Kārtējā izstāde, TV reportāžā dēvēta par "vienu no spožākajiem Rīgas 2014 mākslas notikumiem", iemājojusi Dzelzceļa muzejā, papildinot tādus šīs vasaras notikumus kā fotoskati Viewfinders un mākslas un zinātnes simbiozi izstādē Lauki. Vēriens un ārzemju mākslinieki līdzās pašmāju autoriem vieno šo un daudzus citus nesenus pasākumus, taču ir arī atšķirīgais. Starptautiskā laikmetīgās mākslas izstāde Horizontu meklējot atbilst nereti iezīmētajām vietējās (bet ne tikai) publikas gaidām pēc episki poētiskas un vizuāli efektīgas mākslas, piemēram, ".. var izstādīt Bilu Vaiolu, un viss būs skaidrs un skaisti, nebūs nekādas nesaprotamas marginalitātes sajūtas" (Jana Kukaine, Reiz viena lēdija no Portugāles, Studija nr. 94, 2014, 75. lpp.). Bila Vaiolas gan šeit nav, toties ir Oļegs Kuļiks, kurš atstājis pagātnē suņcilvēka izlēcienus un pievērsies reliģisku alūziju konstruēšanai ar akcentu uz bezgalību un tukšumu.
Eksponāti iespaido arī ar izmēru – viens no tiem ir par lielu pat Dzelzceļa muzejam un skatāms Esplanādē – austrieša Lūkasa Puša jautrais peredvižņiku tradīcijas un "baltā kuba" galerijas krustojums padomjlaiku kravas mašīnā ZIL. Daudzi vārdi arī mākslas interesentiem var būt pasveši, bet to vajadzētu kompensēt pārlaicīgu jautājumu uzsvērumam – horizonta meklēšana pieteikta kā ideālisma ceļš un vēlme saprast pasaules kārtību (visnotaļ oponējot viedoklim par laikmetīgo mākslu kā politiski tendenciozu vai triviālu niekošanos).
Acīs krīt arī kuratora rokas uzsvērti dramaturģiskā klātbūtne – īsa vispārīgi asociatīva rāmja vietā katra mākslinieka devums ir iegrāmatots noteiktā kategorijā: Pirmatnējā stihija/pirmatnējā skaņa, Dvēseles alkas/lineārā izplešanās, Ikdienas mistifikācija (maldu posms), Radiāls paātrinājums (mērķtiecība), Melnais punkts, Viņpus horizonta (paļāvības iegūšana) un Kontrapunkts. (Noslēgumā iecerētais Kontrapunkts gan var skatītāja pieredzē pārtapt par ievadu, jo citādi kā caur priekštelpu izstādē nemaz nevar nokļūt.) Daļa darbu dalījumam atbilst uzskatāmi (kā Jura Boiko un Aleksandra Petrelli piederība Pirmatnējai stihijai vai Basa Jana Adera video saistība ar Melno punktu), taču citi rada vairāk jautājumu. Īpašu Paļāvības iegūšanu neizdevās saskatīt Alfrēda Paulauska arčimboldiski sirreālajos veidojumos, tāpat kā Ikdienas mistifikāciju – Anatolija Osmolovska totalitāro vadoņu galvās, kas saspraustas uz mietiem un drīzāk saistās ar revolucionārām kataklizmām.
Darbu apskates fonu veido meditatīvi murdošs dzejas lasījumu kopkoris, kuru autori "paslēpušies" tādās kā kabīnēs un apskatāmi pa spraudziņu, taču izlasāmi ir viņu rokrakstu palielinātie paraugi. Šī Katrīnas Neiburgas darbu sērija aicināta piešķirt katrai izstādes daļai vienojošu emocionālo toni. Dzejoļu vēstījums un iepriekš minētās kategorijas, no vienas puses, ir palīdzoši un dažam varbūt pat ierobežojoši interpretācijas balsti, tomēr paradoksāli, ka vairākos gadījumos ar tiem īsti nepietiek. Tā Maika Kelija Diena ir galā šķiet ārkārtīgi kultūrspecifisks darbs, un derētu komentārs par šo ASV vidusskolu "ārpusstundu aktivitāšu" antropoloģisko pētījumu, citādi tas riskē pārvērsties neuztveramā kiča un šausmenes mikslī. Tāpat nīderlandieša Gvido van der Verves Numur četrpadsmit. Mājas nav tikai kāds nebeidzams ceļojums, kura jēga paliek miglā tīta, bet performance – fizisko spēju robežu testēšana, kuras mērķis savienot komponista Šopēna apbedījumu Parīzē un viņa sirds mājvietu Varšavā. Iztrūkstot izstādes noslēgumā solītajam katalogam, iespējams, autorus vispirms der "ieguglēt", lai no izstādes iegūtu maksimālo. Problemātisks šķiet arī videodarbu garums; lai gan mākslas izstādei nebūtu jāpieskaņojas trīsminūšu videoklipu uztveres ieradumiem, tomēr vismaz četras nepieciešamās stundas tai piešķir savdabīgu elitārismu.
Interesi par dažādu profesionālisma un laikmetīguma robežjoslu izjaukšanu apliecina gan Agatas Muzes rāmās pludmales ainavas kā izstādes nosaukuma burtiskākā ilustrācija, gan 2003. gada Rudens izstādes laureāta Raimonda Līcīša gleznas, tai skaitā pastozo triepumu monumentālā, mozaīkveidīgā siena. Jaunatklājumus turpina kuratores tēva Pētera Kalniņa 60. gadu beigu līdz 70. gadu sākuma ekspresīvi karikatūriskie tušas zīmējumi, un savu vietu skatē bez šaubām atraduši arī Ievas Kalniņas nesenās monogrāfijas varoņa Visvalža Ziediņa spilgtie objekti un kolāžas. Vai tas viss tiešām, kā vēsta anotācija, "pierāda cilvēka nepilnību un niecību Dieva priekšā", gan ir viela pārdomām un varbūt arī citam viedoklim.
Izstāde Horizontu meklējot
Kuratore Ieva Kalniņa
Latvijas Dzelzceļa vēstures muzejā līdz 20.VII