Mākslinieces Mētras Saberovas kūrētā grupas izstāde Euro Femmes ir vēl viens mēģinājums apkopot un aktualizēt Latvijas mākslinieku vēlmi strādāt ar feminisma idejām. Šajā sakarā allaž pieņemts norādīt, cik margināla un epizodiska loma feminisma mākslai ir Latvijā, paralēli tam, ka aktīvākos mākslas punktos tā ir kļuvusi par pašsaprotamu praksi. Taču vienlaikus nevar nejust, ka Latvijas mākslā šīs tendences arvien pieņemas spēkā, pat ja lielākoties mazu izstāžu un notikumu formātā. Cerams, ka kādreiz sagaidīsim arī festivāla vai lielo mākslas telpu apjoma feminisma mākslas manifestācijas.
Izstādi Euro Femmes veido sešu gados jaunu Rietumeiropas un Austrumeiropas mākslinieču darbi, un, kā norādīts preses relīzē, tās mērķis ir atklāt feminisma tēmu plašo spektru, kas Latvijas sabiedrībā joprojām tiek uztverts ar aizdomām, aizspriedumiem un daudzos gadījumos arī diskriminējošiem likumiem valsts pārvaldes līmenī. Te gan jāpiebilst, ka darbu izstādē ir pārāk maz, lai atklātu tēmas plašumu, un kā skatītājai man būtu gribējies precīzāk formulētu ekspozīcijas ideju, dažādu māksliniecisko skatījumu kopsaucēju, pat ja tas ir apjaušams, aplūkojot darbus. Rodas jautājums, vai tik neliela formāta izstādei vispār vajadzētu censties atklāt dažādību. Trūkstot konceptuālai niansētībai, lakoniski formulētais izstādes uzstādījums rada iespaidu, ka tā tikusi rīkota savējiem, domubiedriem, kas lieliski pārzina problēmu kontekstu un izstādīto spēj nolasīt automātiski, un atskaites punkts drīzāk bijis vērsts uz pašu autoru loku, nevis aktīvāku mijiedarbību ar dažādo ārpasauli.
Vēlme būt atklātām
Izstādes kuratore un viena no māksliniecēm Mētra Saberova Latvijas mākslas ainā izceļas ar provokatīviem ķermeņa mākslas projektiem. Viņa ir piesaistījusi plašu uzmanību ar radikālām ķermeņa procedūrām, piemēram, veicot sterilizāciju un krūšu aiztetovēšanu, tādējādi protestējot pret sabiedrības uzspiesto sievietes ķermeņa funkcionalizēšanu, pakļaušanu estētiskiem un ētiskiem normatīviem. Mētra Saberova publiski saņēmusi klaju un agresīvu nosodījumu gan no dzelteno ziņu varoņa Andra Kiviča, gan mākslas kritiķa Pētera Bankovska puses.
Tik dažādu sabiedrības aprindu sašutums, manuprāt, ir kompliments un apliecinājums mākslas spējai provocēt, izraisīt asu reakciju arī apstākļos, kad šķiet, ka viss jau ir bijis un visas estētiskās robežas sen ir pārkāptas. Arī Mētras Saberovas attēlu un objektu darbos bērnišķīga izteiksme mijas ar parodiju un ironiju, mazliet brutālu rotaļīgumu. To pašu var attiecināt uz izstādes Euro Femmes darbu atlasi, kas rada iespaidu, ka kuratore ir vēlējusies eksponēt sev mākslinieciskā ziņā līdzīgas, radniecīgas autores.
Projekta Euro Femmes dalībnieces pievēršas sociāli aktuāliem un konkrētiem dzimtes un dzimuma jautājumiem, tās nav poētiskas apceres par sievietes būtību vai atgādinājums, ka sieviete ir kas krietni vairāk par daiļo dzimumu. Iespējams, tēmu loks ir pat pārāk konkrēts, ja uz to lūkojas no klasiskām prasībām pret māksliniecisko tēlojumu, kurā liela loma ir tieši vispārinājumiem, pārveidojumiem un metaforām. Tā vietā ir vēlme būt atklātām, dalīties ambivalentā personiskajā pieredzē un izsmiet nejēdzīgus stereotipus. Piemēram, Darjas Blūmas videodarbus varētu pieskaitīt selfiju feminisma virzienam, kura centrā ir sievietes skatiena vēršana uz sevi, apvēršot tradicionālo pakļautību vīrieša skatienam, tā objektifikāciju. Būdama pati savu darbu galvenā varone un izmantojot personiskus foto un video materiālus, caur atšķirīgiem tēliem, noskaņām un noskaņojumiem Darja Blūma uzsver sievietes dažādās lomas ne vien sabiedrības, bet arī pašai savā skatījumā un nespēju ietilpt konkrēti uzspiestu sievišķības stereotipu ierobežojumos.
Brilles sirsniņas formā
Nedaudz vispārinot, varētu apgalvot, ka ārvalstu mākslinieču videodarbi reflektē par mūsdienu attēlu aprites specifiku, cilvēka ķermeņa reprezentāciju virtuālajā, mediju un personiskajā telpā. Savukārt latviešu mākslinieces pievērsušās klasiskākiem medijiem un animācijai. Par savdabīgu animācijas tehniku var uzskatīt arī brīnišķīgo Viviannas Marijas Staņislavskas grafiku ciklu Porno/Intimitāte, kurā autore pievēršas pornogrāfijas tiražētajiem seksuālās pieredzes stereotipiem: ja skatītājs pieliek pie acīm īpašas brilles sirsniņas formā, zīmējums mainās, tiešā un asprātīgā veidā atklājot atšķirības starp pornoindustrijas tiražētajām klišejām un realitātei daudz pietuvinātāku intimitāti.
Visos izstādes darbos dominē kustīgais attēls, tas kā formāts pastiprina darbu stāstošo, sižetisko ievirzi. Protams, bieži tas ir klupšanas akmens mākslā, kas tiecas būt sociāli kritiska, aktīva, tas padara darbus pārlieku ilustratīvus – vēstījums ir uztverams (jeb izlasāms) arī bez skatīšanās, un vizuālā forma neveido būtisku pienesumu izteiktajai idejai.
Izstādes Euro Femmes darbi ir vizuāli piesātināti un saistoši, un tajos ietverto stāstu autentiskums, atsauces uz realitāti liek domāt par paaudzi, kurai svarīgi runāt par konkrēto, nevis izplūst abstraktos vispārinājumos. Šķiet, ka tā ir arī diezgan izteikta mūsdienu informācijas laikmeta ietekme, kas liek mākslu izmantot kā savu ideju platformu, balstīties uz noteiktu ziņu nodošanu, nevis meklēt jaunas nozīmes un rotaļāties ar izdomātām pasaulēm.
Izstāde
Euro Femmes
Izstāžu zāles Arsenāls Radošajā darbnīcā līdz 14. jūlijam