālo rezonansi.
Pie citiem apmeklēšanas vērtiem pasākumiem Venēcijā līdzās biennāles projektiem ir minama Marlēnes Dimā izstāde Palazzo Grassi, Brūsa Naumana retrospekcija Punta della Dogana, Aniša Kapūra izstāde Akadēmijas galerijā un Palazzo Manfrin un vēl daudz citu ekspozīciju, kas sola īpaši piesātinātu mākslas impulsu buķeti.
Informācija: labiennale.org