Jura Petraškeviča personālizstādes Latvijas mākslas ainavā ir rets, tāpēc vienmēr īpašu uzmanību piesaistošs notikums. Kopš iepriekšējās izstādes – Rotaļas un lietas galerijā Daugava – pagājuši pieci gadi; to vēl no iepriekšējās šķīra astoņi. Taču to izskaidro mākslinieka vispārzināmā aizņemtība: viņš – grafiķis, gleznotājs, grāmatu ilustrators, animācijas filmu mākslinieks, monētu dizaina autors un vēl, un vēl – ikdienā ir arī Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas katedras asociētais profesors un jau trešo gadu – žurnāla Rīgas Laiks galvenais mākslinieks.
Personiskā laiktelpa
Juris Petraškevičs skatītājus nenogurdina ar vienveidību: jau pieminētajā izstādē Rotaļas un lietas bija eksponēti atraisīti, intensīvi lielformāta gleznojumi ar akrila krāsām, savukārt patlaban galerijā Māksla XO ir aplūkojami filigrāni veidoti ogles un pasteļu zīmējumi. Taču tehnikai, kā ne reizi vien teicis mākslinieks, nav nozīmes – tā ir tikai medijs, un mākslā vairāk par visu viņu saista improvizācija, "džezs".
Šoreiz skatītājiem tiek piedāvāta improvizācija par "džipīes" tēmu. Galerijas Baltajā un Kupola zālē aplūkojami pieci liela formāta un pieci nelielāki darbi, kurus blīvi klāj smalkas, tīmeklim līdzīgas līniju struktūras. Tīmekļa motīvs Jura Petraškeviča darbos parādījies jau agrāk – gan fragmentāri, gan dominējot virknē mecotintas tehnikā radītu grafikas darbu. Mākslinieks sacījis, ka doma šīs līniju struktūras izstādes nosaukumā saistīt ar itin kā nesakarīgo, tomēr katram mūslaiku cilvēkam uzreiz atpazīstamo reāliju šifrējošo burtu virknējumu "džīpīes" radusies jau pēc darbu tapšanas, taču nosaukums uziets visai veiksmīgi, jo paver daudzus gan laikmetīgu, gan pārlaicīgu asociāciju slāņus.
Iestarpinot pāris klikšķu attālumā rodamu uzziņu, globālās pozicionēšanas sistēma jeb GPS ir ASV Aizsardzības departamenta radīta kosmosa satelītu navigācijas sistēma, kas ar radiosignālu ļauj noteikt jebkuras uz Zemes esošas un ar telemātikas ierīci aprīkotas būtnes vai objekta koordinātas telpā un laikā. Kas kopējs šai pozicionēšanas sistēmai un Jura Petraškeviča džīpīes? Tie paši koordinātu meklējumi telpā un laikā. Taču mākslinieks ar savu tīmekli pārklājis reizē abstraktu un personisku, viņam vien zināmu ainavu fragmentus, kas šai pozicionēšanai piešķir nojaušamas emocionālas nobīdes.
Izstādes anotācijā viņš draudzīgi panācis pretī skatītājam, ievadot viņu šo ainavu lasījumā: "Atmiņu un pieredzes gravitācija sniedz apjēgu par atrašanos konkrētā vietā un laikā, veido savdabīgus personiskās laiktelpas ieliekumus, padarot tos unikālus un daudzdimensionālus. Šīs deformācijas labi jaušamas koordinātu tīklojuma retinājumos un sabiezinājumos, un, kaut vietumis struktūras un pustoņu abstraktās modulācijas pārtop pamanāmākos, konkrētākos tēlos, nomaļus vērotājam tās bieži var palikt nenolasāmas un neizskaidrojamas." Taču šķietami nenolasāmais, kā zinām, dāvā interpretācijas brīvību.
Ainava atdzīvojas
Juris Petraškevičs norāda, ka "gan zīmējumu tapšanā, gan to apjēgā izšķiroša nozīme ir laikam", atstājot skatītāja iztēles ziņā to, cik daudz laika prasījuši šie komplicētie tīklveida struktūru zīmējumi, kuros ik smalciņā ogles līnija uzmanīgi vilkta vai, kā mākslinieks sacījis intervijā LR3 raidījumam Pasāža, "glāstīta, glaudīta" ar roku. Šis skatītājam neredzamais laiks iemiesots esenciālā vizuālā stāstā, kura lasījums var būt atšķirīgs atkarībā no tā, vai darbi tiek aplūkoti "vērīgi vai garāmejot, no tālienes vai tuvumā".
Patiesi, ja tiem pietuvojies vai maini skatpunktu, atklājas pārsteidzoši optiskie efekti: tīkla neviendabīgais zīmējums liek tā caurspīdīgi piesegtajai ainavai atdzīvoties – iegūt iluzoru dziļumu, telpiskumu, 3D efektu (Ļoti, ļoti tuvu, 2015); līniju struktūrai kļūstot te irdenākai, te blīvākai, iezīmējas gaišāki un tumšāki laukumi, misteriozi ēnu sabiezinājumi, nojaušamu siluetu apveidi. Īpašas emocionālās zonas šajās eksaktajās ainavās iezīmē maigie, siltie pasteļkrāsu laukumi. Vienkop ar ogles samtaino materialitāti tie Jura Petraškeviča zīmējumos vieš vieglu sfumato, kas izsekojamo objektu/tēlu aprises ietin efemerā dūmakā, ļaujot tiem nemanot izslīdēt (caur) visuredzošā tīmekļa acīm.
Vērot nozīmē domāt
Kas apdzīvo šīs ainavas? Ja vēlamies, varam tajās salūkot atpazīstamu tēlu siluetus vai mākoņu kustību, taču visdrīzāk tām piemīt personiska sentimentāla vērtība kā laiktelpai, kurā pieminētā atmiņu gravitācija atkal un atkal pietuvina kādu senbijušu iespaidu lauskas un kurā aizvien vēl atrodamas bērnībā nozaudētās rotaļlietas – vai spēja rotaļāties. Juri Petraškeviču vienmēr saistījusi rotaļas tēma un klātbūtne – tieši rotaļas, nevis spēles, kuru atšķirībā no pirmās allaž ierobežo strikti noteikumi.
Mākslinieks vairākkārt uzsvēris, ka viņam nešķiet svarīgi mākslas darbā izstāstīt stāstu, bet daudz vairāk saista mūzikas avangardista Džona Keidža doma, ka skaņām nav katrā ziņā jāveido kaut kādas attiecības citai ar citu, ka skaņa pati var būt stāsts. Līdzīgi Jura Petraškeviča darbos pašvērtīgu naratīvu var veidot vienas līnijas ceļš, līniju struktūra, krāslaukums.
Pēc Jura Petraškeviča formulas, vērot = domāt un mākslas darbs ir jēgpilns vienīgi tad, ja līdztekus estētiskajam baudījumam provocē domāšanu, kļūst par ieganstu sarunai. Un džīpīes, brīvi improvizējot, iezīmē veselu virkni iespējamo sarunu tēmu. Piemēram, cik svarīgi ir palūkoties uz lietām (ainavām, atmiņām) no dažādas distances, jo realitāte var pārsteidzoši mainīties atkarībā no tā, no kāda attāluma un cik ilgi mēs uz to lūkojamies. Par to, ka tas, ko mēs dzirdam, ne vienmēr nozīmē to, ko mēs saklausām, un tas, ko redzam, ne vienmēr ir tas, ko ieraugām. Ka mūsu fiziskās atrašanās koordinātas nenieka nespēj pateikt par to, kas mēs esam. Ka "katrs var būt saredzams, atrodams, sajūtams, bet ne vienmēr izprotams". Ka "džīpīes" no inteliģenta ceļabiedra viegli var pārvērsties stalkerā. Bet totāla kontrole ir ilūzija, jo arī globālās izsekojamības laikmetā aizvien ir signālam nepieejamas vietas. Viena no tām laimīgā kārtā ir domāšana.
Juris Petraškevičs
Personālizstāde džīpīes
Galerijā Māksla XO līdz 14. februārim