Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā -3 °C
Skaidrs
Svētdiena, 24. novembris
Velta, Velda

Izstādes Oranžais stūris recenzija. Savādotie iespaidi

Ojāra Pētersona personālizstāde Oranžais stūris Laikmetīgās mākslas centrā kim? iezīmē mākslinieka ilggadējā zīmola – oranžās krāsas – nezūdamības likumu

Izstāde ir intriģējoša vismaz divos aspektos. Pirmkārt, "vides oranžētājs" Ojārs Pētersons, kā viņu 90. gados nodēvēja Helēna Demakova (Citas sarunas, Rīga: VKN, 2002, 70. lpp.), kopš 1991. gada strādā par Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļas pasniedzēju un pēdējā laikā nemaz tik bieži izstādēs nepiedalās. Toreizējie iespaidīgie oranžie objekti un instalācijas jau zināmā mērā pieder laikmetīgās mākslas vēsturei – tās spožākajam konceptuāli telpisko eksperimentu periodam –, bet pēdējā desmitgadē autoram, šķiet, priekšplānā bijušas digitālās tehnoloģijas un pedagoģiskā darbība. Otrkārt, kim? telpās ne tik bieži var ieraudzīt māksliniekus ar stabilu vārdu un pieredzi; drīzāk tā ir izvērtusies par platformu vēl samērā jaunajiem un daudzsološajiem, kur prezentēt kādu savas jaunrades aspektu vai kāda posma meklējumu rezultātus – ne vienmēr gluži pārliecinošus, parasti askētiski (neo)konceptuālā ievirzē.

Zināms kamerstila formāts un atturīgi minimālistiska gaisotne jūtama arī šeit. Divi identiski, ierāmēti oranži sešstūri, piekļāvušies viens otram kā puzles gabaliņi, iezīmē Pētersona ilggadējā zīmola – oranžās krāsas – nezūdamības likumu. No mākslas vēstures viedokļa tas izskatās pēc sveiciena pēcgleznieciskās abstrakcijas virzienam, piemēram, Elsvorta Kellija iecienītajiem dažādu neregulāru formu audekliem, kas izplūdināja robežas starp gleznu un telpisku objektu. Tomēr ierāmējums šejienes eksponātus padara amatnieciski nostrādātākus un būtībā tuvākus ierastai gleznai, izceļot rāmja tradicionālo robežu starp reālo un attēloto pasauli, pat ja attēlota ir tikai krāsa.

Šķietami – nekā īpaša

Gleznas parasti nemēdz būt sešstūraini objekti, un olveidīgas skulptūras nemēdz sašķelties uz pusēm un karāties pie sienas, imitējot gleznas; tieši pret šādu objektu ieejai pretējās sienas centrā vispirms atduras skatītāja acs. Iespējamais olveida formas izejas punkts ir aplūkojams uz diviem podestiem, uz kādiem parasti eksponē nelielus, vērtīgus priekšmetus – tie ir gludi nopulēti akmeņi, viens zem stikla kupola, otrs bez tā. Divās lielās melnbaltās fotogrāfijās savukārt var apskatīt kāda dārza vai apstādījumu nostūrus ar pļautu mauriņu priekšplānā un koku, krūmu un puķu stādījumiem tālākajā plānā. Attēlos nav nekā īpaša – nekādu dzīvības zīmju, vien savādotu, paskumju noskaņu piešķir melnbaltais salikums, neļaujot ieraudzīt vasaras zaļumu. Sienās ir arī daži mazi caurumiņi, kurus var nepamanīt, bet pamanot var pielikt ausi un (kā skaidroja izstāžu zāles darbiniece) klausīties jūras šalkoņu. Skaņa, kas ierasti saistītos ar pludmales plašumu un neierobežoto telpu, iesprostota audioinstalācijā aiz sienas.

Izstādē ir vēl divi askētiski, atturīgi darbi, kas karājas pie sienas un pirmajā acu uzmetienā noteikti saistīsies ar Kazimira Maļeviča melnajiem un baltajiem kvadrātiem – sietspiedes ar parakstiem: "Melnais pikselis" vai "Baltais pikselis" un "Katra mala pagarināta 1879 reizes. Pagriezts par 11º". Pikselis – attēla vismazākais elements digitālajā vidē – ir pārvērsts par eksponātu, kam vismaz kādreizējā modernisma autoritātes laikmetā varēja piedēvēt dažādas simboliski metafiziskas nozīmes. Uzraksts šai gadījumā darbojas kā demistifikācija, piezemējot iespējamo meditatīvo domas lidojumu līdz vienkāršai fakta konstatācijai un mērogu izšķirošās lomas aptveršanai.

Vārda "stūris" nozīmes

Ko no tā visa būs aiznest sev līdzi skatītājam? Vienīgais palīglīdzeklis ir Jāņa Taurena piedāvātie literarizētie komentāri par vārda "stūris" dažādajām nozīmēm, ierasti paspēlējoties ar filozofa Ludviga Vitgenšteina idejām: "Bet mēs varam ilustrāciju arī redzēt vienreiz kā vienu, otrreiz kā citu lietu. – Tātad mēs interpretējam to un redzam to tā, kā mēs to interpretējam." Pārlasījis šo fragmentu, nodomāju, ka Filozofiskajos pētījumos analizēto "redzēšanu kā" – piemēram, kaut ko redzot kā izvirzījumu, kuram var uzskriet virsū, vai kā kaktu, kurā var iesprūst, – varētu vispārināt un attiecināt uz mākslas darba redzamās vai neredzamās daļas un tā koncepcijas vai interpretācijas attiecību» (no izstādes anotācijas). Patiesi – ne izvirzītu stūru, ne iedziļinātu kaktu fiziski telpiskā nozīmē izstādē nav, drīzāk gan mulsinošais eksponēto objektu (krāsainu un melnbaltu, dabisku un mākslīgu, ģeometrisku un reālistisku) sasaistīšanas uzdevums, pret kuru var atdurties skatītājs. Oranžais stūris ir stūris, kurā virkne dažādu realitātes un redzamās pasaules iespaidu ir notverti un izmainīti, tikai katrs citādā veidā, un starp tiem varbūt arī nekādas vienojošas saiknes nemaz nav. Vai, citiem vārdiem, darbi liek mums apzināties, ka to varam tikai paši uzkonstruēt vai arī atteikties to darīt.

Oranžais stūris

kim? Laikmetīgās mākslas centrs

Līdz 29. septembrim 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja