No 17. līdz 20. maijam Zalcburgā notika ikgadējais Vasarsvētku festivāls, kura mākslinieciskā vadītāja kopš 2012. gada ir itāļu dziedātāja Čečilia Bartoli. Ik gadu viņa izveido intriģējošu tematisko programmu. Šoreiz Čečilia Bartoli bija izvēlējusies saukli Tutto Mozart – tikai Mocarts! Festivāla buklets bija noformēts ar humorpilniem zīmējumiem, kuros atainoti visi tā dalībnieki, kas spēlējas ar šokolādes konfekšu Mocarts bumbiņām.
Neskaitām kalorijas
Konfekšu klātbūtni Čečilia Bartoli pamato festivāla ievadvārdos: "Šokolādes gardumiem ir visdažādākā forma un izmērs. Esmu pārliecināta, ka 1890. gadā, kad Pauls Firsts izgudroja šokolādes bumbiņu Mozartkugel, viņa lēmums piešķirt konfektēm tieši šādu formu nebija nejaušs: tā ir gluda lode, kuras iekšpusē slēpjas pārsteidzoši garšu un faktūru slāņi. Pamatvielas – šokolāde un rieksti – ir nemainīgas. Firsta konfektes notiesāšanu var salīdzināt ar iespaidu, ko rada Mocarta mūzikas visums. Zem tās apburoši noslīpētās virsmas atklājam atjautīgas konstrukcijas, kas žanriski un stilistiski ir sakņotas XVIII gadsimta formulās. Kad pirmoreiz sastopamies ar Mocarta mūzikas šķietami vienkāršo un patīkamo "ārieni", mēs ne vienmēr uzreiz pamanām komponista meistarību, emocionalitāti un humoru. Tāpēc esmu atļāvusies vizualizēt savu veltījumu Mocarta mūzikai, rotaļīgi atsaucoties uz populārāko komercproduktu, kas ir saistīts ar viņa vārdu. Mozartkugel ir padarījis komponistu pazīstamu visā pasaulē, pat to cilvēku vidū, kuri neinteresējas par klasisko mūziku."
Viss, ko dara Čečilia Bartoli, ir viņas pieredzes, kaisles un aizrautības motivēts. Dziedātāja stāsta: "Manā personīgajā apvārsnī Mocarts ir spilgta planēta jau kopš karjeras sākuma. Pirms iepazinu Mocarta mūziku, mans darbs bija koncentrēts ap Džoakīno Rosīni, kuru vienmēr mīlēšu. Rosīni vokālo līniju skaidrība un ornamentācijas spožums mani allaž ir fascinējis tikpat ļoti kā viņa žilbinošo ansambļu sarežģītība. Vēlāk atklāju, ka Rosīni bijis liels elks, kura mūzikā biju atpazinusi tās pašas iezīmes, – Volfgangs Amadejs Mocarts. Pirmo reizi brīnišķīgā ceļojumā uz Mocarta pasauli mani aizveda maestro Daniels Barenboims. Viņš mani iepazīstināja ar Mocarta operām, kas tapušas sadarbībā ar libretistu Lorenco da Ponti, un palīdzēja apgūt lomas, kuras parasti dzied jauns mecosoprāns: Kerubīno, Dorabellu un Cerlīnu. Kopš tā laika mana aizraušanās ar Mocartu nav mazinājusies. Tikšanās ar diriģentu Nikolausu Arnonkūru bija vēl viens pagrieziena punkts manā karjerā, darbs ar viņu mainīja manu attieksmi pret Mocarta partitūrām un orķestra skanējumu. Domājot ārpus rāmjiem, kopā ar maestro Arnonkūru varēju izmēģināt lomas, kas neietilpst tradicionālajā mecosoprāna repertuārā, bet kas atbilst manai balsij un personībai, – tāda, piemēram, ir donna Elvīra un Fjordilidži."
