Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā -4 °C
Skaidrs
Svētdiena, 24. novembris
Velta, Velda

Izstādes Portrets Latvijā. 20. gadsimts. Sejas izteiksme recenzija. Maz emociju, daudz interpretāciju

XX gadsimta portretu skaits ir milzīgs, tas liecina par mākslas spēju apgūt jaunas funkcijas, kuru veikšanai mimētiska līdzība nav vienīgais un pat ne galvenais instruments

Lai arī ieskats dažādu mākslas žanru laukā nav gluži bez precedentiem, kā izstāde Mākslinieks. Portrets. Pašportrets (2009–2010), projekts Portrets Latvijā. 20. gadsimts. Sejas izteiksme (kuratore Ginta Gerharde- Upeniece) var lepoties ar nebijušu vērienu un, protams, simtgades pasākuma iespējām. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs ir likumsakarīgi pārņēmis stafeti no Imanta Lancmaņa vadītā Rundāles pils muzeja – triju iepriekšējo gadsimtu portretam veltītu izstāžu rīkotāja (1986, 1997, 2008), pētnieciskajā darbā koncentrējoties uz vēsturisko mantojumu.

XX gadsimts portretam Latvijas mākslā ir gana paradoksāls – no vienas puses, portrets pilnībā zaudē savu senatnē primāro "lietišķo" funkciju, proti, maksimāli atpazīstami saglabāt indivīda vizuālo tēlu. Jau kopš XIX gadsimta otrās puses šo uzdevumu piesavinājusies fotogrāfija. Taču vienlaikus XX gadsimta portretu skaits ir milzīgs, tas liecina par mākslas spēju apgūt jaunas funkcijas, kuru veikšanai mimētiska līdzība nav vienīgais un pat ne galvenais instruments.

Kā izstādes apjomīgajā katalogā raksta portreta žanra speciālists, mākslas vēsturnieks Eduards Kļaviņš, "mākslinieka spēja atlasīt tēla konstruēšanai nepieciešamās pazīmes, papildinot tās ar ekspresīviem vai autonomiem formveides efektiem, bija jaunā laikmeta vērtība, kas ieguva arvien lielāku nozīmi" (442. lpp.). Muzeja galvenajā ēkā skatāma portreta panorāma no XX gadsimta sākuma līdz 1945. gadam – fotogrāfijas, glezniecības, tēlniecības un grafikas devums ar impresionisma, jūgendstila, fovisma, kubisma, jaunreālisma impulsiem, kā arī karu un juku laikos zudušo portretu slaidrāde. Savukārt Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejā šaržu un karikatūru izlasi līdzīgi aizsāk gadsimta sākuma karikatūristi un noslēdz pazīstamu šolaiku Latvijas tipāžu atainotāji. Tā kā visas izstādes apskats vienā rakstā nekādi neietilpst, šoreiz mazliet vairāk par mūsdienām tuvāko XX gadsimta otro pusi.

 

Kopā, tomēr atsevišķi

Izstāžu zālē Arsenāls, kurā pārstāvēts periods kopš 1945. gada, vispirms iepazīstams fotogrāfiju labirints foajē, ko ievada Māras Brašmanes ikoniskā Lāčplēša iela (1971) ar soļojošo mākslinieku trio. Aptuvenās desmitgadēs sadalītie foto ļauj iezīmēt 50.–60. gadus kā pāreju no nosacīti optimistiskas darbaļaužu parādes uz seju tuvplāniem, reducējot atribūtus un tverot emocionālos stāvokļus vairāk estetizējošā griezumā. Savukārt 70. gados portretētie no jauna ir vairāk iegremdēti vidē, tikai tā jau ir cita – lielākoties bohēmiski radoša –, tālāk attīstot izšķirīgo mirkļu fiksējumus arvien ikdienišķākās situācijās Gunāra Bindes, Andreja Granta, Valta Kleina, Intas Rukas un citu fotomeistaru sniegumā.

