Jau ir pagājis kāds laiciņš, kopš kārtējais feminisma vilnis Latvijas kultūrtelpā nav vis izčākstējis kā nāriņa baltās putās, bet jūtami rezonē gan literatūrā, gan vizuālajā mākslā, ar to domāju galvenokārt Ingas Gailes un Janas Kukaines mērķtiecīgās aktivitātes. Inga Gaile kaismīgi aizstāv sieviešu tiesības un komentē situāciju regulāri un publiski kopā ar domubiedrenēm stāvkomēdiju ciklā Sieviešu stendaps. Savukārt Jana Kukaine, veicot pētījumu par Latvijas laikmetīgo mākslu no feminisma pozīcijām, ir radusi ieganstu vienkopus pulcēt līdzīgi domājošas mākslinieces, kuru darbība, virzīta vienotā plūsmā, ir ieguvusi jaunu spēku.
Izstādi Es pieskaros sev uztveru kā turpinājumu pagājušajā rudenī iznākušajai grāmatai Daiļās mātes, kurā Jana Kukaine īpaši uzsvērusi sievietes ķermeņa pieredzes lomu. Arī kuratores ampluā pētniece balstās ķermeniskajā subjektivitātē – gandrīz visi izstādes darbi katrs savā balsī un intonācijā stāsta par kādu sievietes identitāti konstruējošu ķermeņa aspektu. Izstāde Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) Kupola zālē tika atvērta 8. martā, it kā nevilšus un nevainīgi kontekstualizējot darbos paustās idejas Starptautiskās sieviešu dienas pretrunīgo diskusiju lokā.
Vārda vietā – pieskāriens
Ekspozīcijā piedalās piecas mākslinieces – Rasa Jansone, Anda Magone, Inga Meldere, Ingrīda Pičukāne un Eva Vēvere. Viņas vieno ne vien kopīga paaudze un izcelsme, bet arī interese ieklausīties un pētīt sevi, noskaidrot savas attiecības ar sabiedrību un par to konsekventi izteikties mākslā.
Izstādes anotācija sākas ar feministisku protestu – franču filozofes Lūsas Irigarajas aprakstīto sievietēm simptomātisko nenoteiktības stāvokli: "… viņas pieņem citu cilvēku vārdus, uzskatus un kultūru, kā ūdens atspoguļojot visu, kas viņās spoguļojas. Runāt kā vīrietim vai klusēt kā sievietei – šīs izvēles priekšā mēs ietinamies biezos plīvuros un ejam pa ceļu, ko vēsture un kultūra mums bruģējusi gadsimtiem ilgi. Vai arī izvēlamies riskēt un piekrītam spēles nosacījumiem, kas ir neizdevīgi, nepateicīgi, neadekvāti."
Filozofe aicina pārskatīt pastāvošās valodas kārtulas un atbrīvoties no maskulīni orientētās gramatikas, runāt brīvi savā sievietes valodā. Jana Kukaine turpina šo domu: "Runājot tiek atklāta ne tikai jauna intonācija [..], bet arī redzams kļūst pats runājošais subjekts, viņa dzīves telpa, skatījums. Izstādi var uztvert kā mākslinieču subjektivitātes uzplaiksnījumus, viņu runas darbības šeit un tagad, nepretendējot pārstāvēt universālu sieviešu mākslas valodu, bet drīzāk iezīmējot kādu specifisku, šībrīža Latvijas kultūrtelpai raksturīgu dialektu." Pretēji tradicionāli pieņemtajam kuratore piedāvā vārdu kā valodas pamatvienību aizstāt ar pieskārienu, taustes impulsu skatot kā identitātes konstruēšanas priekšnosacījumu.
Īss mirklis, garas pārdomas
Ekspozīcijas kopaina pilnībā atbilst ievadvārdos paustajam, rodas iespaids par skaistu, maigu, klusu, tomēr spēcīgu sieviešu mākslas balsi, kas dažos darbos tiek arī uzskatāmi apklusināta. Viens no iespaidīgākajiem eksponātiem ir Rasas Jansones instalācija Diēta – koka plaukti ar aptuveni 400 gleznotājas pašrocīgi brūvētiem konserviem stikla burkās. Daudzām burciņām uzlīmētas etiķetes, uz kurām sastāva un gada vietā vīd kāda izteiksmīga frāze – autores prātā ieslodzīts citāts no pašas ģimenes dzīves, preses vai Čārlza Dikensa un Mārgaretas Atvudas sacerējumiem – sieviešu un vīriešu "verbālās diētas" paraugi, kā tos sauc pati māksliniece. Rasai Jansonei ir izdevies radīt izteiksmīgu un daudzslāņainu metaforu sievietes situācijai, balstītu savas dzimtas sakņu izpētē, iejūtoties vecmāmiņas un viņas meitu dzīvē padomju laikā un pārliecinoties, ka arī šodien konfliktus un sāpes var glīti un garšīgi iekonservēt kopā ar ogām un dārzeņiem.
Par aktīvu darbību un līksmi izstādē šķiet rūpējusies vienīgi Ingrīda Pičukāne. Viņa izstādījusi videoperformanci, kurā filmējusi pati sevi, veselu mēnesi katru rītu skaitot pašapziņas mantru: "Es esmu skaista!". Tādējādi māksliniece pauž skepsi pret sieviešu žurnālos solīto skaistumu, kas it kā seko pašapziņai, bet patiesībā ir klaja stereotipu konstrukcija. Otrā video dokumentēts sieviešu kliegšanas process, to māksliniece sākusi darīt jau 2010. gadā, lai ieraudzītu nekontrolētu, sabiedrības prasību un dzimtes standartu neierobežotu sievietes tēlu. Līdzās novietota Klusuma taure – objekts, kurā vajag iekliegt, tomēr kliedziens tiek absorbēts, tāpat kā parasti noklusināti ir sieviešu stāsti mūsu kultūras kanonā.
Ingas Melderes skiču albumi šķirstāmi kā vizuālas pārdomas par ķermeni, seksualitāti, ikdienas izjūtām, kas gan ir stipri atkarīgas no skatītāja iztēles un uztveres potenciāla, jo to jutekliski rosinošie motīvi ir simboliski abstrahēti. Savukārt Evas Vēveres fascinējošo video uztveru kā sevis un savas balss apzināšanās manifestāciju nemitīgas kustības plūsmā.
Viskompaktākais un reizē visaptverošākais un izvērstākais no eksponētajiem šķiet Andas Magones stāstījums. Fotogrāfiju ciklā Dvīnes, kas aizsācies pirms 10 gadiem, māksliniece un viņas Vācijā dzīvojošā draudzene, ikreiz satiekoties, nofotografējas kailas, lai fiksētu pārmaiņas savā ārienē. Kaut gan auklā iekārtās fotofilmu kontaktkopijas izstādē šķiet par sīku, lai uztvertu visu attēlu informāciju, turklāt skatītājam liek justies kā lūriķim, viena lielformāta fotogrāfija nodrošina saikni ar skatītāju un atklāj Andas Magones (iepriekš Anda Bankovska) pazīstamo rokrakstu un spēju gaismas pielietā fotogrāfijā iekļaut īsu mirkli un garas pārdomas. Līdzās eksponētais polaroīds Vidus, kurā ar acīm redzama pēcdzemdību pigmenta līnija uz sievietes vēdera, bet simboliski – laime, manuprāt, ir atzīstams par vienu no spēcīgākajiem darbiem Latvijas fotogrāfijā laiku laikos, turklāt tajā nekļūdīgi atrasts arī šai izstādei meklētais kods sarunai par sieviešu ķermeni un dvēseli.
Izstāde
Es pieskaros sev
LNMM Kupola zālē līdz 23. aprīlim