Vasarsvētku festivāla bukletā Čečilia Bartoli raksta: "Bieži vien aizdomājos, cik daudz cilvēku īstenībā zina Mocarta neskaitāmos opusus un cik daudziem ir paveicies tos dzirdēt teātros un koncertzālēs – pat viņa slavenākos skaņdarbus. Domājot par to, cik daudz brīnišķīgas mūzikas Mocarts ir radījis neticami īsā laikā, mūs pārņem bijība un pazemīgs klusums. Viņš ir radījis visumu, kas mums sniedz nebeidzamu baudījumu. Iespējams, jūs pārsteigs fakts, ka kopš 2012. gada, kad stājos Zalcburgas Vasarsvētku festivāla mākslinieciskās vadītājas amatā, es līdz šim vēl nekad nebiju pievērsusies Mocartam. Tāpēc šoreiz nolēmu veltīt četras festivāla dienas savam iemīļotajam komponistam, iekļaujot programmā humoru un konfektes Mocarts. Vairāk par visu vēlos nodot klausītājiem prieku, ko sniedz Mocarta mūzikas atskaņošana un klausīšanās. Aplūkot Mocarta pasauli četrās dienās ir ambiciozs un neiespējams uzdevums – tas ir tāpat kā parādīt konfekšu Mocarts kasti, bet ļaut nogaršot tikai vienu vai divas no tām. Tomēr tas ir tikai sākums, ierosme, atgādinājums, iedvesma, atmiņu zibsnis. Mocarts Zalcburgā vienmēr ir klāt, un no viņa mūzikas nenogurst. Pie tās var atgriezties bezgalīgi, un pret to ir jāizturas ar mīlestību, uzmanību un rūpēm."
Vasarsvētku festivāls, kas ietilpst lielā, slavenā Zalcburgas festivāla struktūrā, ir Čečilias Bartoli personības atspulgs. "Čečilia Bartoli ar sev raksturīgo iedziļināšanos programmas veidošanā šogad ir spējusi brīnišķīgi parādīt būtiskas Mocarta daiļrades šķautnes. Jau divpadsmit gadu viņas nevainojamā muzikālā un dramaturģiskā izjūta padara Vasarsvētku festivālu par augstākās raudzes mākslas notikumu," uzskata Zalcburgas festivāla mākslinieciskais direktors Markuss Hinterheizers.
Ugunīgais autentiskums
Čečilia Bartoli ir unikāla parādība gan klasiskās mūzikas, gan mūsdienu kultūras pasaulē. Nav pārspīlēti teikt, ka viņa ir vairāk nekā dziedātāja un opermāksliniece, kas tikai ceļo no viena teātra un koncertskatuves uz nākamo, no viena festivāla uz otru un izdod ierakstus citu pēc cita. Viņa ir radoša stihija, kam piemīt neremdināms zinātkāres un atklājumu gars. Publika jūsmo par viņas enerģiju, harismu un ugunīgumu uz skatuves, apbrīno mākslinieces domāšanas veidu, filosofiju, viņas repertuāra un partneru izvēli. Čečilia Bartoli jau ilgāk nekā trīsdesmit piecus gadus dara to, ko nedara neviens cits. Viņa darbojas kā muzikoloģe, viņu iedvesmo mazpazīstamas mūzikas atklāšana un interese par vēsturiski pamatotu izpildīšanas praksi. Savos priekšnesumos un projektos Čečilia Bartoli apvieno galvenos savas personības aspektus: muzikalitāti, intelektu, iztēli, teātra izjūtu, emociju dziļumu un personisko siltumu.
Viss, ko dara Čečilia Bartoli, ir viņas pieredzes, kaisles un aizrautības motivēts. Foto – Emanuēle Skorčelleti, Decca Classics
Dziedātāja ir dzimusi Romā un vokālo mākslu apguvusi savas mātes Silvānas Baconi vadībā. Nozīmīgākie diriģenti viņas karjerā ir Daniels Barenboims, Herberts fon Karajans un Nikolauss Arnonkūrs. Čečilias Bartoli repertuāra pamatā ir Rosīni, Mocarta, Hendeļa un viņu laikabiedru mūzika. Viņas veiktie dziedātāju Farinelli, Marijas Malibranas un Džuditas Pastas vokālo īpašību un lomu pētījumi pamudinājuši Čečiliu Bartoli izmēģināt spēkus repertuārā, kas iepriekš tika uzskatīts par netipisku mecosoprānam.
Pēc dziedātājas iniciatīvas 2016. gadā Montekarlo operā tika nodibināts orķestris Les Musiciens du Prince – Monaco (mūziķi spēlē autentiskus instrumentus), kura patroni ir Monako princis Albērs II un Hannoveres princese Karolīna. Čečilia Bartoli uzstājas kopā ar šo ansambli gan Montekarlo, gan Eiropas turnejās. Kopā ar viņu šis kolektīvs, ko vada galvenais diriģents Džanluka Kapuāno, muzicē arī Zalcburgā. Kopš 2023. gada sākuma dziedātāja ieņem Montekarlo operas direktores amatu.
Orķestra Les Musiciens du Prince – Monaco galvenais diriģents Džanluka Kapuāno nodrošina Zalcburgas Vasarsvētku festivāla notikumu visaugstāko muzikālo kvalitāti. Foto – Džanandrea Udžeti
Zalcburgas Vasarsvētku festivālā Čečilia Bartoli konsekventi īsteno savu māksliniecisko vīziju – tas ir stāsts nevis par ego, bet gan par artistiskumu, vilinošiem radošajiem uzdevumiem, idejām un piedzīvojumiem, par vēlmi dziedāt un spēlēt vislabvēlīgākajos apstākļos un aizraut sev līdzi visus pārējos. Čečilia Bartoli ir radījusi vidi, kurā spēj sasniegt vēlamos rezultātus. Klausītāji atsaucas mākslinieces aicinājumam – 2024. gada festivāla notikumus četrās dienās apmeklēja 13 225 skatītāji no 52 valstīm. Vietu aizpildījums bija 98,5 procenti.
Piedošanas svarīgums
Šoreiz Zalcburgas Vasarsvētku festivālā notika Mocarta operas Tita žēlsirdība pirmizrāde, ko iestudējis itāļu diriģents Džanluka Kapuāno un kanādiešu režisors Roberts Kārsens. Operā spēlēja baroka orķestris Les Musiciens du Prince – Monaco un dziedāja Itālijas koris Il Canto di Orfeo. Šajā iestudējumā Čečilia Bartoli pirmo reizi uz teātra skatuves atveido Sesto. Iepriekš šo partiju viņa ir dziedājusi koncertversijā, un ir arī Tita žēlsirdības 1992. gada ieraksts ar viņas piedalīšanos. Festivālā opera skanēja 17. un 19. maijā, šī izrāde ir iekļauta arī lielā Zalcburgas festivāla programmā – to varēs dzirdēt sešas reizes augustā.
Zalcburgas Vasarsvētku festivālā tapušajā Tita žēlsirdības iestudējumā Čečilia Bartoli pirmo reizi uz teātra skatuves atveido Sesto. Iepriekš šo partiju viņa ir dziedājusi koncertversijā. Foto – Marko Borelli
Šis ir spēcīgs un nopietns mūzikas teātra darbs, Roberts Kārsens ir radījis smeldzīgu, laikmetīgu un skarbu inscenējumu. Tita žēlsirdības sižetu caurstrāvo personiskas ambīcijas, alkatība un nežēlīga cīņa par varu. Opera uzdod jautājumu: kas ir labs valdnieks? "Priekšplānā ir jautājums par pareizu politisko rīcību," norāda Roberts Kārsens. Operas titulvaronis – Romas imperators Tits – ir liberāls humānists, kuram rūp prasības, ko cilvēki izvirza valstij. Režisors uzsver: šim līderim ir svarīga patiesība, ar ko viņš – atšķirībā no daudziem citiem viltus ziņu laikmetā – vēlas rīkoties atbildīgi. Tits valda Vezuva izvirduma laikā un cenšas mazināt cilvēku ciešanas, ieguldot dabas katastrofas seku novēršanā lielus līdzekļus, tādējādi Mocarts parāda, ka Tits mīl savu tautu un iesaistās tās dzīves sakārtošanā. Jauniestudējuma darbība risinās nevis Senajā Romā 79. gadā, bet mūsdienu pelēkajos varas gaiteņos, Senātā, darba kabinetos un sēžu zālēs. Tits ir augstākā ranga politiķis – valsts līderis.
Tita žēlsirdība līdzās Burvju flautai ir Mocarta pēdējā opera. "Varbūt Tita žēlsirdības rečitatīvi pat nav līdz galam pabeigti," savās pārdomās dalās Roberts Kārsens, kurš ir viens no gudrākajiem un prasīgākajiem mūzikas un drāmas teātra režisoriem. "Tita žēlsirdība ir īpašs darbs, jo tas ir sava veida pretstats Burvju flautai, ko Mocarts komponēja tajā pašā laikā. Tita žēlsirdība ir koncentrēta, tajā ir maz varoņu. Tā ir hermētiski noslēgta pasaule. Sižets attīstās politiskā vidē: Titu paredzēts nogalināt, bet viņš izdzīvo Sesto plānotā atentāta mēģinājumā. Otrajā cēlienā redzam, kā Tits tiek galā gan ar cilvēkiem, kas viņu ir nodevuši, gan ar savām jūtām. Viņš ir žēlsirdīgs varonis un apzinās piedošanas svarīgumu. Titam ir vara, bet viņš nevēlas to ļaunprātīgi izmantot. Valdnieks dara to, kas, viņaprāt, ir morāli pareizi. Fakts, ka viņa labākais draugs Sesto ir noorganizējis sazvērestību pret viņu, viņu ļoti ietekmē," uzsver Roberts Kārsens.
"Klasiskajai operai vienmēr ir mūsdienīga rezonanse," apgalvo Tita žēlsirdības režisors Roberts Kārsens. Foto – Jans Frīze
Viena no operas darbības vietām ir Romas Kapitolijs, kurā notiek masveida nekārtības un mēģinājums gāzt Tita varu. Šajā kontekstā nav iespējams nedomāt par 2021. gada janvārī notikušo Donalda Trampa atbalstītāju vardarbīgo iebrukumu ASV Kapitolijā, kas ir Kongresa sanāksmes vieta Vašingtonā. "Tas pierāda, ka klasiskajai operai vienmēr ir mūsdienīga rezonanse," saka režisors.
Izrādē kopā ar Čečiliu Bartoli (Sesto) dzied vācu tenors Daniels Bēle (Tits), franču soprāni Aleksandra Marseljē (Vitēlija) un Melisa Ptī (Servīlija), izraēliešu mecosoprāns Anna Tetruašvili (Annio) un itāļu basbaritons un bass cantabile Ildebrando D’Arkandželo (Publijs). No citām Tita žēlsirdības interpretācijām šis iestudējums atšķiras ar to, ka Sesto un Annio netiek pasniegti kā bikšu lomas. "Mēs dzīvojam dzimumu daudzveidības un plūstošas dzimumidentitātes laikmetā. Sešu solistu vidū ir divas sievietes, kas izliekas par vīriešiem, – tas vienkārši vairs nav iespējams un ticams, tāpēc mūsu versijā Sesto un Annio ir sievietes," režisors pamato savu lēmumu, kas ievieš jaunas nianses varoņu attiecībās un padara tās vēl asākas un spraigākas.
Mocarts skatās pagātnē
Tenors Daniels Bēle ir iespaidīgs, pārliecinošs Tits gan balss skanējumā, gan savā skatuviskajā stājā. Viņš ir viens no interesantākajiem dziedošajiem aktieriem Eiropā. Pagājušā gada beigās Amsterdamā Daniels Bēle, kurš nav tipisks varoņtenors, iepriecināja ar oriģinālu Loengrīna lomas lasījumu, turklāt viņš ir arī komponists, pērn trijos teātros tika iestudēta Daniela Bēles pirmā operete Apiņi un iesals.
Tita lomas atveidotājs tenors Daniels Bēle ir viens no interesantākajiem dziedošajiem aktieriem Eiropā. Foto – Marko Borelli
"Tits cer, ka cilvēkiem var dot mācību ar to, ka viņš viņiem piedod, nevis iznīcina," Mocarta operas titulvaroni raksturo režisors Roberts Kārsens. "Ir jāatceras, ko šajā konkrētajā gadījumā nozīmē žēlsirdība: Tits nolemj apžēlot kādu, lai gan likums prasa, ka viņam vajadzētu rīkoties citādi. Vainīgajam piespriestais nāvessods tiek atcelts, jo valdnieks viņu ir apžēlojis. Tits rīkojas nevis tā, kā gaidīts, bet tā, kā uzskata par pareizu. Ceļš uz šo lēmumu ir ilustrēts Tita otrā cēliena monologā, kurā viņš apsver soda un piedošanas plusus un mīnusus. Tādam cilvēkam kā Tits – īstam humānistam – ir grūti izdzīvot mūsdienu politiskajā klimatā. Nākas atzīt, ka XX gadsimta šausmas nav spējušas novērst sabiedrības atgriešanos pie neiecietības, šķelšanās un vardarbības. Izrādes darbība notiek šķietami demokrātiskā sistēmā, taču es vēlējos parādīt pašreizējo apdraudējumu, ko rada labējās partijas dažās demokrātiskās valstīs – partijas, kuras pauž arvien ekstrēmāku pozīciju, kuras iejaucas visās sabiedrības dzīves jomās un kuru mērķis ir pēc iespējas ātrāk pārņemt varu, ja tās vēl nav pie varas," apgalvo režisors.
Apbrīnojamu sniegumu izrādē demonstrē orķestris un koris diriģenta Džanlukas Kapuāno vadībā. Tita žēlsirdību Mocarts komponējis 1791. gadā – tā tapa kā steidzams un prestižs pasūtījums par godu Austrijas imperatora Leopolda II kronēšanai par Bohēmijas karali. Zalcburgas jauniestudējumā iesaistītie muzikālie spēki ļauj sadzirdēt, ka šajā operā Mocarts nevis skatās nākotnē – XIX gadsimtā –, bet gan cieņpilni atskatās uz XVII un XVIII gadsimtu, baroka laikmetu. Šāds skanējums ideāli atbilst režisora Roberta Kārsena radītajai XXI gadsimta videi un dziedātāju aktierspēlei.
Robertam Kārsenam šogad ir uzticēta arī festivāla dibinātāja dramaturga Hugo fon Hofmanstāla lugas Ikviens/Jedermann – Zalcburgas festivāla vizītkartes – iestudēšana (ar mistērijas Ikviens pirmizrādi 1920. gadā sākās Zalcburgas festivāla vēsture). Tā tiks spēlēta Zalcburgas Doma laukumā no 20. jūlija līdz 28. augustam.
Avārijas izejas nav
Vasarsvētku festivālā Džanluka Kapuāno diriģēja arī operas galā koncertu Neprātīgā diena/Une folle journée, ko iestudējis itāļu režisors Davide Livermore. Tajā kopā ar solistiem muzicēja orķestris Les Musiciens du Prince – Monaco, koris Il Canto di Orfeo un Zalcburgas Baha koris. Šāds koncerts ir iespējams tikai Čečilias Bartoli festivālā – tas tika veidots operas pastičo formā kā galvu reibinošs gobelēns no Mocarta un da Pontes operu Figaro kāzas, Dons Žuans un Così fan tutte ārijām un ansambļiem, kā arī Mocarta kantātes Dāvids nožēlo grēkus fragmentiem. Programmu ir sastādījusi pati Čečilia Bartoli.
Tā bija grandioza, dzirkstoša revija, opermūzikas šovs bez bremzēm – azartisks, draisks, drosmīgs, uz trauslas kiča robežas balansējošs. Neprātīgā diena izvērtās par komēdiju un vodeviļu, un ir grūti noticēt, ka šāds iestudējums ar vērienīgu, asprātīgu scenogrāfiju tika sagatavots tikai vienam vakaram. Festivāls arī eksistē tādēļ, lai piedāvātu publikai kaut ko ekskluzīvu un neatkārtojamu. Protams – muzikāli nevainojamu. Uzvedumā, kurā skanēja Mocarta un da Pontes brīnumainais megamikss, kopā ar Čečiliu Bartoli dziedāja dažādu paaudžu vokālisti – viņas partneri no izrādes Tita žēlsirdība, kā arī mecosoprāns Lea Desandra, tenors Rolando Viljasons, baritoni Matia Olivjēri, Alesandro Korbelli un Rūbens Drole.
Augstas raudzes Mocarta solistu ansamblis iestrēgst Lorenco da Pontes vārdā nosauktajā lidostā – tāds ir stāsta sākumpunkts. Izrādes ievadā skan brīdinājums: "Ja jums nepatīk opera, nekavējoties atstājiet telpas! Avārijas izejas šeit nav." Lidostā krustojas Mocarta un da Pontes operu triloģijas varoņu ceļi. Mēs vērojam kolorītus, nevaldāmus pasažierus, kas gaida reisus uz Sevilju, Palermo un Neapoli un saskaras ar streikiem, vētrām, kavēšanos, protestiem un savstarpējām peripetijām. Viņi sāk uzvesties tā, kā lidostās nav pieņemts.
Mocarta koncertāriju Ch’io mi scordi di te? ... Non temer, amato bene Čečilia Bartoli grezni dzied pianista zvaigznes Daniila Trifonova pavadījumā. Foto – Marko Borelli
Skatītājiem nav šaubu: visi mākslinieki izbauda uz skatuves notiekošo – arī viņiem tie ir svētki, visi jūtas brīvi un nepiespiesti, tāpēc dzied fenomenāli. Šī programma kārtējo reizi pierāda, ka Čečilia Bartoli ir sieviete teātris. Viņai ir izcils komiķes talants. Pretoties viņas šarmam un entuziasmam nav iespējams. Mocarta koncertāriju Ch’io mi scordi di te? ... Non temer, amato bene Čečilia Bartoli grezni dzied pianista zvaigznes Daniila Trifonova pavadījumā. Tas ir dzīvi, iedvesmu un mākslas spēku apliecinošs vakars.
Kad avioreisi atcelti, ir jāizmanto iespēja aizlidot ar gaisa balonu. Čečilia Bartoli to arī dara! Nav noslēpums, ka reālajā dzīvē viņa izvairās no lidojumiem un dod priekšroku sauszemes un jūras transportam.
Debesu dāvana
Pavisam citāds noskaņojums valdīja Džanlukas Kapuāno diriģētajā garīgās mūzikas koncertā Vasarsvētku svētdienā 19. maijā: orķestris Les Musiciens du Prince – Monaco, koris Il Canto di Orfeo, Zalcburgas Baha koris un solisti Regula Mīlemane (soprāns), Žiljeta Mē (mecosoprāns), Jans Petrika (tenors) un Jasusi Hirano (bass) izpildīja vienu no visskaistākajiem Mocarta opusiem – Lielo mesu do minorā.