Iespējams, labāks priekšstats par perioda kopējo vizuālo kultūru un skatījumu uz cilvēku rastos, ja līdzās tiktu eksponēta attiecīgā posma foto un "pārējā" vizuālā māksla. Protams, vēsturiski pastāvējušais nošķīrums ir zināms arguments, tomēr modernizācijas centieni 60. gadu fotogrāfu un gleznotāju darbos ir tikai viens paralēlas attīstības piemērs.

 

Staļinisms, atkusnis un sals

Agrīnais padomju posms uzskatāmi atdzīvina detalizēti reālistisku, statiski reprezentatīvu parādes portretu, taču nedaudz pārsteidzoši, ka periodam bieži piedēvētais saulainais optimisms nav īsti saskatāms. Skumji rezignēta noskaņa valda ne tikai Roberta Stārosta, Jāņa Pauļuka un Hildas Vīkas introvertajos, "personīgajā laikā" eksistējošajos darbos, bet arī pompozi "pareizajos" artefaktos, ko vainago krievu mākslinieka Nikolaja Tomska naturālistiski monstrozā "tautu tēva" Staļina skulptūra (kas gan Latvijas mākslas vēsturei īsti nepieder).

Jāpiebilst, ka izstādes nosaukumā minētā "sejas izteiksme arī citos periodos ir lielākoties apvaldīta un mierīgi vērojoša, emocijas ar diezgan nedaudziem izņēmumiem paturētas pie sevis. Alberta Goltjakova Pārdomāšana (1991) ar aizgājušo vadoņu portretiem ievieš arī mākslas darba kā laikmeta komentāra elementu, kas gan pajauc un padara komplicētāku izstādes kopējo struktūru.

Turpmākais portreta evolūcijas vektors 50. gadu beigās un 60. gados, kas apzīmēti kā Atkusnis un atkal stindzinošs sals, lielā mērā ir iepriekšminēto "autonomo formveides efektu" reabilitācija – krāsas, faktūras, ritma atgriešanās, kas pat savā ziņā atkārto XX gadsimta sākuma portreta emancipācijas stāstu.

Zināms laikmeta simbols nenoliedzami ir Leo Kokles virtuozi trieptie pazīstamie tēli (Raimonds Pauls, Aija Baumane, Mihails Tāls), kam savukārt grafikas jomā piebalso Artura Ņikitina, Paula Duškina, Edvīna Andersona skarbi nopietnās, bet ekspresīvi uzirdinātās sejas, savukārt tēlnieciskās galvas, attālinoties no naturālisma, iegūst mēreni ģeometrizētas, vienkāršotas formas. Līdzās ekspresīvi gleznieciskajam socmodernismam jeb skarbajam stilam Maijas Tabakas, Gunta Strupuļa, Alda Kļaviņa darbos tverama arī pretēja tieksme pēc stingri plastiski modelētas, manāmi akadēmiskas formas, bet Ausekļa Baušķenieka eksperimenti neoimpresionistiska sirreālisma toņkārtā ieņem oriģināli savrupu vietu.

 

Ceļš uz atļaušanos

Tā dēvētajā stagnācijas laikā (1970–1985) vērojamā stilistiskā dažādošanās, iepriekšējo tendenču izvērsums un jaunu impulsu ienākšana aptver gan abstrakcijas līmeņa kāpinājumu (Leonīds riņš, Semjons Šegelmans), gan tā dēvēto asociatīvo tēlainību ar iztēles diktētiem objektu salikumiem (Rita Valnere, Maija Dragūne, Lolita Zikmane u. c.), gan klusinātas fovisma tradīcijas atskaņas (Biruta Baumane, Ilze Avotiņa, Ērika Gulbe u. c.), gan arī hiperreālismam radniecīgos fenomenus Līgas Purmales, Miervalža Poļa, Jura Brīniņa darbos, radot visai raibu un komplicētu ainu.

Tēlniecībā izceļas vērienīgā aktieru plejāde; pamatā darbi ir mēreni abstrahēti, saglabājot reālistiskas kopformas, bet kā izņēmums un tieša atsauce uz Kārļa Zāles 20. gadu kubistiski konstruktīvistiskajiem eksperimentiem skatāms Artas Dumpes Maijas Tabakas portrets (1979).

Politiski motivētas periodizācijas piemērs ir izstādes sadaļa Atmoda (1986– 1991), kas liek pārdomāt, cik tieši norises sabiedrībā spēj atspoguļoties mākslā. Jāsecina, ka bez Andra Brežes supergrafikām Saucējs un Gaismas izcirtējs (1988) konkrētāku atsauču tikpat kā nav. Var vienīgi mēģināt salūkot pieaugošu atļaušanos pārkāpt kādas ierastās robežas, piemēram, Aijas Zariņas radikāli primitivizētajā fovismā (Pāris, 1984), Maijas Tabakas krāšņi iluzorajos inscenējumos un Borisa Bērziņa tikpat radikāli abstrahētajos, līdz profiliem saplacinātajos tēlos. Tomēr loģiskāk šķistu turpināt 80. gadu liberalizācijas vilni līdz pat gadsimta noslēgumam.

Pēdējā izstādes zona Neatkarība. Atkal Eiropā ar Miervalža Poļa detalizēti gleznotajiem bijušajiem prezidentiem rāda, ka senās parādes portreta tradīcijas nebūt nav zudušas – ar visiem ordeņiem un regālijām. Citu strāvojumu buķete ietver Normunda Brasliņa neoakadēmismu, neoekspresionistisko tradīciju (Ivars Heinrihsons, Jānis Viņķelis), kariķējošu grotesku (Ivars Poikāns, Juris Utāns), stilizējoši dekoratīvu simbolismu (Kaspars un Kristaps Zariņi) u. tml. Mulsinoša šķiet vairāku agrāku darbu klātbūtne, piemēram, Māra rgaļa sirreālisma un Vladimira Glušenkova popārta versijas no 70. gadiem, kā arī daži citi 80. gadu darbi, kas drīzāk varētu bagātināt senāka laikposma ainu.

 

Portreti bez sejām

Pēdējā sadaļā virkne darbu liek pārdomāt žanra robežas. Tādi ir, piemēram, pirms vairākiem gadiem jaunatklātā Visvalža Ziediņa, katalogā dēvēta par vienu "no spožākajiem padomju perioda nonkonformistiem" (414. lpp), redīmeidi jeb objektu māksla. Vai papjēmašē biste, no kuras galvas vietā izaug zariņi, arī ir portrets (Krūšutēls, XX gs. 80. gadi)? Eduards Kļaviņš savos pētījumos piedāvājis diezgan plašu "pietiekamas individualizācijas" jēdzienu, jo salīdzināt portretu ar modeli jau skatītājam pārsvarā nav iespējams. Proti, darbam jāpārliecina, ka tēlotais ir konkrēts indivīds.

Visvalža Ziediņa "zargalvis" gan drīzāk uztverams kā vispārināta padomju funkcionāra portrets. Toties abi pārējie objekti – Briļļainais (1992) un Melomāns (1992) – šķiet jau lielākā mērā individualizējami. Ginta Gabrāna multimediju projekts Starix (2000–2004) ar bomža pārveidošanu mediju zvaigznē un sekojošo gozēšanos publiskajā telpā ir nenoliedzami portretisks, savukārt Kristapa Ģelža video Nekā personīga (2001) degošajam tēlam seja vispār nemaz nav saskatāma un individualizācija iespējama tikai netieši, zinot par paštēla ideju un mākslinieka balsi skaņas celiņā.

Kaut arī sejas izteiksme lielākoties neatklāj daudz par portretēto personu, gūstams plašs pārskats par daudzveidīgu stilistisko iespaidu klātbūtni un mijiedarbību konkrētā žanra ietvaros, aktualizējot gan latviešu mākslā kanoniskas vērtības, gan mazāk zināmus piemērus. Noslēgumā skatītājam ir pat iespēja "pielaikot" dažādu eksotisku un populāru seju projekcijas Inetas Sipunovas darbā Reinkarnācija (1999), protams, apspēlējot laikmetīgo vēlmi līdzināties elkiem. Rezultāts vaibstu sakritības ziņā gan nav necik spožs un vedina tomēr palikt pašiem.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja