Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā -3 °C
Skaidrs
Svētdiena, 24. novembris
Velta, Velda

Izstādes Paralēli. Vija Zariņa un Kaspars Zariņš recenzija. Līnijas nepārtrauktība

Visa Kaspara Zariņa māksla ir par sapņiem, sevī noslēgtu un sevi jūtošu pasauli.

Izstādē Paralēli. Vija Zariņa un Kaspars Zariņš, kura ir skatāma izstāžu zālē Arsenāls un kuru pavada divi biezi izdevniecības Neputns izdoti katalogi, manu nedalītu uzmanību iekaro Kaspars Zariņš. Tā gadās. Iedomāsimies, ka Kaspara Zariņa gleznā Psihiatrija (2012, Zuzānu kolekcija) ērtā krēslā sēdošais vīrietis, tērpies mīkstā kardiganā un svītrainās zeķēs, ir pats autors, kas nonācis pie psihiatra, jo viņa izstāde Iekšējā balss (LNMM, 2010) nav ieguvusi nevienu recenziju. "Es varbūt gleznoju to, kas nevienu neinteresē," viņš saka.*

Psihiatram mākslinieka koloristiskās pasāžas ir saistošas psiholoģiskā griezumā, un profesionāla vizualizācija to padara uzskatāmu. Visa Kaspara Zariņa māksla ir par sapņiem, sevī noslēgtu un sevi jūtošu pasauli. Tajā autors sev reiz iedalīja Pedanta lomu, un, kad paštēls dubultnieks un viņa iekšējais suns likās izsmelts, integrēja sevi iedomātā sociumā, paliekot sapņa hermētiskumā. Sapnis joprojām bija lielisks savā krāsainībā, spītējot laikmetīgās mākslas krāsu aklumam, un gluži kā Deivida Sušē atveidotais Erkils Puaro gleznotājs gaidīja, ka publika neskoposies ar komplimentiem. Rakstītāji atturējās. Kur bija problēma?

 

Mīlestības slimība

1969. gadā Indulis Zariņš uzgleznoja dēlu Kaspara un Kristapa dubultportretu, nosēdinot baltos kreklos ar žabo ieģērbtos dvīņus vienā kopīgā krēslā. Dvīņi bija viens otra kopija. Krievu valodā kopijiskumu izsaka vārds "близнецы", ar uzsvaru uz tuvību, savukārt dvīņus, kas nav līdzīgi, dēvē par dubultniekiem – "двойники". Psihiatrs Marsels Rufo grāmatā Brāļi un māsas, mīlestības slimība pievēršas dvīņu fenomenam, aizsākot to ar Romula un Rema sāncensības izraisīto slepkavību virkni. Ekstrēmisms rodas no brāļu personību konfrontācijas, kā arī no abu bērnu attiecībām ar vecākiem.

Marsels Rufo apgalvo: nav ērti būt līdzās savam tuviniekam ar identisku ģenētisko kodu, vienu asinsgrupu, acu krāsu, ķermeņa uzbūvi. Līdzība veicina bailes tikt sajauktam vai maldinātam. Kristapam un Kasparam pat vārdus vecāki iedevuši slidenus kā ledus. Bērnībā dvīnim vissmagākais ir redzēt starp sevi un vecākiem kādu, kam ir tieši tādas pašas intereses un emocionālās gaidas. Tā vietā, lai iztēlotos sevi ideālajos variantos, tu vienmēr raugies telpiskā, dzīvā spoguļattēlā. Taču parādībai ir arī pozitīvā puse. Pāris, kura daļa tu esi, piedāvā drošu aizsardzību no apkārtējo iedarbības, veicinot noslēgšanos divatnē un savā valodā un ļoti labi iztiekot arī bez valodas.

Žurnāla Rīgas Laiks rosinātā brāļu Zariņu saruna Māksla sākas ar M un beidzas ar A (2017, 3) esot brāļu garākais dialogs. Tas demonstrē apgūto monoloģiskumu – Kaspars to uzsver sešas reizes – un slēptā veidā arī to, ka sava alter ego saprašanai verbalizāciju nevajag. Pietiek ar asinsbalsi.

 

Sadalīt nedalāmo

Bērnībā brāļu intereses ir bijušas vai tika veidotas identiskas (II jaunatnes sporta klase paukošanā, kalnu slēpošana, riteņbraukšana, klavierspēle un ģitāras spēle). Rozentālskolā abi koncentrējās uz karjeru, kāpinot sāncensību un krājot "punktus". Kristaps kā vecākais brālis pievienoja politisko ietekmi, būdams vēl 11.b klases skolnieks. Savukārt glezniecība, kā pirms vairākiem gadiem teica abu draugs gleznotājs Normunds Brasliņš, brāļiem bija līdzvērtīga. Piekrītu. To vienoja iekšup vērsts, bet savstarpēji galēji polarizēts skatījums. Kristapa māksla veidojās ciniskāka un vardarbīgāka, Kaspars tiecās pēc maiguma. "Man vispār riebjas neglīta māksla," intervijā Ievai Rupenheitei saka Kaspars.**

Bez ierastā Freida sofas repertuāra, kad jātiek galā ar despotisko tēvu – Mākslas akadēmijas rektoru Induli Zariņu – un jānovēršas no mīlošās mātes, dvīņiem bija jāpamet tuvākais cilvēks, kuru stipri mīli. Autonomijas iegūšana esot galvenā grūtība, apgalvo Rufo.

Pāris šķiras, lai dabūtu citu pāri. Esot izplatīti gadījumi, ka dvīņi precas ar dvīnēm un veidojas viens pāris, kas sastāv no četriem cilvēkiem. Zariņiem bija tāda iespēja, jo Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļā abu kursā mācījās Edgara Iltnera dvīnes Daila un Zane – māsu dubultportretu uz viena paplašināta krēsla kopā ar melnu pūdeli Iltners uzgleznoja 1975. gadā –, bet tas nenotika. Kristaps apprecējās ar Santu, Kaspars – ar Viju. Vija kļuva par Kaspara "dvoiņiku"/dubultnieku. Bet iekšējā, citiem neredzamajā brāļu ritmā viss turpinājās gandrīz sinhroni un simetriski. Ja viens slimoja, otram sāpēja.

 

Izdzēstā autorība

Un tad pēkšņi sprādziens. Madženta. Šoks, izmisums, neremdināmas ciešanas. Tukšums. Kaspars un Vija zaudēja meitu Martu.

Atbalstot viens otru, Kaspars un Vija glābās glezniecībā. Sākot ar Zariņu ģimenes izstādi Daugavpils Marka Rotko Mākslas centrā (2015), Kaspara darbos autora vārds vairs neparādās. Iekšējā transformācija ir izdzēsusi autorību. Iegūtais rezultāts – uz saplākšņa ar slīpmašīnu izslīpētie iedobumi izceļ dabisko materialitāti un mijiedarbojas ar krāsu. Abstrakcijas diagnosticēja kā Simptomus. Formāti joprojām kārtojās pa pāriem, izņemot zilo Simptomi. C, kurā abas daļas ir savienotas bez atstarpes un "šuves" iedobumi savienoti kopīgā konfigurācijā. Taču tie saglabā katrs savu raksturu. Kaspars nerada optisku ilūziju, ka savienojums būtu absolūts.

Īpaši skaists un apgarots ir minimālistiskais diptihs Simptomi. F ar baltu virsmas klājumu. Ar Simptomiem sākas Kaspara ekspozīcija Arsenālā pēc tam, kad ir iziets cauri Vijas Zariņas stilizētajām ainavām.

 

Prieka gēns

Psiholoģe Oksana Meišele, raugoties Kaspara Zariņa darbos, izteica līdzību: sarunājas divi psihoanalītiķi, viens nupat apprecējies.

"Vai viņa ir skaista?" – "Nē." "Vai viņa ir gudra?" – "Nē." "Kāpēc tad apprecējies?" – "Viņa tādus sapņus stāsta!" Kaspars ir Šeherezade. Simptomiem seko seši 4 x 4 metrus lieli kvadrāti, kas iegūti, sastiprinot astoņus saplākšņus. Te ir melna Mūžīgā telpa. Fuksiju Madženta atsaucas uz īpaši nežēlīgu un asiņainu kauju, kas deva nosaukumu Itālijas ziemeļrietumu pilsētai un vēlāk arī no akmeņogļu darvas sintezētai purpursarkanai krāsai. Te ir velēnas smagi zaļais Domas šķērsgriezums, tumši zilās Neskaitītās daļiņas un tirkīzzilā iCloud izplatījumā peldošas salas. Tad dzeltenais Prieka gēns – tajā saplākšņa "ziedēšana" sasaucas ar virsmas līniju rakstu. Līnijas nepārtrauktība iegūta, neatraujot roku no virsmas.

Meitas Paulas Zariņas-Zēmanes ģimenē piedzima Kaspara un Vijas mazmeita Žanna.

*Bunkše, I. Prieka gēns // Kaspars Zariņš. R.: Neputns, 2017, 25. lpp.

**Kaspars Zariņš. R.: Neputns, 2017, 220. lpp.

 

Izstādes

Kaspars Zariņš un Vija Zariņa

Projekts Paralēli Izstāžu zālē Arsenāls līdz 29.X

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja