Neformālās izglītības iespējas Latvijas kultūrā kļūst arvien populārākas un pamazām tuvinās atsevišķam izklaides žanram, kurā radoša komunikācija mijas ar vēlmi piesaistīt jaunus interesentus un paplašināt auditoriju. Atraktīva, no oriģinālā konteksta atšķirīga mākslas darba pasniegšana kļuvusi par izstāžu normu, un arī bērnu apmeklējumi ir neatņemams mākslas institūciju darbības virziens – tā kopumā ir ļoti pozitīva tendence, kas apliecina, ka bērni netiek uztverti kā margināla sabiedrības grupa, kura jāizolē no pieaugušo sabiedriskās dzīves.
Tiesa, ne vienmēr ir iespējams izšķirt, kad šo aktivitāšu mērķis ir audzināt jaunu mākslas baudītāju paaudzi un kad tās ir tikai formāli sagatavotas programmas, meklējot jaunus veidus, kā piespiest bērnu vecākus nākt uz izstādēm un padarīt muzejus par ģimenēm saistošu laika pavadīšanas veidu. Daudzkārt mulsinoša ir arī organizatoru retorika, kas aicina pieradināt bērnus pie mākslas «lietošanas»; bērna iztēle šķiet dabiski radoša un neierobežota, savukārt neoficiālās izglītības pasākumi bieži vien notiek tādā «piespiest mīlēt Raini» līmenī, kas ierobežo jaunās paaudzes kultūras uztveri pārāk konkrētu kanonu virzienos.
Emocionālā inteliģence
Problemātiska ir attieksme, kas bērnu jau no mazotnes audzina par nākamo patērētāju, piemēram, pavisam nesen viena no Latvijas politiskajām partijām savā pirmsvēlēšanu reklāmas kampaņā uzsvēra, ka skolās nepieciešams mācīt programmēšanas iemaņas jau no pirmajām klasēm, lai veicinātu skolēnu nākotnes konkurētspēju pasaules darba tirgū. Ekonomisko ieguldījumu vietā humānāk būtu domāt par bērna emocionālās inteliģences attīstību, arī zināšanas par kultūru pasniedzot iejūtīgi, radoši un atbilstoši bērna psiholoģijai, nevis pieaugušo priekšstatiem.
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM ) izstāde Kurš kuram draugs? Dzīvnieku attēlojums mākslā ir paredzēta sākumskolas un pirmsskolas vecuma bērniem, pašai jaunākajai paaudzei. Jāuzsver, ka mākslas muzejs dažāda vecuma grupu bērnu izglītības programmām velta lielu daļu laika un arī šī ekspozīcija veidota ar patiesu interesi un ilgstošu iedziļināšanos, nevis kā nejaušs eksperiments ar izstāžu formātu. Saku to ar nelielu skaudību, jo profesionāļu izglītošanās pasākumi vai zinātniskas ievirzes notikumi muzejā diemžēl tiek realizēti daudz retāk, lai gan no malas varētu šķist gluži otrādi.
Muzejs ir institūcija, kas reprezentē klasiskas, vispārpieņemtas mākslas vērtības, taču lietot klasikas jēdzienu attiecībā uz bērnu auditoriju šķiet āķīgi, jo viņi vēl nedomā šādās kategorijās. Līdz ar to rodas jautājums, vai izstāde paredzēta kā Latvijas mākslas klasikas "bērnu versija". Tā kā neesmu izstādes Kurš kuram draugs? mērķauditorija, man to ir grūti komentēt no skatītāja (kā lietotāja) pozīcijām. Šī iemesla dēļ izstādi apmeklēju ar divgadīgo krustmeitu un vēroju viņas attieksmi pret ekspozīciju. Viņas uzmanību gan vairāk piesaistīja blakus telpās iekārtotā spēļu istaba, kurai ar izstādei atlasītajiem darbiem īsti nav saistības. Tas droši vien ir izstādes lielākais trūkums, jo rotaļistabas varētu izvietot arī jebkur citur – to piedāvājums ir bezpersoniski universāls.
Ekspozīciju veido glezniecības, grafikas un tēlniecības darbi no muzeja kolekcijas, aptverot laika posmu no XIX gadsimta līdz mūsdienām. Tos papildina uz sienas uzrakstīti jautājumi, kas vedina uz pārdomām un liek bērniem domāt par savām attiecībām ar ģimeni. Interesanta ir arī iespēja paglaudīt tēlniecības darbus, izbaudot materiāla faktūru (pieņemu, ka šo iespēju vairāk novērtē pieaugušie, kuri ir pieraduši, ka mākslas darbu taktilās īpašības parasti paliek nepieejamas). Kopumā tas viss atbilst mūsu, pieaugušo, priekšstatiem par to, kā aizraut bērnus ar mākslu, izmantojot viņiem pazīstamus sižetus.
Vizuālie impulsi
Piekrītu, ka dzīvnieku tēma lielā mērā saistās ar bērnu interesēm, taču reducēt to tikai līdz animālijas žanram šķiet pārlieku vienkāršoti. Pati darbu atlase balstās uz daudzveidīgu, taču reālismam pietuvinātu mākslas valodu, it kā apstiprinot stereotipu, ka bērnus māksla interesē kā fotogrāfisks realitātes atdarinājums, taču tā gluži nav.
Pēc izstādes Kurš kuram draugs? kopā ar krustmeitu apmeklējām Ģirta Muižnieka nosacīti abstrakto darbu izstādi Red Shift galerijā Māksla XO – bija acīmredzams, ka Ģirta Muižnieka spilgtās krāsu, formu, tecinājumu kolāžas bērna uztverei šķita interesantākas nekā dzīvnieku portreti, apliecinot, ka arī pavisam tieši vizuālie impulsi var būt labs mākslas iepazīšanas veids.
Izstāde Kurš kuram draugs? katrā ziņā ir saistošs piemērs pieaugušo dialogam ar bērniem. Ekspozīcijas veidotāji katru mākslas darbu ir centušies padarīt pieejamu, saprotamu un interesantu. Uzdevums nav vienkāršs, jo bērnu uztvere un iztēle ir nepieradināta un nepakļaujas tiem pašiem nosacījumiem, uztveres refleksiem, caur kuriem pieaugušie pieraduši ļauties estētiskajai pieredzei. Vizuālo informāciju bērni lasa daudz intuitīvākā veidā nekā pieaugušie, tāpēc tās iedarbību ir grūtāk paredzēt.
Rosinošāka šķiet darbošanās ar vizuālo tēlu raisītajām noskaņām un asociācijām, nevis konkrētiem vēstījumiem un sižetiem – iespējams, aktīvā iedarbošanās uz fantāziju ir iemesls, kāpēc īpaši mīļas un neaizmirstamas kļūst grāmatu ilustrācijas. Savukārt muzeja izstāde mazliet par daudz līdzinās ētiskās audzināšanas nodarbībai, kurā mākslas darbiem ir tikai ilustratīvi uzdevumi.
Izstāde
Kurš kuram draugs? Dzīvnieku attēlojums mākslā LNMM līdz 28.X