Kopš jūnija beigām Laikmetīgās mākslas centrā Kim? aplūkojamā grupas izstāde Ļoti mazs lodziņš plašsaziņas informācijas materiālos pieteikta kā jaunā Kim? programmas vadītāja Kaspara Groševa pirmais projekts jaunajā amatā. Uzsvars uz programmas vadītāju maiņu Kim? gadījumā šķiet izņēmums Latvijas mākslas meinstrīmā, kurā kuratoru radošajai personībai un profesionālajam redzējumam uzmanība lielākoties netiek pievērsta. Interese par pārmaiņām darbības virzienā, ko teorētiski piesaka programmas vadītāja maiņa, šajā gadījumā bijusi visnotaļ liela, liekot domāt, ka līdzšinējā mākslas centra darbība publiskajā telpā radījusi diezgan spēcīgu priekšstatu par institūcijas vadītāja funkcijām, kas neaprobežojas tikai ar formālu menedžēšanu.
Kas pašiem šķiet forši
Mākslinieka un kuratora Kaspara Groševa vārds Latvijas kultūrtelpā ir neizdzēšami saistīts ar 427 dibināšanu, pirmo nozīmīgo mākslinieku vadīto (artist-run) galeriju Rīgā, kas atteicās ne vien no komerciālās pašdarbības, bet arī no jebkādas piesasaistes obligātiem formātiem, aktualitātēm un tradīcijām, un lielākoties izstādīja to, kas pašiem māksliniekiem šķiet forši un interesanti. Visbiežāk tās ir jaunās paaudzes autoru radītas priekšmetu, attēlu un materiālu instalācijas, kuru mākslinieciskā iedarbība balstās uz vizuālo asociāciju pašvērtību, to savstarpējo saspēli telpā, asprātīgu, vizuāli efektīgu elementu kombinācijām.
Kaspara Groševa rokrakstu nav viegli definēt (tiesa, neviens to arī nav mēģinājis darīt – ar aktuālo māksliniecisko norišu teoretizēšanu un sistematizēšanu lokālā līmenī neviens nenodarbojas), taču tas ir viegli atpazīstams izstādē Ļoti mazs lodziņš. Tas ir papildinājis Kim? ar mazliet nepieradinātākiem žestiem, ko varētu dēvēt par ciešāku mākslinieka klātesamību izstāžu telpās, kas bieži vien ir distancēti bezpersoniskas. Ir sajūta, ka projekts Ļoti mazs lodziņš radies no tā, kas šķitis interesanti kuratoram un četriem māksliniekiem (Bora Akindžiturks, Jāko Pallasvuo, Viktors Timofejevs, Evita Vasiļjeva), nedomājot par vajadzību sekot konkrētiem nosacījumiem vai pārlieku censties atstāt nopietnas un dziļas mākslas iespaidu.
Tas gan rada jautājumus par atšķirībām starp mērķtiecīgu grupas izstādi un jautru radošo darbnīcu, kuras dalībnieki dalās ar iespaidiem un rotaļājas ar nejaušiem impulsiem sava prieka pēc. Kāda nozīme tajā visā ir skatītājam? Vai šāda radoši impulsīva sadarbība citiem vispār var būt interesanta?
Telpas performance
Ekspozīcijā ir redzami izkliedēti miniatūri objekti, priekšmetu kolāžas un savienojumi, kurus virza drīzāk nejaušība, nevis kāds iepriekš izplānots naratīvs, kā arī zīmējuma un ilustratīvu formu eksperimenti, kas mijiedarbojas ar galerijas zālēm, veidojot jaunu telpas uztveres dinamiku. Gandrīz katrs eksponāts pretojas priekšstatam par mākslu kā sterilā baltā kubā izkārtotu ekspozīciju, kurā darbi pareizā augstumā un attālumā rūpīgi piekārti pie rūpīgi nokrāsotām sienām – lielākā daļa rūpīgi nosaukto izstādes Ļoti mazs lodziņš objektu (kopā tie ir 29) novietoti uz zemes, piemontēti pie stabiem, izkārtoti sliktā apgaismojumā vai leņķī, kas liek skatītājam īpaši pieliekties vai notupties, lai kaut ko saskatītu.
Neērtās eksponēšanas stratēģija pretojas nerakstītiem, bet mums labi pazīstamiem mākslas noteikumiem, taču ir skaidrs, ka šī pretošanās jau sen ir radījusi jaunas savas noteikumu sistēmas, kas būtībā ir tikpat izslēdzošas un ierobežojošas. Kā rāda konkrētā izstāde, māksla var būt kaķa video sadauzītā viedtālrunī, māksla var būt uz grīdas uzlīmēta krāsaina līmlente un tīneidžerisks fantastisku būtņu zīmējums. Šī "var-būt-jebkas" formulas atkārtošana pati par sevi vairs nespēj uzjundīt interesi, bet vienlaikus labi iekļaujas Latvijas laikmetīgās mākslas tradicionālajā mīlestībā pret formas un materiālisma saspēlēm.
Izstādes nosaukums tiek paskaidrots ar amerikāņu galerista Kolina Delanda (1955–2003) citātu: "Pastāv ļoti mazs laika lodziņš, kurā vizuāls mākslas darbs tiek piedzīvots, pirms mākslas uztveri neizbēgami sāk veidot valoda, un šo lodziņu vajadzētu atstāt atvērtu pēc iespējas ilgāk (..)." Tādējādi tiek piesaukta nepieciešamība radīt un eksponēt mākslu, pirms tā tiek definēta un kategorizēta.
Izstādē eksponēti gan atsevišķi katra mākslinieka radītie darbi, piemēram, Jāko Pallasvuo video un Evitas Vasiļjevas industriālā tēlniecība, gan kopdarbi, līdz ar to izstādē ir vienoti elementi un arī atsevišķi objekti, kuru dialogs ar pārējiem darbiem ir nosacīts – izstāde gan ir, gan nav viena liela instalācija. Drīzāk jāteic, ka ierastā prakse veidot vairākas paralēlas ekspozīcijas papildināta ar centieniem radīt vienotu telpas performanci, kas izvēršas par vizuālu elementu ņirboņu interjerā.
Sajust, nevis izdomāt
Vēlme strādāt, eksperimentēt ar to māksliniecisko materiālu, kuram vēl nav rasts nosaukums un skaidras kontūras, raksturīgs tam, ar ko mums saistās centra Kim? darbība gan izdevušos, gan mazāk veiksmīgos projektos. Un, lai arī šī izvairība bieži vien mēdz kaitināt, Kaspara Groševa redzējums, skatīšanās uz mākslu kā ideoloģiski un estētiski neierobežotu, nekonkretizētu sfēru mākslas centra darbībai šķiet ļoti piemērota, gluži tāpat kā spēja sajust mākslu, nevis to racionāli izdomāt un iemācīties.
Vienlaikus jāapzinās, ka izstādes Ļoti mazs lodziņš manifestētā māksla ir pārējiem skatītājiem slēgta zona. Tā ar citiem nekomunicē, jo to ir interesantāk radīt, nevis aplūkot. Izjaucot ierasto hierarhiju attiecībās, kurās autors pauž mākslinieciski piesātinātu vēstījumu un skatītājs to daļēji, pilnībā vai pavisam mazliet nolasa, to vietā tiek ienesta fluīda, nenoteikta un neobligāta saskarsmes telpa, pār kuru valda "tīrās mākslas" princips. Šajā izstādē princips tiek realizēts caur verbālās un vizuālās valodas pretstatījumu, verbālo valodu uztverot kā noslēdzošu un ierobežojošu.
Tas viss liek atcerēties mietpilsoniskas gaudas par to, ka laikmetīgā māksla atšķirībā no "īstās mākslas" nav uztverama bez paskaidrojošiem tekstiem un šī iemesla dēļ nemaz neesot māksla. Kaspars Groševs un ekspozīcijas dalībnieki savukārt kopīgi meklē to mazītiņo starptelpu, kurā māksla ir tikai vizuāla, jutekliska un maņas satraucoša. Viņu meklētais lodziņš ir patiešām maziņš, jo laikmetīgajā kultūrā viss ir tik ļoti iezīmēts un iepriekšparedzams, ka brīvai mākslas uztverei vietas bieži neatliek. Stilistisku un tematisku motīvu nosaukumi, diskursīvi atslēgvārdi kļūst par noteicošo vēstījuma elementu, un jebko no tā var reducēt līdz ziņu virsraksta informācijai, liekot jautāt, vai vizuālais saturs vispār vēl spēj konkurēt ar faktoloģisko.
Ļoti mazs lodziņš ir mēģinājums atdzīvināt to mākslas praksi, kas ir brīva no pienākumiem ilustrēt aksiomas, taču šis uzdevums nav vienkāršs, gluži otrādi – tas prasa neierobežotu barokālu jaudu. Atteikšanās no patskaņiem un līdzskaņiem mākslā prasa smagāku artilēriju, nekā redzam izstādē.
Izstāde
Ļoti mazs lodziņš
Laikmetīgās mākslas centrā Kim? līdz 4. augustam
Apmeklētājs