Atskaņot Mocarta mūziku komponista dzimtajā pilsētā ir liela atbildība, un Brēmenes Vācu kamerfilharmonijas orķestris diriģenta Pāvo Jervi vadībā godam izturēja šo pārbaudījumu. Foto – Marko Borelli
Ar vieskoncertu festivālā uzstājās igauņu maestro Pāvo Jervi vadītais Brēmenes Vācu kamerfilharmonijas orķestris: kopā ar pianistu Daniilu Trifonovu tika atskaņots Mocarta 25. klavierkoncerts (varēja apbrīnot solista klavierspēles vieglumu un pamatīgumu, veiklību un poētiskumu). Atskaņot Mocartu komponista dzimtajā pilsētā ir liela atbildība, un Brēmenes orķestris izturēja pārbaudījumu, eleganti, vitāli un enerģiski nospēlējot Mocarta 31. jeb Parīzes simfoniju un 41. jeb Jupitera simfoniju. Šo kolektīvu Pāvo Jervi vada jau divdesmit gadu, un mūziķi ideāli saprot cits citu – klausīties igauņu diriģenta interpretācijas vienmēr ir prieks, viņš izveido skaidru formu un ļauj orķestra māksliniekiem izteiksmīgi parādīt savas spējas, un tas ir augstākās kvalitātes darbs.
Klavierspēles grands Andrāšs Šifs ir mākslinieks ar savu auru un savu skanējumu. Solokoncertā Zalcburgā viņš uzņēmās arī erudīta un ironiska konferansjē lomu. Foto – Marko Borelli
Savu Zalcburgas programmu 20. maija pusdienlaikā noslēdzu ar ungāru un britu pianista Andrāša Šifa solokoncerta apmeklējumu. Viņaprāt, Mocarts ir "visu laiku izcilākais ģēnijs, debesu dāvana cilvēcei". Mocarta mūzikai Andrāšs Šifs ir veltījis daudzas sava radošā mūža desmitgades – viņš ir viens no autoritatīvākajiem komponista darbu interpretiem. Andrāšs Šifs ir mākslinieks ar raksturu. Detalizētas programmas sagatavošana un izziņošana gadu pirms koncerta ir prakse, ko pianists uztver kā ierobežojošu: "Jūs taču neizlemjat tik tālu uz priekšu, ko tajā dienā baudīt vakariņās!" Viņš ir izvēlējies spontānāku pieeju mākslai un savu programmu paziņo uz skatuves, uzņemoties arī erudīta konferansjē lomu.
Andrāšs Šifs spēlē klavieres Bösendorfer (modelis 280VC – Vienna Concert), viņam ir klavieru apdarei atbilstošs krēsls, sava aura un savs skanējums. «Nedomājiet, ka tas ir Mocarts!» pēc pirmā nospēlētā darba teica Andrāšs Šifs. "Protams, tas nav Mocarts. Tas ir Bahs, fragments no Muzikālā veltījuma." Andrāšs Šifs pastāstīja, ka Mocarts, viesojoties barona Gotfrīda van Svītena privātajā bibliotēkā Vīnē, iepazinies ar Baha un Hendeļa manuskriptiem un Bahs Mocartam vienmēr ir bijis svarīgs. Mocarta opusos ir jūtama Baha ietekme. "Es katru dienu sāku ar Bahu – un noslēdzu arī!" piebilda pianists.
Andrāšs Šifs spēlēja Mocarta klaviersonātes un fantāzijas, papildinot koncertu ar trāpīgiem, ironiskiem komentāriem: "Tagad jūs varēsiet aizvērt acis un redzēsiet operu. Bez režijas!" Publika atbildēja ar ovācijām, bet ne visi aizvēra acis – daudzi rūpīgi tvēra katru leģendārā solista žestu un reakciju.
Tita žēlsirdība
Diriģents Džanluka Kapuāno, režisors Roberts Kārsens
Zalcburgas festivālā 1., 3., 5., 8., 10. un 13. augustā